Likteņa ironijas „tūrists”

Tādus varam nosaukt steriem un kāliem, kuri, absolvējuši savu pirmo (vienīgo) olimpiādi, ņemas stāstīt, ko tikai visu neizdarīs savās otrajās, trešajās utt. olimpiādēs, un kāds milzu tramplīns tas būs turpmākajai karjerai. Retāks ir gadījums, kad sportists tomēr draudzējas ar veselo saprātu un spēles izlaiž, pamatojot to ar meistarības trūkumu, jaunību vai koncentrēšanos citām sacensībām. Nezinu, kā jums, bet otrais variants šķiet krietni pievilcīgāks.

Šoreiz stāsta varonis nepieder ne pie vienas no iepriekš nosauktajām kategorijām. Par plānā galdiņa urbēju nosaukt roka (balss, spalva, klaviatūras taustiņi) neceļas, izlaist spēles sportists arī nevēlas, taču uz starta nekādi... Jau no fotogrāfijas nopratāt, kas ir šis sportists. Šobrīd bobslejists Intars Dambis droši vien jau ir piemērījis Soču olimpisko spēļu treniņtērpu un izejamo kārtu, taču no vienas puses tā kā ir olimpietis, no otras... pat runāt negribas...

Visu olimpiādes ciklu Intars Dambis ir bijis neatņemama Latvijas pirmā četrinieka vērtība, taču trauma nolika viņu uz rezervista sliedēm. Turklāt arī Jānis Strenga pirmajā četriniekā un Vairis Leiboms otrajā iekļāvušies tīri labi. Vaicājot izlases vecākajam trenerim Sandim Prūsim par olimpiskā sastāva nosaukšanu un Intara rezervista lomu, Sandis kā vienmēr ir pragmatiķis: „Dambim sastāvā iekļūt traucēja savainojums. Arī sportisko formu līdz galam viņš vēl nav atguvis. Tas ir lēmums bez emocijām. Ja šim jautājumam pieietu emocionāli, viņš bija pelnījis vietu komandā.”

Uz Sočiem Intars kopā ar pārējiem dosies kā rezervists. Bez starta garantijām. Tikai tad, ja kas, nedod dievs, atgadīsies kādam no konkurentiem uz vietu sastāvā, viņš tiks pie starta spēlēs. Tomēr Dambis gatavojas, lai vajadzības gadījumā būtu gatavs ielekt četriniekā, kurš brauks pēc... To mēs nezinām, bet pēc iespējas augstākai vietai tiks atdoti visi spēki.

Visi zina Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidenta Zinta Ekmaņa teiku par to, kā Intaru savākuši kādā valsts ziemeļaustrumu nostūra autobusa pieturā (par to pamatīgāks stāsts būs jaunajā „Sporta Avīzes” numurā). Taču varbūt ne visi atminas, ka iemīļotajā sporta veidā bobslejists ir jau kopš 2002. gada, jau 14 sezonas. To laikā viņš paspējis stumt teju visus Latvijas pilotus. Čezānā Jāņa Miņina pilotētajā četriniekā viņš kļuva par Eiropas čempionu. Pēc nedēļas Sanktmoricā stūmējs stāvēja uz pasaules kausa posma goda pjedestāla augstākā pakāpiena, bet 2009. gadā aiz Miņina muguras kļuva par pasaules čempionāta bronzas medaļas ieguvēju, kas tā arī pagaidām palikusi vienīgā pasaules čempionāta medaļa bobslejā neatkarības gados. Tomēr vismaz viens baltais plankums sportista karjerā ir palicis. Šobrīd viņš dodas uz savām otrajām olimpiskajām spēlēm. Divreiz delegācija, divreiz forma, divreiz sapnis un gatavošanās, divreiz cerības uz augstu vietu spēlēs... Nekā! Vankūverā patraucēja Miņina „aklās zarnas epopeja” un četrinieka kritiens ar sadauzītām galvām treniņā, tagad – veselība. Trenēties trenējas, startēt cer, bet pie starta netiek – vēl sliktāk nekā nekvalificēties spēlēm neatbilstības dēļ olimpiskajiem standartiem. Tāpat kā pārējie „ar zemi” svaru zālē un gatavojas četrinieku mačiem. Ja nu kas...

Ja notiek tā, ka pamatsastāvs ir simtprocentīgā gatavībā un Dambis tā arī paliek rezervista lomā, sapnis joprojām ir dzīvs. Intaram ir 30 gadi, kas bobslejā nav nekāds veterāna vecums. Savukārt šīs izlases „īsto laiku” treneris Prūsis plāno olimpiskajās spēlēs Dienvidkorejā. Nav teikts, ka Latvijas bobsleja lielais mirklis nepienāks tieši pēc četriem gadiem. Un tur būt klāt sportistam ir pa spēkam. Protams, jaunie arī nestāv uz vietas, un droši vien četru gadu laikā uzradīsies vēl pa konkurentam, taču liela loma būs dzirkstelei pašā sportistā. Ja arī Dambim tomēr nebūs lemts startēt zem olimpiskā karoga, viņš kopā ar olimpisko čempionu PSRS rindās Jāni Ķipuru, kurš 1992. gadā kājas traumas dēļ tā arī nodzīvojās pa viesnīcu Albērvilas spēles, būs starp mūsu titulētākajiem „tūristiem”. Vairāk mums tādu „tūristu”!