Vai Bahramova rēgs beidzot ir nosists?

Sportisko pusi daudz neķidāšu – lai tā paliek kolēģiem, kas ap to buras vairāk. Vien nenāk par ļaunu atgādināt, ka šajā čempionātā Anglijas izlases labākie spēlētāji pēc tādiem nu galīgi neizskatījās, sākot ar galveno uzbrucēju Rūniju un beidzot ar vārtsargiem. Protams, pa vidu vēl pilnam komplektam var ielikt kapteini Teriju, kas vislabāk izskatījās pēc spēles preses konferencē... Lai gan angļu futbolam simpatizēju, šajā reizē pēc spēles biju apmierināts, jo – Vācija neko Anglijai nenozaga, tiesneši nevienam neko neuzdāvināja un funkcionāri nebija akli... Vienkārši – vēsturiskais taisnīgums tika atjaunots pēc pilnas programmas. Ja kāds te pa varītēm vēlas atrādīt spēles skandalozākā fragmenta videoierakstu, tad vispirms visiem vajadzētu draudzīgi noskatīties 1966. gada pasaules čempionāta izšķirošo maču. Toreiz laukumā par galveno trofeju izgāja cīnīties Anglija, kas bija turnīra saimnieki, un... Vācija.

Notikumi pirms 44 gadiem ir kā ironiska groteska: finālspēlē angļi izvirzījās vadībā, tad vācieši rezultātu izlīdzināja, pēc tam saimnieki vēlreiz tika priekšā, bet pāris minūtes pirms spēles pamatlaika izskaņas, vācieši atkal tika pie neizšķirta. Spēles gaitā bija noticis lūzums un, visi notikumi laukumā liecināja, ka šī varētu būt tomēr Vācijas izlases lielā diena. Papildlaika vienpadsmitajā minūtē Anglija izlases uzbrucējs Džeofs Hērsts saņem labu piespēli no Alana Bola, izdarot spēcīgu sitienu pa vāciešu vārtiem. Nu, gluži kā vakar to izdarīja Lampards... Hērsta mauciens trāpa pa vārtu pārliktni, atlec uz vārtu līnijas un tad bumbu no vārtiem laukumā aizsit viens no vācu aizsargiem. Tribīnes reaģē kā ugunsmetējs un, visticamāk tieši tas un vēl padomju līnijtiesneša Tofika Bahramova savdabīgā ķermeņa valoda, piespiež spēles galveno soģi šveicieti Gotfrīdu Dinstu, apturēt maču... Viņš dodas pie Tofika, lai saprastu, kas īsti notika un pēc īsas vārdu apmaiņas, parāda uz laukuma centru. 3:2 - Anglijas izlase izvirzās vadībā pasaules čempionāta galvenajā spēlē. Vācieši skrien pie tiesneša un dievojās, ka nekas tāds nav bijis, ka bumba vārtu līniju nešķērsoja. Puse no viņiem ir apstājusi arī tobrīd vēl sejā pelēko, taču turpmākajos gados, bēdīgi slaveno Tofiku Bahramovu - taču lēmums ir pieņemts... Spēles turpinājumā Hērsts guva vēl vienus vārtus un ar to angļi visu pasauli centās pārliecināt – sak, pat, ja tur kaut kas nebija tā kā nāktos pie trešajiem vārtiem, mēs vienalga bijām labāki – taču dīvainā kārtā pasaule toreiz pieklājīgi paklusēja. Lai gan saprata...

Kad pēc daudziem gadiem Bahramovam vēlreiz pavaicāja, vai tiešām viņš redzēja, ka Hērsta sistā bumba šķērsoja vārtu līniju, frontinieks no Baku atbildēja vienā vārdā: „Staļingrada...” Ar to laikam domājot vienu no otrā pasaules kara gadu lielākajām kaujām, kas padomju militārajā folklorā allaž tika pieminēta kā saldākā atriebšanās vāciešiem. Vai Bahramovs patiešām tovakar atriebās Vācijai par kara noziegumiem? Cilvēka galvā jau visādi brīnumi notiek... Vien ironiski, ka tehnoloģiju laikmetā, Oksfordas universitātes zinātnieki patiešām izpētīja slaveno Hērsta sitienu, izanalizēja tā laika videoierakstus un pielietoja matemātiskus aprēķinus, lai godīgi atzītu – vārti nebija jāskaita... Tas gan vēstures pierakstos neko vairāk kā par sūdīgu pēcgaršu nedod – 1966. gadā Anglija kļuva par pasaules čempioniem un tas nebija godīgi. Vai varam uzskatīt, ka tagad vēsturiskā taisnīguma mačā, rezultāts beidzot ir izlīdzināts un tiesneša Bahramova gars ir piebeigts ar vienu no skaļākajām tiesnešu kļūdām pasaules futbola vēsturē? Iespējams...