Bez Miļkeviča un Jurkeviča. Kāpēc?

Pēdējos gados jau bijām pieraduši, ka visās lielajās sacensībās (pasaules un Eiropas čempionātos, kā arī olimpiskajās spēlēs) Latviju regulāri pārstāv ne tikai šķēpa metēji, Staņislavs Olijars barjersprintā, Igors Sokolovs vesera mešanā, Ieva Zunda 400 metru barjerās... Bijām sevi pieradinājuši pie domas, ka līdzās šīs disciplīnas varenajiem uz starta līnijas startera šāvienā regulāri ieklausās arī kāds no mūsu vidusdistančniekiem 800 metros. Uz iepriekšējām Eiropas meistarsacīkstēm pat kā galvenais favorīts brauca Dmitrijs Miļkevičs, bet ar viņu par bieži vienīgo vietu Latvijas komandā konkurēja piecus gadus jaunākais Miļkeviča vārda brālis Jurkevičs. Un pēkšņi Barselonā 800 metru sacensības notiks bez Latvijas atlētu dalības. Kas tad ir noticis?

Iespējams, kāds no mūsu sportistiem šodien uz starta izietu, ja tas būtu pasaules čempionāts vai olimpiskās spēles, jo tur sacensības norit ilgāk, kamēr Eiropas čempionāts šogad ietilpināts sešās dienās. Tas būtiski ietekmē arī vidusdistančniekus, jo 13:10 sākas 1. kārtas skrējieni 800 metros, bet jau šovakar 21:40 ir pusfināli 1500 metru distancē! Lai cik talantīgs sportists būtu, pieci skrējieni četrās dienās nevar neiespaidot skriešanas kvalitāti. Tāpēc „pašnāvnieku” Barselonā nebūs.

1500 metru distanci pieminu, jo pirms Eiropas čempionāta doma par startu abās distancēs esot bijusi Dmitrijam Jurkevičam. Raugoties starta protokolos, tā ir palikusi tikai idejas līmenī, jo Jurkeviča vārds atrodams tikai 1500 metru otrā pusfināla skrējiena (21:50) dalībnieku sarakstā. Saprāts ir uzvarējis, bet Dimičs 800 metros neskries. Varbūt viņam labāk veiksies 1500 metru distancē, kurā sportistam pieder Latvijas rekords? Vismaz mums tiek dāvāta iespēja paplašināt līdzjūtamo disciplīnu sarakstu. Cerēsim, ka viņam izdosies.

Atšķirībā no Jurkeviča, kuram uz Barselonu bija jādodas par saviem vai atbalstītāju līdzekļiem, tādu pašu iespēju neizmantoja Jurkeviča vārda brālis Miļkevičs. Pavasara treniņnometnē kārtīgi izslimojies, sportists šosezon startējis maz. Tomēr Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) izvirzīto nosacījumu braukšanai uz Barselonu (organizētāju noteiktā normatīva izpildi šogad) Dmitrijs paveica. Mazajam startu skaitam arī var būt divi iemesli. Pirmkārt, pieticīgo rezultātu dēļ viņš netika aicināts uz komercmačiem, otrkārt, sportists mērķtiecīgi gatavojās Eiropas čempionātam. Ja pieņemam, ka pareiza ir otrā atbilde, vēl jo nesaprotamāks līdzjutējiem var šķist viņa iztrūkums uz starta līnijas Barselonā šodien.

Miļkeviča oficiālā versija ir šāda – trenējos speciāli Eiropas čempionātam (treneris Viktors Lācis, viņš arī pēdējā laikā vairāk zināms kā Latvijas basketbola izlašu fiziskās sagatavotības treneris) un, tā kā pēdējos gados uz lielajām sacensībām tika ņemti visi, kas bija izpildījuši sacensību dalības normatīvu, par to, ka LVS šogad iedomājusies mainīt nosacījumus sportistu apmaksātai dalībai Spānijā (labāko sešpadsmitnieks Eiropā, normatīva izpilde šogad), uzzinājis burtiski pāris nedēļas pirms čempionāta.

Tas ir iespējams, ka, atrodoties treniņnometnēs ārzemēs (Portugālē un Amerikā), nav sanācis iemest aci LVS mājas lapā, kur nosacījumi bija uzrakstīti melns uz balta. Iespējams, nesanāca saskrieties ne ar vienu LVS darbinieku vai valdes locekli, lai par to uzzinātu. Iespējams, Dmitrijs nesatika pat nevienu Latvijas sportistu, kurš censtos izpildīt LVS izvirzītos nosacījumus. Tāpat iespējams, ka arī sportista trenerim Lācim (kā zināms, īpaši ierobežotas finansiālās rocības apstākļos treneris parasti ir arī tāds kā menedžeris, kas noskaidro, kas, kur, kad, kādā veidā un ar kādiem nosacījumiem) vai nu nav bijis laika studēt šo jautājumu, vai nu nav nācies dzirdēt par svilpojošo vēju LVS kabatās, vai abi ar sportistu rēķinājuši, ka LVS tomēr beidzamajā brīdī pārdomās un uz mačiem ņems visus, kas izpildījuši normatīvu šajā vai pagājušajā sezonā, vai arī Dmitrija sportiskā forma neatbilst Eiropas čempionāta līmenim.

Oficiālo versiju mēs zinām. Sekosim tai. Tas ir smags morāls trieciens, ja viss notiek tā, kā Miļkevičs to attēlojis. Pieņemsim, ka naudas nav ne pašam, ne trenerim, taču ir ļoti liela vēlme pierādīt, ka LVS kļūdījusies un viņa vieta ir starp Eiropas labākajiem sportistiem. Personiski es (bet tas esmu tikai es, un citi, iespējams, rīkotos savādāk) aizņemtos naudu (610 latus – nu kas tā mūsdienās par naudu!) un Eiropas čempionātā, iekļūdams labāko 16 skaitā, saņemtu no LVS atpakaļ pusi no šīs summas, bet divpadsmitniekā – visu! Es būtu ieinteresēts pierādīt visiem, ka esmu viens no tiem astoņiem, kam uz Barselonu bija jābrauc par LVS (Eiropas Vieglatlētikas savienības) līdzekļiem. Ja es patiešām būtu par sevi pārliecināts augstas klases sportists. Es tāds neesmu, tāpēc pieļauju, ka sportisti var rīkoties savādāk, piemēram, apvainojas uz visu pasauli un nepieņem palīdzības piedāvājumus vai vispār met sportu pie malas, tajā vainojot LVS, kurai jau tāpat galvassāpju pietiek.

Jā, pēdējos gados tiešām visi normatīvu izpildījušie ir braukuši uz lielajām sacensībām, toties pirms tam arī ir bijušas paaugstinātas prasības, piemēram, normatīvs jāizpilda vairāk par vienu reizi un tamlīdzīgi. LVS valdes loceklis bijušais barjersprinteris Guntis Peders, piemēram, uzskata, ka uz lielajām sacensībām, lai izslēgtu gadījuma faktoru, vajadzētu ņemt līdzi tikai tos, kas lielo sacensību sezonā normatīvu izpildījuši divas reizes.

Atgriežoties pie Miļkeviča, Latvijas izlases galvenajam trenerim izdevās pārliecināt potenciālo atbalstītāju par to, ka Dmitrijs ir labā sportiskajā formā un vismaz sešpadsmitniekā viņš noteikti tiks, tādejādi vismaz pusi Barselonā iztērēto līdzekļu atpelnot atpakaļ. Tas nozīmē, ka Miļkevičam bija nepieciešams tikai ~300 latu, lai piedalītos gada svarīgākajās sacensībās. Dmitrijs no tā atteicās! Varam tikai minēt, kāpēc, bet 20. jūlijā potenciālajam atbalstītājam tika sniegta atbilde, ka viņš savu naudiņu var ieguldīt kādā izdevīgākā biznesā...

Miļkeviča atteikums startēt Eiropas meistarsacīkstēs visvairāk tomēr „iezāģēs” sportistam pašam, jo Barselonā ir vienīgie mači šogad, pēc kuriem Latvijas Olimpiskā vienība „skaita cāļus”, lasi, dala finansējumu nākamajam sacensību gadam, kas turklāt ir pirmsolimpiskais. Kurš sportists ar augstiem mērķiem atļausies pilnīgi pretēji loģikai pateikt, ka finansējums viņam līdz olimpiādei nav vajadzīgs??? Jāsecina – nav augstu mērķu vai loģikas, vai arī ir daudz līdzekļu, kurus var ieguldīt treniņprocesā līdz pat Londonas olimpiādei. Gadījumā, ja sportists tomēr ir sapratis, ka ar savu šā gada rezultātu (1:48,04) viņam nav ko darīt Eiropā, visu cieņu! Tādā gadījumā tikai formulējums prasījās nedaudz cits, un viņš pievienotos, piemēram, daudzcīņniecei Aigai Grabustei, kura, apsvērusi visus „par” un „pret”, izlēma, ka uz Barselonu par saviem līdzekļiem pašreizējā sportiskajā formā braukt ir bezjēdzīgi. Visu cieņu!

Ir dzirdēts, ka Dmitrijs apvainojies uz LVS, kas viņu par savienības līdzekļiem nav paņēmusi līdzi uz Barselonu, tomēr savienība nestāvēja malā, un var teikt, ka tieši LVS atrada pusi ceļam nepieciešamo līdzekļu, tomēr kompromisa šoreiz nebija. Protams, var saprast aizvainojumu, ka Miļkeviču kā 18. sportistu (ieskaitot stafetes dalībnieces) braukšanas uz Spāniju rangā nepaņem līdzi, bet ko tad lai saka, piemēram, Ieva Zunda, kura līdz pēdējam brīdim bija Eiropas labāko sešpadsmitniekā un pēdējā brīdī saņēma ļoti nepatīkamu ziņu, ka jābrauc par saviem līdzekļiem. Tas viņai vakar netraucēja iekļūt Eiropas 16 labāko 400 metru barjerskrējēju vidū (atpelnot pusi ieguldītās ceļa naudas) ar izredzēm tikt divpadsmitniekā un atpelnīt ceļu simtsprocentīgi.

Novēlu Jurkevičam labus panākumus 1500 metros, izsaku nožēlu par to, ka kompromiss par Miļkeviča startu Barselonā netika atrasts, novēlu sportistam nemest plinti krūmos, bet turpināt pierādīt savu taisnību skrejceļā un izsaku cerību, ka abi mūsu vidusdistančnieki būs redzami uz finiša strīpas ar olimpiskajā Londonas stadionā. Tomēr šodien uz starta 800 metros neviens no viņiem neizies...