Kā radās 1972.gada supersērija?

Pirmajā supersērijā norisa astoņas spēles. Vispirms četras cīņas notika viņpus okeānam (Monreālā, Toronto, Vinnipegā un Vankūverā), tad tikpat šaipus (Maskavā), jo citur nemaz nebija, kur rīkot.

Rezultātā četras reizes uzvarēja Kanāda, trīsreiz PSRS. Viens neizšķirts (tolaik, to vēl fiksēja). Vārtu attiecība 32:31 par labu pirmajiem.
1.spēle. 2.septembris. Monreāla. Kanāda – PSRS 3:7 ( 2:2, 0:2, 1:3). Vārtu guvēji: F.Espozito (brālis Tonijs bija otrais vārtsargs), Hendersons (2); Zimins (2), Petrovs , Harlamovs (2), Mihailovs, Jakuševs.
2.spēle. 4.septembris. Toronto. Kanāda – PSRS 4:1 (0:0, 1:0, 3:1). F.Espozito, Kurnuaijē, P.Mahovlīčs, F.Mahovlīčs: Jakuševs.
3.spēle 6.septembris Vinnipega. Kanāda – PSRS 4:4 ( 2:1, 2:3, 0:0). Parizē, Ratells, F.Espozito, Hendersons: Petrovs, Harlamovs, Ļebedevs, Bodunovs.
4.spēle. 8.septembris. Vankūvera . Kanāda – PSRS 3:5 (0:2, 1:2, 2:1). Perro, Goldvorsijs, D.Halls (ne Bobijs, kurš tolaik spēlēja WHA); Mihailovs (2), Bļinovs, Vikulovs, Šadrins.
5spēle. 22.septembris. Maskava. PSRS – Kanāda 5:4 (0:1, 0:2, 5:1). Bļinovs, Aņisins, Šadrins, Gusevs, Vikulovs: Parizē, Klārks, Hendersons.
6.spēle. 24.septembris. Maskava. PSRS – Kanāda 2:3 (0:0, 2:3, 0:0). Ļapkins, Jakuševs,: D.Halls, Kurnuaijē, Hendersons.
7.spēle. 26.septembris. Maskava. PSRS – Kanāda 3:4 (2:2, 0:0, 1:2). Jakuševs (2), Petrovs; F.Espozito (2), Džilberts, Hendersons.
8.spēle. 28.septembris. Maskava. PSRS – Kanāda 5:6 (2:2, 3:1,0:3). Jakuševs (2), Lutčenko, Šadrins, Vasiļjevs; F.Espozito (2), Pārks, Vaits, Kurnuaijē, Hendersons.

Toreiz, – man bija 15 gadi un līdz pirmajai publikācijai par hokeju republikāniskajā presē (reportāžai „Sportiņā” par spēli Rīgas „Dinamo” un Voskresenskas „Himik”, izcilo treneru V.Tihonova un N.Epšteina dueli, kas beidzās ar neizšķirtu 3:3) atlikuši četri gadi. Taču jau toreiz cītīgi sekoju visam, kas saistīts ar hokeju.
Aktualitāte Nr.1, bez šaubām, - gaidāmā supersērija. Kā, tik visvisādi speciālisti un „speciālisti” sprieda un spriedelēja. Galvenie secinājumi: ka vārtsargi noteikti labāki kanādiešiem (izrādījās, ka gan Kens Draidens, gan Vladislavs Tretjaks abi ir megazvaigznes), ka no krievu aizsargiem vien Raguļins var stāties pretim ziemeļamerikāņiem („atradās” arī Lutčenko, Vasiļjevs, un Gusevs), ka uzbrukumā kanādieši ir fiziski spēcīgāki, bet krievi ātrāki ( abi prata gan vienu, gan otru, gan kombinēja, gan meistarīgi spēlēja individuāli), ka u.t.t.
Visi vienojās – tas būs izcili.
Un, bija arī!

Bet, kā radās un tika realizēta šī iecere? Nesen, pārskatot savu arhīvu, atradu blociņu ar 1996.gada ierakstiem, kas tika fiksēti Maskavā notikušajā preses konferencē. Tā bija veltīta šim notikumam un tajā piedalījās 70-to gadu augsta līmeņa un ranga bijušās Padomju Savienības bijušie politiskie un sporta darbinieki.
Tātad:
Viss sācies ar PSRS izlases treneru Anatolija Tarasova un Arkādija Černišova iniciatīvu. Abi ļoti slavaskāri, īpaši jau - pirmais. Tolaik, visnotaļ pamatoti, krievi skaitījās meistarīgākie. Bet... tikai Eiropas mērogā. Tak, gribējās plašāku atzinību.
Vispārzināmi, kur sports – tur politika. Ne sporta darbiniekiem lemts domāt šādos mērogos. Visvairāk un visskaļāk par iespējamo hokejistu tikšanos runājis ... TV komentētājs Nikolajs Ozerovs. Viņš pastāvīgi gājis uz PSKP CK ( kā, nekā Brežņeva aizbilstamais) popularizēt šo ideju. N.Ozerovs to pamatoja, ka daudzreiz redzējis kanādiešu spēles. Jā, viņi ir lieliski, bet neesot dievi. PSRS varot uzvarēt, kaut gan klāšoties ļoti grūti. Un, vajagot gatavoties vispirms ne tik daudz tehniski un fiziski, cik psiholoģiski. Savukārt, A. Tarasovs visu laiku „presingojis” Sporta komiteju, lai būtu izpildītas visas viņa prasības līdz pēdējam sīkumam.
Tie, kas bija „par” šo sēriju, uzskatīja – uzvarēt kanādiešus tikpat kā amerikāņus, tas nozīmē, sakaut kapitālismu – tas jau ir oi! oi!, bet otri „pret” – ja zaudējums, cietīs valsts prestižs. „Lidos arī galvas”.
Brežņevs ilgi svārstījies. Arī PSKP CK propagandas nodaļas sporta sektors neatbalstīja. Re, kur uzskatāmi parādījās, ka PSRS sports un politika ir „atšķirīgas” lietas!
Turklāt, krievu izlasē vairums bija no „staļļa”- CSKA spēlētāji. Tātad, zaudējums būtu trieciens armijas prestižam kopumā.
Bet, beigu beigās tieši politika pavēra iespēju rīkot šos mačus. 1971.gadā pirmo reizi uz Kanādu oficiālā vizītē devās PSRS Ministru padomes priekšsēdētājs Aleksejs Kosigins. Mājās atgriezies labā noskaņojumā – Kanādas premjers Pjērs Trudo par cilvēktiesību pārkāpumiem īpaši neesot pārmetis, pat vairāk – iestājies par valstu savstarpējo attiecību paplašināšanu.
Kosigina meita sadraudzējusies ar Trudo sievu un viņas sākušas sarakstīties. Kanādiete otro dēlu pēc jaunās paziņas ieteikuma, nosaukusi par Aleksandru ( precīzāk - Sašu, arī pārējiem diviem dēliem ir krievu vārdi Ustins un Mihails).
Vēlāk, kad sešu mēnešu garumā, iespējamā sērija tika apspriesta pat politbiroja līmenī, Kosigins, allaž kaismīgi iestājies „par”.
KGB ( VDK – Valsts drošības komiteja) gan uzskatīja pretēji, turoties pie principa „ka tik , kaut kas nenotiek”. Hokejs nevienu neinteresēja. Galvenais, lai padomju sportists nepaliktu ārzemēs. Visvairāk no hokejistiem „vaktēja” Harlamovu. Nekāds eņģelis viņš nebija. No Tarasova baidījās, jo viņš jebkuru vienmēr varēja pasūtīt nediplomātiski. Tiesa, toreiz par izlases treneri tika nozīmēts Vsevelods Bobrovs, ko uzskatīja par partijas neaizskaramo cilvēku – tik populārs viņš bija kā hokejists, tik lielu atzinību pelnīja kā treneris.

Pēc visām peripetijām politbirojs, kurš lēmis par kariem, kosmosa raķetēm un citām visdažādākajām valstiski svarīgām lietām, lai arī, ne gluži Ņ.Hruščova vārdiem: „Mi vam pokažem kuzkinu matj! ”(3), - sēriju akceptēja.
Tālākais, jau vien „tehnikas jautājums”. Pirms izlidošanas un Ziemeļameriku atmosfēra bijusi ļoti nervoza. Vispopulārākā frāze:
„Jūs par to atbildēsiet!”
Tad spēle. Un, supersērijas pirmā supersensācija – mājinieki pēc pirmajās minūtēs iegūtajiem 2:0, beigās zaudē katastrofāli - 3:7. Vēlāk, lasīju kanādiešu vārtsarga Kena Draidena dienasgrāmatu, kura izdota grāmatā „Hokejs visaugstākajā līmenī”, kurā rakstīja: „Viss bija sagatavots kanādiešu hokeja grandiozajām svinībām. Bet atbrauca krievi un visu sabojāja”.
Beigu beigās ieguvēji izrādījās visi – kanādieši, krievi, arī ... amerikāņi. Pēc 1972. gada „amīši” tā pa īstam ieraudzīja, un saprata, cik interesants ir hokejs un, pats galvenais – cik pelnošs tas var būt!
Man prātā spilgti palikusi Espozito cīņa vārtu priekšā , Jakuševa garo roku solo, Kurnoaijē un Harlamova tehniskais slidojums, pat Klārka izsistie zobi un tā, kaut ko varētu pateikt par visiem šīs supersērijas dalībniekiem. Starp citu, pēc Hendersona trīs pēdējās spēlēs gūtajiem uzvaras vārtiem, mani vienubrīd, skolā iesauca par Hendersonu.
Lai, gan arī šodien laiks un hokejs ir cits un 1972.gada spēles modelis jau ir retro”, esmu pārliecināts, ka visi tie, kuri redzēja šo supersēriju, man piekritīs -
Tāds hokejs mums bija un ir vajadzīgs!

Paskaidrojumi.
1 - „Mums tāds hokejs nav vajadzīgs!”
2 - Krieviem bija (ir) stiķis – pretiniekam „uztaisīt vijolītes”, t.i. cīņā pie apmalēm nūju turēt nevis pašā galā, bet 5-10 centimetrus no tā, lai atsitoties pret nūju, pretinieks saņemtu sitienu pa ribām. NHL tas skaitījās goda kodeksa pārkāpums un par šādiem gājieniem uzreiz deva „pa purnu”. TV lolēģis otru kustību redzēja un nosodīja, bet pirmo – vai nu negribēja vai nemaz nedrīkstēja saskatīt.
3- Mēs jums parādīsim (netulkojams)!”