Divas vienā un citi

Rūgti alojas tie, kas tagad – vienalga, redzējuši vai neredzējuši – prāto, ka slavenais Ginesa grāmatā ierakstītais TTT sastāvējis tikai no trenera Raimonda Karnīša prāta un Uļas Semjonovas varenā auguma. Basketbolu, tāpat kā tagad, arī toreiz laukumā no savas komandas spēlēja pieci cilvēki, un vēl septiņi bija tādi, kas to vien gaidīja, lai varētu izpausties. Lieku bagāžu neprašu izskatā nekur un nekad treneri nav turējuši.

Māsas Salenieces uz TTT tika uzaicinātas sešdesmito gadu nogalē – Maija 1968. gadā, bet Maiga gadu vēlāk. Tā nu vienā dienā dzimušo meiteņu dzīves ceļi ieritējuši, ka Maiga allaž bijusi kādu pussolīti aiz māsas. Vienīgi par Skapāni Maiga kļuva daudz gadus agrāk, nekā Maija par Šiliņu.
Bet iesākās tas mūža basketbols abām māsiņām gan vienā laikā un vietā – dzimtajā Iecavā, kur internātskolā rosījās jaunais treneris Juris Garkalns. Tas ir negrozāms basketbola (un sporta vispār) zelta likums – ir vajadzīga ass, ap kuru tam karuselim griezties. Nepieciešams savas lietas nesavtīgs mīlētājs – un viss notiks. Māsām notika kopš desmit gadu vecuma, un arī Juris tika par Garkalna kungu, paša TTT galveno treneri – tiesa gan, jau izputēšanas gados, kuri māsām par laimi nebija vairs jāpiedzīvo uz savas ādas.
Astoņpadsmit – deviņpadsmit gadu jaunībā ietikt Eiropas (kazi, pasaules) labākajā kluba komandā – tur vajadzīgas ne tikai aknas, bet arī talants. Saleniecēm tas izpaudās jau tad, kad Garkalna meitenes 1964. gadā uzvarēja Vissavienības pionieru sporta spēlēs, kad Latvijas izlase ar Maigu kā līderi 1967. gada PSRS Skolnieku spartakiādē izcīnīja pirmo vietu. Jau tad iezīmējās vēlāk izvērstā un nostiprinātā sadarbība ar Uļu – kaut raksturā un rīcībā viņas šķiet ļoti atšķirīgas. Pretpoli pievelkas?

Viņas ir maksimālistes – Maija jau it sevišķi. 1973. bija TTT slavas laika visgrūtākais gads, kad saslima Uļa un TTT pazaudēja pamatu zem kājām. Tikai speciālisti spēja novērtēt, ka milzīgs zaudējums komandai bija tajā pašā laikā piedzīvotā Maijas trauma un izpalikšana. Kā viņas spars un caurgājieni būtu derējuši komandai, kura bezpalīdzīgi lidināja bumbu apkārt pretinieču zonai – nebija, kas dragā, kas lauž, ar Maigu vien izrādījās par maz.
Traumu – ceļa saišu plīsumu – viņa ieguva brīdī, kad nevajadzēja (bet kad tad vajag?). Latvijas basketbola 50 gadadienai par godu TTT sacentās ar francūzietēm, draudzības spēle jau bija praktiski vinnēta, kad Maija izmisīgā lēcienā vilka atpakaļ autā lidojošu bumbu. Un...
Tolaik apmeklēju vājinieci slimnīcā, un cita starpā tēvišķīgi (taču septiņu gadu starpība) nobubināju par to, ka nevajadzēja jau tā riskēt, ka vajadzēja apdomāt sekas, vajadzēja sevi pasaudzēt. Maijas atbilde man ir pierakstīta: „Ak tā gan?! Kas tad man bija jādara – jānoskatās, kā bumba aiziet gar degunu, ka to pazaudējam? Jūs, tie gudrinieki, tad paši vaicātu: kādēļ necīnījies, kāpēc apstājies? Dumji ir prasīt: vai vajadzēja tik augstu lēkt un tik zemu krist. Es tur neeju noskatīties. Man vienīgi žēl, ka nelaime gadījās epizodē, kura vairs neko neizšķīra.”

Tā nu tas notika: viņas cīnījās. Un citi gudrinieki tolaik rakstīja.
Par Maiju: „Melnā darba darītāja ar augstu atdevi. Izšķirošajās spēlēs guva arī ļoti vajadzīgus punktus. Kā parasti, precīzi izpildīja arī pustālos metienus. Vienmēr darbojas laukumā, kad ir visgrūtāk. Teicama cīnītāja; vienlīdz labi cīnās gan pozicionālā, gan ātrā un dinamiskā spēlē. Iztur lielu fizisko slodzi.”
Un Maija 13 reizes ar TTT kļuva par PSRS čempioni. Vairāk titulu komandā ir tikai Uļai (15), tikpat – Tomiņam (Tamārai Hendelei). Arī Eiropas kauss skarts desmit reizes.
Par Maigu: „Viena no tām, kuras tika izmantotas visgrūtākajās spēlēs. Guva gan izšķirošus grozus, gan labi spēlēja aizsardzībā. Arī presings un asa spēkošanās nav šķērslis.”
Par ko Maijai pa septiņi lāgi tika gan kontinenta kausa ieguvējas, gan PSRS čempiones tituls. Vēl – tāpat, kā māsai – arī starptautiskās klases sporta meistarienes gods. Taču augumā Maija bija par trim centimetriem garāka, nekā dvīņumāsa: 180 pret 177...

Maiga pabeidza jau 1978. gadā – ģimenes lietas... Bet Maija cīnījās līdz 1983., uz atvadām vēl paņemdama līdzi trešo Tautu spartakiādes uzvarētājas titulu. Nākamajā spartakiādē, padomju olimpiādē, Latvija (lasi, kā vienmēr: tas pats TTT) ar kaunu un blīkšķi izgāzās, netiekot pat ārā no apakšgrupas. Nebija vairs tādu cīnītāju, kādas redzējām dvīņumāsas Salenieces. Tiesa gan, nebija arī Uļas un Karnīša...
Toties privātajā dzīvē – kurā reizumis jāprot arī uzmest kūkumu un murrāt tad, kad to nepavisam negribas – Maigai un Maijai viņu šerpais cīnītāju dzīves veids nereti kavējis ērti un bez bažām iekārtoties silti un bezrūpīgi. Maija jau sendienās pateica tieši: „Jaunatnes izlasē spēlējot prātoju: virsotne sasniegta, vairāk no dzīves nav, ko gaidīt. Tomēr kad tiku uzaicināta uz TTT sapratu, kur mana īstā vieta. Ja tā nebūtu noticis, dzīve izveidotos savādāk. Savam priekam basketbolu spēlētum gan, taču bez sasaitētiem ceļgaliem Tikai nedomājiet, ka es ko nožēloju! Labs, kas padarīts, un par to paldies basketbolam!”

Vēl citus dvīņus Latvijas basketbolā (un vispār sportā) mani papīri un atmiņa neuzrāda – varbūt kāds var palīdzēt? Toties meistarīgu radinieku ir gana.

Senos laikos, pirms kara, zem groziem basketa ballē sparojās brāļi Dekšenieki, Bruno un Rihards. Gāgānu karu laikā pie Eiropas meistarsacīkstēm 1937. gadā Rihards pat kā kompromisa figūra notika Latvijas valstskomandas vadītāja godā. Bet māsas Alma Un Alise Gailītes, ar ģimeni reemigrējušas uz etnisko dzimteni no ASV, pārveda amerikāņu basketbola zinības, pašas sešreiz kļūdamas Latvijas meistaru godos.

Vēlāk...
Vitai Karpovai-Siliņai, paša pirmā TTT basketbolistei, ir brālis Jānis Karpovs, kurš izspēlējies pa VEF un ASK savu īsto piepildījumu un sasniegumus guvis veterānu rīkošanā un cīnīšanā.
Varens ir Muižnieku klans – ar trīskāršo olimpisko sudrabnieku Valdi, tad ar viņa brāļabērniem Aneti un Kārli, rezultātos ne tik izcilos kā tēvocim, taču ar ne mazāku basketbola prasmi, aizrautību un ilggadību.
Par Valteriem jau zinās vai katrs iesācējs sportskolēns: tētis Valdis dabūjis visu, izņemot vien olimpisko zeltu. Dēliem Sandim un Kristapam tik spožas izredzes nespīd ne jau prasmes trūkuma dēļ, bet gan tāpēc, ka esam brīvi un neatkarīgi. Tomēr Valteru vārds nezūd no basketbolam veltītās preses slejām. Ādolfs (Kristapa iesauka kādreizējās sasukas dēļ) vairāk atsities tēvā, salīdzinot ar nosvērtāko Sandi.
Arī Miglinieki – kas nezin – sākas ar tēvu Jāni Miglinieku. Viņš, kad pats basketbolā virsotnes nesasniedza, gluži fanātiski trenēja līdzās esošajā skolas sporta zālē savas atvases. Igors PSRS izskaņā pamanījās izbraukt pat olimpisko zelta medaļu, savukārt jaunākais Raimonds, bijis ļoti lietderīgs Latvijas izlases saspēles vadītājs.
Bija mums arī divi talantīgi un daudzsološi brāļi Kambalas. (Viņu tētis ir sekmīgi stumdījies dēļ groza ar pašu 220 cm garo un kā trīsdurvju skapis plato Tkačenko.) Diemžēl Kristaps Kambala katastrofāli pāragri aizgāja no dzīves un basketbola. Bet ar Kasparu ir, tā kā ir – paši zināsiet...
Jānis un Evija Āzači ir paspējuši iezīmēt sevi kā Latvijā, tā svešās zemēs, cīnoties grozu tiešā tuvumā. Tāpat brālis un māsa Skrastiņi – Diāna un Kaspars – ir nopelnījuši savu noteiktu vietu Latvijas basketbola vēsturē.
Patlaban ar neatslābstošu interesi sekojam brāļu Bertānu – Daira un Daiņa – gaitām, kuras, tāpat kā Valteriem, Migliniekiem un Kambalām, rosinājis tēvs.

Tiktāl par radu būšanām basketbolā. Bet varbūt ir vērts un interesanti izvētīt kauliņus tāpat tuviem radiem citos mūsu piekoptajos sporta veidos?