Cīņa, cieņa, atbalsts

Tradīcijas jākopj

Ir jānodala divas lietas – fani jeb fanu klubi un pārējie skatītāji. Faniem ir sava speciālā atribūtika, savs kārtības rullis, savas dziesmas un savs biedru pulks. Viņi ir katrā spēlē, arī izbraukumā. Jā, ne tik kuplā skaitā, taču ir. Tomēr fanu klubi – tas ir tikai viens sektors. Pārējais ir jāaizpilda vienkāršajai tautai – arī viņi vēl savai komandai uzvaru, taču dažs uz sporta spēli ierodas reizi gadā, citam pat ir savs olimpiskais cikls – reizi četros gados. Dzīves ritējums un interešu loks katram ir citādāks, tas ir jāpieņem. Arī uz komandas veiksmēm vai neveiksmēm, kā arī skandāliem viņi ir jūtīgāki. Tomēr tribīnēs viņi visi ir vienlīdzīgi, ar kopēju mērķi.
Dinārs Kvedovs savas dzīves laikā ir uzkrājis pamatīgu pieredzi, atbalstot Latvijas sporta komandas gan šeit pat Latvijā, gan dodoties izbraukumos. Dinārs uzskata, ka Latvijas līdzjutējs ir unikāls, jo „nekad nenokar degunu, atbalsta komandu jebkurā gadījumā”. Cik gan bieži ir redzēts, ka citās valstīs, komandas neveiksmīgā snieguma gadījumā, tribīnēs sākas demonstratīvs demaršs. Kvedovs uzskata, ka latviešiem tas ir ieaudzināts paaudžu paaudzēs – palikt līdz galam, lai kāds arī būtu rezultāts. Nevar nepiekrist, jo grūti atminēties kādu gadījumu, kad kādai Latvijas komandai spēlējot, skatītāji demonstratīvi atstātu tribīnes. Ja paskatāmies aiz Latvijas robežām, tad pat pasaules varenākajām futbola komandām atliek savā laukumā mazliet neizteiksmīgāk nospēlēt un – vēl spēlei ritot, galvenie notikumi nu jau risinās stāvlaukumā, kur neapmierināto līdzjutēju dinamika nereti pārspēj pat seriālu „Kobra”.
Dinārs uzskata, ka latviešu fans, ja atskaita dažas ultras, nav agresīvs. Latvijas faniem netrūkst fanātisma, taču tradīcijas un pieredze gan. Tas ir saprotams, jo mēs savas tradīcijas esam sākuši tā nopietni kopt tikai otrās brīvvalsts laikos. Padomju laikos, protams, bija sava fanošanas kultūra, taču uzvedības dubultstandarts sasēja ar neredzamiem striķiem. Redzami tie kļuva tādos gadījumos kā „Pērkona” koncerta lieta utt. Kūtri iet ar dziedāšanu. Kvedovs atklāj, ka ārzemēs ar dziedāšanu ejot gludāk, jo ir izmēģinātas dziesmas, kā arī kontingents nav nekādi garām skrējēji. Paradoksāli, taču Kvedovs ir novērojis, ka tieši mājās mūsu līdzjutēji uzvedas krietni kūtrāk, nekā ārzemēs atbalstot savus mīluļus. Lai panāktu visas publikas kopīgu dziedāšanu, Dinārs iesaka fanu klubiem savas dziesmas pavairot, lai tās nonāk gan pie skatītājiem, gan arēnas taustiņinstrumentālista – no nekā jau nekas neuzlabosies.
Kvedovs uzskata, ka lai panāktu uzlabojumus šajā - līdzjušanas - lauciņā, komandām ir jāstrādā profesionālāk – jāalgo cilvēks, kas ar to speciāli nodarbojas, meklējot cilvēkus, kuri pēc tam ir jāapmāca. Bungu sišana, dziedāšana, saukļu izkliegšana – nekas nenotiek nejauši, viss ir atstrādāts. Laikietilpīgs un atbildīgs process, kura pamatā ir disciplīna. Tāpat kā sportā.

Hokejs ārpus konkurences

Lielāko skatītāju krējumu allaž ir nosmēlis hokejs. Latviešiem tas allaž ir gājis pie sirds labāk, nekā citi sporta veidi. Par mūsu hokeja faniem ārpus Latvijas stāsta leģendas. Ko teikt ir gan ar spēļu ieroci pārbiedētajiem viesnīcas darbiniekiem, bārmeņiem, robežu kontrolei un daudziem citiem. Tomēr pāri visam – fanātisks atbalsts tribīnēs.
Pašlaik visi dzīvo līdzi Rīgas „Dinamo”. Lai arī daudz ir paveikts mārketinga lauciņā, Kvedovs uzskata, ka lielāko lomu spēlē kluba vārds, kas daudziem, arī Dināram, asociējas ar pavadītām naktīm pie Sporta pils kases. Ja par piekoptajām tradīcijām, tad ar dziesmām ir pašvaki – arēna pa īstam iedziedas divos gadījumos – kopā ar Frediju Merkūriju vai Aināru Mielavu. Sava „You’ll Never Walk Alone” nav. Daudz pilnveidojama, taču vismaz ir kārtīgs, pacilājošs troksnis, pie tam – bez bēdīgi slavenajiem pūšamajiem moku rīkiem.
Interesanti, ka Rīgas „Dinamo” savos tīklos ievelk ārzemniekus, kuri tikko apmetušies uz dzīvi Latvijā, kuru valstīs hokejs ir eksotika vai vienkārši nepopulārs. Lai gan uz pirmo spēli visi gājuši gariem zobiem, jau pēc spēles viņi ir sajūsmā par Rīgas „Dinamo”. Ir sanācis ar vairākiem tādiem pačalot – par hokeju nojausmas nekādas, taču Arēnas Rīga atmosfēra burtisku viņus nobur. Tātad – sava maģija tomēr šai komandai piemīt, kuru mēs līdz galam novērtēt nespējam.

Nerausti aiz ūsām basketbola fanus

Lielai daļai cilvēku labpatīkas basketbolu uzskatīt par latviešu nacionālo sporta veidu, lai gan skatītāju atsaucība ir tālu no vēlamās, tālu no iepriekš pieredzētās. Latviešu basketbola fans ir prasīgs, apveltīts ar labu atmiņu. To uz savas ādas ir izjutis Igors Miglinieks. Tieši viņš ir bijis klāt pie teju visiem Latvijas basketbola ķēķa skandāliem, kas vēlāk ir laupījuši cilvēkus tribīnēm. 1985. gadā, kad viņš Rīgā atgriezās jau „ACSK” kreklā, līdzjutēji viņu sagaidīja īpaši „silti” – ar dzēlīgiem plakātiem, spalgiem svilpieniem un skaļiem saukļiem. 1992. gads un NVS aicinājums – iespējams, smagākais pliķis basketbola līdzjutējiem, kura nospiedums vēl tagad rotā daudzu tā laika līdzjutēju vaigus. 1997. gadā, kad Miglinieks ir Lavijas izlases galvenais treneris neveiksmīgajā Eiropas čempionātā, atļāvās līdzjutējus pat mazliet pakritizēt, iecērtot lielu plaisu abu pušu, kuras viena bez otras nevar, attiecībās. Arī 2009. gada „Baigajā vasarā” viņš bija klāt.
Bija brīdis, kad basketbols atkal bija modē – ambiciozi klubi, briedumā esoša izlase. Īstenībā, tādi brīži ir bijuši arī iepriekš – arī 90. gadu vidū, kad izlases spēles tika aizvadītas Sporta pilī. Tas bija labs veids, kā uzspodrināt savu mundieri – dažam valdības ložā sēdošajam bija jāatrod veids, kā nolaist podā „Klozetpodu skandālu”. Basketbols – ideāli! Protams, padomju laiki ir atsevišķs stāsts, jo uz basketbolu meistarkomandu spēlēm iegūt biļetes bija vesels piedzīvojums, tāpat kā uz Rīgas „Dinamo”. Diemžēl pēdējā laika notikumi virtene, kas mums visiem ir labi zināma, noveda pie tā, ka vēl tagad Latvijas basketbola arēnās svilpo vējš, lai arī kvalitatīva basketbola netrūkst.
Dinārs Kvedovs vaino klubu menedžmentu, kā piemēru minot „VEF”. „ ”VEF” menedžments klibo (..) Ir daudzas lietas, kur viņiem vajadzētu strādāt tieši ar skatītājiem – lai skatītāji nāktu,” skaidro Kvedovs, kā pozitīvu piemēru minot Rīgas „Dinamo”, kuri šajā lauciņā darbojas veiksmīgāk. „Mārketings, tikai un vienīgi mārketings,” skatītāju pievilināšanas priekšnoteikumu nosauc Kvedovs. Dinārs uzskata, ka šajā lauciņā trūkst aktivitātes.
Ja reiz par neveiksmīgu menedžmentu, tad kā lai nepiemin „Barons” aktivitātes, dalot bēdīgi slavenās ekstra kartes, tādejādi devalvējot basketbola kā izrādes, par kuru ir jāmaksā, vērtību. Visi šie augstāk minētie faktori liecina par vienu – pret basketbola faniem ir jāizturas ar sapiera piesardzību, jo mīnas mums sprāgst ar bēdīgu regularitāti.

Kailais karalis

Futbols ir sporta karalis, taču ne Latvijā. Spēles ir ļoti kūtri apmeklētas, taču ir bijuši precedenti, kas liek domāt, ka tik bezcerīgi nemaz nav – vajag tikai strādāt. 2004. gadā Liepājā norisinājās t.s. „Zelta spēle” starp „Liepājas Metalurgu” un „Skonto”. Tribīnēs brīvu vietu nebija, tāpat arī ap stadionu pārbāzts ar cilvēkiem, kas vēlējās tikt iekšā. Toreiz tika lēsts, ka vairāk nekā 6000 skatītāji ir bijuši liecinieki (liela daļa – tikai ar ausīm) vēl joprojām nepārspētajam Latvijas futbola virslīgas šedevram. Viss, kas nepieciešams – ažiotāža. Tāda savulaik tika sakulta arī Daugavpilī, kad „Ditton” tikās ar „Dinaburg”. Pateicoties „Ditton” aktivitātēm, vairāk nekā 3000 cilvēku noraudzījās Daugavpils derbiju. Nākamajās reizēs, kad nekādi speciālie mārketinga pasākumi netika veikti, atkal ierastā aina.
Tomēr futbols ar savu rusificēto vidi atbaida līdzjutējus, it īpaši ģimenes ar bērniem, kuri pēc jauniem maķ-peremaķ valodas vārdiem netiecas. Viņnedēļ, kādā saviesīgā pasākumā, sanāca aprunāties ar cilvēku no Gruzijas. Varam vilkt paralēles tieši futbola lauciņā – apmeklējums Latvijas līmenī, tāpat kā kultūra jeb tās neesamība, kas pavada futbolu. Izņēmums ir nacionālo izlašu spēles, kuras gan Latvijā, gan Gruzijā mobilizē cilvēkus tribīnēs, taču arī tur ir daudz pilnveidojamu lietu, piemēram, smēķēšanas aizlieguma ievērošana. Grūti iedomāties, ka kaut vai Anglijas 4. līgas spēlē kāds atļautos aizkūpināt dūmu koku, taču pie mums – pat izlases spēlē!
Lai arī Gruzijai netrūkst laba līmeņa futbolistu, viņu attieksme pret tiem ir tāda pati kā lielai daļai Latvijas, raksturojot basketbola izlases spēlētājus pēc 2009. gada Eiropas čempionāta. Tomēr viņiem ir savi varoņi, kuri pelna tikpat lielu uzmanību kā Rīgas „Dinamo” pie mums. Tā ir Gruzijas regbija izlase. Šeit ar Latviju salīdzināt nav vērts, jo uz spēlēm nāk tikai sievas, mīļākās, draugi un daži kaimiņi, pie tam vēro tik uzmanīgi, ka kāda regbista sieva, kas regulāri apmeklējusi mīļotā spēles teju 15 gadus, tā arī nebija paspējusi piefiksēt to, ka ar bumbu drīkst arī skriet... Patiess atgadījums.
Līdzjutēju mīlestību nevar nopirkt ar naudas vai ekstra karšu palīdzību. Pat līmenis ne vienmēr ir noteicošais. Bieži vien amatieru komandu spēles pulcē vairāk skatītāju nekā augstākās līgas sacensības, bieži vien tieši tur ir līdz smalkumiem noslīpēts atbalsts savai komandai. Atbalsts ir jānopelna. Kā to izdarīt? Ar cīņu – ja viņa ir, tad visi mārketinga un fanošanas smalkumi atkāpjas ēnā. Pirms dažiem gadiem Skonto stadionu izlases spēles laikā rotāja plakāts: „Nav cīņas, nav atbalsta!” Trāpīgāk nemaz nevar.