Sudrabs vainago neveiksmi

Tas bija 1932. gada 5. augusts, kad olimpiskajā konkurencē startēja desmitcīņnieki. Viņu vidū pasaules rekordists, soms A.Jervinens un eksrekordists, arī no Somijas, P.Irjela, naskie mājnieki amerikāņi D.Baušs un V.Čārlzs, no Eiropas cīņu arēnām zināmie, izcilie vācieši V.Eberle un H.Zīverts. Arī latvietis J.Dimza, kuru Amerika vēl nepazina.
Bet iepazina. Sacensību laikā ar savu izcilo cīņassparu uzņēmību un personisko valdzinājumu latvietis iekaroja amerikāņu sirdis. ASV prese līdz tam nezināmo atlētu vienā balsī sauca par latviešu zvaigzni, par pasaules klases izcilnieku. Viņa attēlu vēlāk reproducēja Losandželosas spēļu oficiālais nobeiguma prospekts — tādu godu nesasniedza pat sudraba un bronzas medaļu ieguvēji.
Pēc pirmās sacensību dienas piecām disciplīnām Jānis Dimza atradās sudraba pozicijās. Izcils bija viņa sasniegums tāllēkšanā (7,22 m), taču izrādījās iespējams pat vairāk...
Žurnālisti A.Šmits un V.Čika: "Vienā mēģinājumā viņš sasniedza 7,45 m, kas dotu vietu pat individuālajā sacensībā. Lēcienu izmērīja un jau gatavojās ziņot skaļrunī, kad acīgais un pedantiskais vācu tiesnesis aiz atspēriena dēļa novietotajā pārkāpumu kontroles masā bija saskatījis pavisam niecīgu ieskrambājumu. Lēcienu anulēja. "Ko var darīt," vēlāk stāstīja pats sportists. "Pats apskatīju. Skramba bija pavisam sīka, kā ar adatu ievilkta. Kas zina, varbūt tā nebija pamanīta jau labu laiku. Sacīkšu vadības rīcība, protams, bija pareiza." Un tomēr arī pēc visa tā Dimza līdz pat astotajai disciplīnai atradās otrā vietā."
Kas tad bija — "viss tas"? Gandrīz vai varētu pasmaidīt, ja olimpiskās spēles nebūtu sportā visnopietnākā lieta. Mūsējo vajāja gluži fatālas neveiksmes, bez kurām viņš varētu būt arī pirmajā vietā...

A.Šmits un V.Čika: "Kļūmes viņu nepameta jau sākot ar pirmo disciplīnu. 100 m Dimza nokavēja startu, lodē nespēja pārsniegt gaidīto 15 m līniju, 110 m barjērās pusceļā nozaudēja nagleni, 400 m iesāka par strauju, disks tikko pārsniedza 40 m, augstlēkšanā nācās samierināties ar viņa spējām vāju rezultātu. (1,80 m — I.O.)"
Tā pienāca nelaimīgā kārstlēkšana, kuru Dimza pats nekad nav mīlējis, jo bija šim gaisa lidojumam par smagu, tāpat tehnika nebija necik izkopta. Stāsta, ka amerikāņu reportieris, vērodams Jāņa gatavošanos, teicis pravietiskus vārdus: "Te nu viens lūzīs — vai nu kārts vai lēcējs".
Pārvarējis 3,50 metrus, latvietis neveiksmīgi piezemējās un izmežģīja potīti. Tobrīd iegūto punktu summa bija tāda, ka pietika sasniegt pavisam pieticīgus rezultātus šķēpa mešanā un 1500 m skrējienā, lai saglabātu otro pozīciju — priekšā V.Eberlem.
Dimzas kundze Elza atcerējās: "Atgriezies mājās Jānis man teica: ja viņš lielajā stadionā nebūtu viens, ja kāds viņam vismaz stingri apsaitētu izmežģīto kāju, varbūt arī izdotos pabeigt šo desmitcīņu, jo atlikušas bija vairs tikai divas disciplīnas. J.Dikmanis, vienīgais Latvijas pārstāvis, tobrīd atradās kaut kur tribīnēs."
Latvijas sporta draugu bēdas remdēja Jānis Daliņš, gūstot otro vietu 50 km soļošanā. Taču dubults sudrabs būtu bijis vēl daudz tīkamāks! Latvija tomēr savus dēlus nešķiroja, atzīstot, ka abi atdevuši visus spēkus uzvaras cīņā. Jānis Daliņš un Jānis Dimza tika apbalvoti ar piektās pakāpes Trīszvaigžņu ordeni.

20. gadsimta pirmās puses Latvijas daudzpusīgākais atlēts dzimis Rūjienas "Lejasigāļos". No tās puses it bieži nākuši sprauni vīri — nesen rakstījām par cīkstoni Bietagu. Bet turpat līdzās, "Kalnaigāļos", vēlāk bērnību vadījis mūsu maģiski pievilcīgais aktieris Harijs Liepiņš...
Jānis Dimza nebūt nebija vien muskuļu masa — arī mākslas viņam nebija svešas. Pirmo sportisko uzvaru garšu vecākā brāļa Voldemāra sportā iesaistītais Jānis nobaudīja 16 gadu vecumā, kad Valkas sporta svētkos uzveica visus pretiniekus diska mešanā, lodes grūšanā un augstlēkšanā. Taču Rīgā viņš nonāca mākslas, ne sporta aicināts. Jānim bija laba balss, Rūjienas skolas dziedāšanas skolotāja viņam silti ieteica to izkopt konservatorijā. Rūjienā tādas nebija, vien Rīgā, un tā vēlāk izcilais daudzcīņnieks ieradās galvaspilsētā dziedāt. Viņam bija 20 gadu, kad Konservatorija jaunieti uzņēma bez iestāju eksāmeniem kā izcili talantīgu tenoru. Konservatorijas sienās Jāņa Dimzas balss skanēja no 1926. līdz 1929. gadam — kad pavērās ceļš uz olimpisko Losandželosu, un dziedonis deva vietu sportistam.

Rīgā būdams, Dimza pirmajā laikā vēl pārstāvēja Rūjienas SSS (Strādnieku sports un sargs) biedrību. Kā tās reprezentants viņš guva savu pirmo uzvaru galvaspilsētā, augstlēkšanā sasniedzot 1,675 m un gūstot arī pašu pirmo atsauksmi presē. Savukārt pirmos starptautiskos panākumus Jānis Dimza guva Latvijas un Vācijas strādnieku sportistu valstsacīkstē. Uzvarēja augstlēkšanā ar 1,75 m, ieguva otro vietu lodes grūšanā, trešo — šķēpa mešanā.
1927. gadā Jāni iesauca karadienestā, un uz viņa sporta formas lepojās burti "ASK". Radās labas treniņa iespējas un sākās sasniegumu laiks. Pēc dienesta viņš iestājās policijā, kur arī varēja sportam ziedot vairāk, nekā citā darbā tas būtu iespējams.

Jānis Dimza bija arī tās Latvijas olimpiskās vienības rindās, kas 1936. gadā devās uz Berlīni. Taču tas vairs nebija tas Jānis, kurš, cerību spārnots, brauca uz Losandželosu. Toreiz savainotā kāja tā arī pilnīgi izārstēta netika. Berlīnē viņš nespēja tikt tālāk par četrām disciplīnām — jāizstājas jau pirmajā dienā.
Savs viedoklis un zināšana par Berlīnes notikumiem bija Elzai Anšēvicai-Dimzai: "Par savu necilo startu Jānis man stāstīja šādi. H.Zīverts (vācu atlēts, J.Dimzas draugs — I.O.) jau tad ne visai ieredzējis Hitleru, nav atbalstījis hitleriešu izdarības, tādēļ 1936. gadā nolēmis it kā boikotēt olimpiskās spēles. Pierunājis to darīt arī savu draugu — kā citādi lai izskaidro Dimzas neparasti vājos rezultātus?"
Bet vieglatlētikas vēsturnieks Andris Staģis: "Jānis Dimza vienmēr bija cīnītājs arī mačsacīkstēs Latvijas komandas sastāvā. Būdams lēcējs un metējs, Latvijas rekordists 11 dažādās disciplīnās, viņš katrā mačā veiksmīgi startēja vairākkārt. 1932. gadā Rīgā Latvija uzvarēja Igauniju ar rezultātu 87,5:70,5. Ne pirms ne pēc tam (pirmskara gados) Igaunijas komanda nebija zaudējusi tik smagi. Jānis Dimza viens pats komandas pūrā deva 17,5 punktus."
Pēc Berlīnes viņš praktiski pārtrauca trenēties, dienēja par policistu Ķemeros, līdz liktenīgajā 1940. gadā tika pārcelts uz Rīgas dzelzceļa policiju.

Par "tautas ienaidniekiem" lielinieki Latvijā dēvēja ikvienu, kas veica kādu valsts dienestu, "apspieda darbaļaudis" un godam kalpoja Tēvzemei. Ja nebija īstu noziedzinieku, tad tos vajadzēja izdomāt. Par upuri šai asiņainajai propagandai tika izvēlēts Latvijā populārais Jānis Dimza — kā "vecās, aizejošās iekārtas" spilgts pārstāvis. Viņam inkriminēja "darbaļaužu apšaušanu" stacijas laukumā Rīgā.
Elzas kundze: "Pats Jānis par 17. jūnija notikumiem stāstīja man sekojošo: viņa un viņam padoto dzelzceļa policistu galvenais un vienīgais uzdevums bijis rūpēties, lai sarkanarmijas daļu kustībai caur Rīgu nebūtu traucējumu dzelzceļa stacijas apkaimē. Bet tādi radās, arī incidenti. Pēc tam gan runāja, ka J.Dimzam, lai no vietas, kur viņš atradās, nokļūtu tur, kur notika incidenti, būtu jāuzstāda pasaules rekords sprintā. Bet vēlāk viņu apvainoja varas pārkāpšanā. Vai nu uz šādu, vai uz citādu pārspīlētu faktu pamata 1940. gada 5. augustā J.Dimzu arestēja. Pēc trim mēnešiem viņš vēl bija dzīvs — Rīgas Centrālcietuma 28. kamerā. Pēc tam — nekādu ziņu..."
Izcilā latviešu sportista un patriota soļi pagaist čekas pagrabos.