Ledus ir aizdedzies

Izejas ātruma meklējumos

Pasaules čempionāts bobslejā divniekiem mums noslēdzās negaidīti veiksmīgi, kaut arī noteikti bija cilvēki, kas gaidīja vairāk. Oskars Melbārdis un Daumants Dreiškens ir piektie labākie pasaulē, Oskars Ķibermanis ar Raivi Zīrupu, tiek saukts arī par pēc raksturiem vissaderīgāko duetu, savā debijā palika 18. vietā. Cienījami. Gan izlases treneru korpusu, gan vienkāršos vērotājus iepriecināja braukšanas kvalitāte, ko mūsu jaunie piloti atrādīja piņķerīgajā un niansēm pārbagātajā Sanktmoricā. Kas pietrūka, lai būtu medaļas? Ātruma. Otrā diena parādīja, ka labi izbraucot, esam turpat, kur visi varenie. Pirmajā dienā netika trāpīts ar slidu izvēli, tāpat arī sezonas laikā tik ierastais pārākums startā bija nodzisis, sezonas lielākajiem mačiem sākoties. Paredzami, jo: 1) tendences rādīja, ka mums pulveris sāk aptrūkties, kamēr lielvalstis ar katru posmu visas sezonas laikā nāca mums tuvāk; 2) Viltīgā starta posma dēļ, tika stumts ar rezervīti. No vienas puses, Sanktmoricā startam nav tik liela nozīme, bet, no otras, četros braucienos ir iespējams iegūt vērā ņemamu handikapu, uz pusi lielāku nekā divos.

Oskars Melbārdis parādīja brieduma pazīmes un pamatoti varam gaidīt sešnieku arī četriniekos. Oskars Ķibermanis kārtējo reizi apliecināja savu iedzimto talantu, bet vēl ir jāpaiet laikam, lai no viņa gaidītu pirmos starptautiski atzītos varoņdarbus. Uz četrinieku sacensībām varam raudzīties ar vēl lielāku optimismu, jo divi „Singer” četrinieki ir daudz cienījamāks sākumkomplekts. Intriga pašlaik ir, kas būs tie stūmēji, kas sēdēs abiem Oskariem aiz muguras. Diezgan skaidrs ir tas, ka varētu būt pārmaiņas vismaz pirmajā ekipāžā. Visas sezonas laikā, par spīti teicamiem startiem, nav bijis pienācīgu izejas ātrumu, nav arī teicamas slīdamības trasē. Ja pārmaiņas būs, tad diezgan droši tās pirmajā ekipāžā skars Arvi Vilkasti, kurš šosezon startē kopā ar trim Eiropas čempioniem. Kas varētu nākt viņa vietā? Jau pirmsezonas testi parādīja, ka vislabākais „trešais numurs” mums ir Raivis Broks, taču problēma ir svarā. Kas vēl paliek? Nebūs pārsteigums, ja pasaules čempionātā Melbārža ekipāžā mēs ieraudzīsim Uģi Žaļimu...Vienīgi, par pārmaiņām domājot, Sanktmorica nav tā labākā vieta, kur četriniekos veikt kādas rokādes, jo starts ir tik specifisks un augšgalā var atstāt medaļu pat vienā braucienā. Sandi Prūsi sagaida pamatīga izšķiršanās, taču apetīte rodas ēdot un tāpēc pirms pasaules čempionāta tiek meklēti risinājumi – sak, ja nu ko aptaustāmu izdodas aizķert. Paredzams, ka treniņi visu saliks pa plauktiņiem.

Kā jau visiem zināms, šmuguli it kā esot pastrādājuši vācieši, par ko arī uzrakstīts protests. Situāciju pilnībā gan atspoguļot mēģināsim pēc pasaules čempionāta, kad no Šveices atgriezīsies mūsu delegācija, kura četrinieku sacensībās būs pārstāvēta arī ar federācijas vadību, kam noteikti būs ko pavaicāt Langenam un Co. Par konkurentiem runājot, tad tie varētu būt: Beats Hefti (mājinieks), Manuels Mahata, Stīvens Holkombs, Aleksandrs Zubkovs...Kas vēl? Rašam visu sezonu četriniekos neiet un Sanktmorica, šķiet, nav viņa aktīvā, brits Džeksons ir „melnais zirdziņš”, tāpat arī Maksimilians Arndts un Tomass Floršucs, kam būs jāiztiek bez Vācijas izlases lielākās zvaigznes Kevina Kuskes. „Melnā zirdziņa” lomu varam atvēlēt arī Oskaram Melbārdim. Būs interesanti.

Martins Dukurs – par vienu mērķi vairāk

Visvairāk, protams, gaidīsim no brāļiem Dukuriem, kas četros braucienos centīsies apliecināt savu skeletona karaļu statusu. Martins ir neapšaubāms favorīts, bet Tomass – lielais nezināmais. Aizvadītajā nedēļā visa Latvijas skeletona saime dzīvojās pa Siguldu, izdevās saskrieties ar Tomasu un Daini. Pirmais ir kaujinieciski noskaņots arī cīnīties par zeltu, kaut arī tas, cik labi slīdēs skeletona kamanas, - tas ir noslēpums gan viņam pašam, gan konkurentiem. „Siguldas nedēļas” laikā netika veikti nekādi uzlabojumi ne tehnikā, ne arī braukts par trasi. Tehnika bija atstāta Vācijā, bet braukšana pa trasi vienkārši nebija nepieciešama. Galvenokārt sausie treniņi un māju svaigais gaiss. Slīdamība ir Tomasa Dukura lielākā problēma, un pagaidām neviens nezina, kā to risināt. Izdevās palūrēt Daiņa Dukura skicēs, bet tās bija sagatavotas Sočiem. Meklējumi Sanktmoricai pilnā sparās sākas šonedēļ, izlase uz turieni izlidoja sestdien.

Tomass Dukurs uzskata, ka nevācu trasēs viņam ir tikai divi konkurenti – brālis un Tretjakovs. Tātad bronza ir minimālā programma, sudrabs būtu lieliski, bet zelts...Esot dienas kārtībā, jo citādi nav vērts nemaz piedalīties. Ar Tomasu gan demokrātiski vienojāmies, ka pasaules čempiona titulu viņš var no brāļa arī paņemt, bet lielo naudas balvu Sočos gan nevajadzētu nocelt...Tas Martinam esot vēl viens mērķis, kas parādījies pie apvāršņa sezonas laikā. Daudz spriedzes sezonas izskaņā...Godīgi sakot, Martins Dukurs šosezon ir tik pārliecinošs, ka, ja pats neradīs citiem iespējas, zeltu savā kaklā varēs kārt mierīgi – bez stresa. Tretjakovs pērn Sanktmoricā bija nožēlojams, trīs vācieši pagaidām ir mīkla...Tāpat arī jaunzēlandietis Senfords, kurš savā mīļākajā trasē (vienīgajā, kurā var konkurēt) sēž jau vairākas nedēļas...Pārējie? Maz ticams, ka kāds uzradīsies pie apvāršņa. Ja nebūs nokrišņu, nebūs arī nekādu sevišķu pārsteigumu. Cerēsim uz dubultuzvaru – vienalga, kādā secībā.

Vispirms pasaules čempionāts, pēc tam – dumpis?

Ar pavisam pieticīgām cerībām varam gaidīt pasaules čempionātu kamaniņu sportā, kur reāli pretendenti uz medaļām varētu būt tikai brāļi Šici. Vistlera viņiem ir mīļa un parocīga trase, kas Vankūveras spēļu laikā atnesa sudrabu. Trases augšgalā ir daži līdzīgie saskaitāmie ar Siguldas trasi, turklāt arī brāļu tehnikai šī trase ir piemērota, vienīgi – cik labi nobrauks paši, ko rādīs konkurenti?

It kā jau varētu uz kaut ko cerēt arī stafetē, bet nez vai tāda laime mūs sagaida. Pat pašā izlasē runā par to, ka nav pienācīgas braucējas dāmu konkurencē, jo bez, citēju – „resnas dirsas” tur nav ko darīt. Mums ir ļoti simpātiskas sportistes (visu cieņu!), bet gaidīt kādus panākumus Vistlerā laikam būtu naivi – sezonā neviena no māsām nav bijusi pat tuvumā pjedestālam, kaut gan viens posms bija Siguldā.

Vīru konkurencē ar ambīcijām ir Inārs Kivlenieks, piezemētāks, bet tādā pašā līmenī – Mārtiņš Rubenis. Pirmais desmitnieks būtu ļoti labi, bet vismaz Kivlenieks uz Vistleru raugās ar optimismu – patīkot šī trase. Lielie ātrumi parocīgi ir arī Rubenim, kuram nekad nav bijis spēcīga starta. Tiesa, šosezon, karjeras norietā, krīt personīgie rekordi šajā rādītāja, kas vieš pamatotas cerības, domājot par Sočiem, un rosina uz jautājumu – ko tu, cilvēk, mīļais, darīji visu savu karjeru?

Tomēr nav tā, ka pasaules čempionāts kamaniņu sportā ir jālaiž gar ausīm. Pirmkārt, Siguldas trases apkaimē tiek slēgtas derības – kurās vietās mūsējie būs un kā šoreiz tiks pamatota viņu iekļaušana LOV sastāvos. Tā ir intriga. Cita starpā arī ir par ko uzjautrināties, kaut gan daži saķer galvu. Proti, šosezon kamaniņu izlasē atsevišķiem sportistiem ir novērota inovatīva pieeja treniņiem, kad starta uzrāviens – lielākais mīnuss – tiek trenēts, braukājot ar velosipēdu...Tā trases apkaimē runā un ņirdz...Daži šausminās. Te nu vieta nelielai leģendai, kas gan neattiecas uz kamaniņām, bet renes šļūkšanu un riteņiem netieši gan:

- Klausies, kā tajā bobslejā ir jābrauc?

- Trekā ar riteni esi braucis?

- Nē.

- Nu, tad tā arī brauc!

Šāds dialogs bobsleja pirmsākumos Latvijā bija starp kādu jaunu censoni, kurš izturējis atlases sietu, un Skrastiņu vai nelaiķi Kotānu (nudien šo leģendu precīzi neatceros), kad jaunais censonis Siguldā gatavojās savai debijai bobsleja pilota krēslā.

Tik tālu humors, bet nu pie nopietnākām lietām. Proti, Latvijas kamaniņu izlasē it kā briestot neliels dumpītis vai vismaz pārmaiņas. Brāļi Šici un Inārs Kivlenieks jau ir mazliet nodalījušies, taču it kā gatavojoties iet vēl tālāk. Ir tāda versija. Jau sezonai gatavojušies atsevišķi, pēc sava plāna – fakts. Nodibinājuši savu sporta klubu – fakts. It kā neapmierināti ar pastāvošo iekārtu un finansējuma sadali, kā arī prezidenta vēlēšanām, pārvēlot Strengu. Proti, lai arī kamaniņnieki tiek pamatīgi lobēti, tomēr ir daži, kas uzskata, ka ir labāki par citiem, tāpēc ir pelnījuši vairāk, nevis visiem vienādi – uz purniem. Tā, lūk, ir versija un reizē arī intriga. Laiks rādīs, vai būs kādi strauji manevri, taču tas, ka ir pulciņš, kas gatavojas un sevi pozicionē atsevišķi, liek apšaubīt federācijas vadības šīs sezonas jauko tēzi, ka „izlase ir tik vienota, kā nekad”. Tiesa, konflikti ir bijuši vienmēr un daudz, varbūt šosezon tiešām viņi ir vienotākie, kādi jebkad bijuši.

Cita starpā šosezon latvieši divnieks Bērze/Mežotnis pārstāv Kazahstānu – nonākuši tur ar Veras Zozuļas gādību. Arī tur ir, par ko pasmaidīt. Proti, viņnedēļ Siguldā saskrējos nejauši ar Kristapu Bērzi, prasīju, lai pasaka man ko pārstāvētas valsts valodā. Vārds pa vārdam un izrādās, ka pase vēl joprojām latviešu, turklāt tikai pirms Sočiem domājot ņemt dubultpilsonību. Te nu es apmulsu – kā tur īsti Latvijas likumdošanā ir, vai tad mums maz dubultpilsonība var būt? Apmulsa arī viņš...Lūk, kādi nopietni ļaudis nopietnā valstī cenšas izsisties nopietnā sporta veidā – kamaniņu sportā. Vismaz interesanti.