Latvieši krīt uz kājām kā kaķi

Tik tiešām tā, un tāpēc tad, kad latvieši pliki un nabagi pēc Otrā pasaules kara parādījās daudzās pasaules valstīs, viņi spēja tur gūt čempiona titulus, iekļūt attiecīgo valstu izlasēs olimpiskajās spēlēs, pasaules un Eiropas čempionātos.

Lai nekļūtu skābi nopietni, sāksim ar joku, kurā daļa taisnības.
1960. gadā Ļeņingradā (tagad atkal - Sanktpēterburga) notika studentu pasaules meistarsacīkstes šahā komandām. Un tavu trakumu - PSRS šahisti, kas nav zaudējuši kopš 1935. gada, pašu mājās tiek ruinēti no ASV studentu izlases. V. Čika un A. Šmits grāmatā “Sporta smaids” šajā sakarā pauž anekdoti:
«Pēc gandrīz neizturamā kauna premjers Chruščevs izsauc uz Kremli komūnistu politiskos šaha dūžus, lielmeistarus Kotovu, Ragozinu, Tolušu un Bondarevski. Sākas izmeklēšana. Padomju studentu vienības sagatavotājs Jurijs Auerbahs paskaidro, ka, pēc viņa pārliecības, zaudējuma vienīgais iemesls ir bijis latviešu pārsvars ASV izlasē. Amerikāņiem divi—filadelfietis Ivars Kalme un ņujorkietis Edmars Mednis, bet krieviem tikai viens—rīdzinieks Jānis Klovāns. Seko ziņojums Chruščevam.
“Sukinsini!” ir komūnistu pasaules valdnieka pirmā reakcija.
“Vai mums, kak skazaķ, latviešu trūkst? Lai nākamās pasaules meistarsacīkstēs vienībā būtu vairums latvieši! Sapratāt?!””
Te vē1 atliek nopietni piebilst, ka pieminētais Edmars Mednis 1974. gadā kļuva par starptautisko meistaru un 1980. gadā ieguva lielmeistara titulu. Piecas reizes piedalījies ASV studentu izlasē un divas reizes - valstsvienībā. Pavisam spēlējis 112 turnīros ASV un piedalījies 75 starptautiskās sacensībās. Spējis uzvarēt leģendāro Robertu Fišeru. Viens pats sacerējis 19 šaha teorijas grāmatu, vē1 piecas reizes piedalījies autoru pulciņā. Strādājot ASV žurnālā «Chess Life», kā žurnālists atzīmēts ar sešām balvām.
Edmars Mednis dzimis vēl Latvijā – Rīgā, 1937. gadā. Septiņu gadu vecumā sekojis vecākiem bēgļu gaitās, mācījies Ņujorkā, kur 1962. gadā ieguvis maģistra grādu ķīmijas inženierzinātnēs. Profesijā strādājis līdz 1969. gadam, kad pilnīgi pārgājis šaha pasaulē. 1979. gadā viņš pagalam samulsināja Latvijas PSR čekistus, kad kā ASV pārstāvis piedalījās starpzonu turnīrā Rīgā. Uzvarējis prestižā starptautiskā turnīrā Portoriko 1984. gadā. Pēdējā laikā par Medņa aktivitātēm ziņu nav.

Turpinot Amerikas Savienoto Valstu tēmu, nevar nepieminēt mūspusē mazpazīstamo volejbo- listu Aldi Bērziņu. Vīrs ar vistīrāko latviešu vārdu un uzvārdu 1984. gadā kā ASV izlases pārstāvis ir izcīnījis zelta medaļu Losandželosas olimpiskajās spēlēs - tātad viņš ir viens no diviem latviešiem (otrais, atcerieties—Jānis Konrāds), kurš, trimdā būdams, spējis sasniegt olimpisko zeltu. ASV izlases vienībā piedalījies no 1977. līdz 1984. gadam, spēlējot arī divās pasaules meistarsacīkstēs, Pasaules kausa izcīņā un Universiādē. 1983. gadā atzīts par ASV izlases komandas vērtīgāko spēlētāju. Pasaules kausa izcīņā guvis labākā servju uzņēmēja balvu.
Arī Andrejs Dumpis vairākkārt (laikā no 1977. līdz 1982. gadam) uzaicināts ASV volejbola izlases vienībā, taču tik dižus panākumus kā Bērziņš nav guvis. Toties ievēlēts par kapteini ASV studentu izlasei 1981. gada Universiādē.
Manai paaudzei vē1 cieši prātā ASV studentu izcīnītā uzvara hokejā 1980. gada olimpiskajā arēnā pret padomju maskētajiem profesionāļiem. Šis vienības ārsts bija latvietis Visvaldis Nagobads.
ASV teritorija ir tik milzīga, ka grūti izsekot daudzajām štatu, pilsētu un reģionu sacīkstēm, kurās latvieši guvuši slavējamus panākumus. Vien atliek izcelt faktu: ASV Kalamazū notika pirmās latviešu Globālās meistarsacīkstes deviņos sporta veidos - tās risinājās 1985. gadā, laikā no I5. līdz 22. jūnijam. Lai var kopīgi nosvinēt Līgo vakaru ...

Arī Londonā latvieši sportā sarosās itin drīz, taču īsti ievērojamus panākumus guvis - soļotājs! (Par šķēpmetēju Jāni Stendzenieku ceru jums pastāstīt īpaši.)
Kārlis Āboliņš 60. un 70. gados vairākkārt uzvarēja Anglijas meistarsacīkstēs, bija Anglijas izlases dalībnieks starptautiskos mačos. Guva divas uzvaras starptautiskajā soļošanas maratonā no Mančestras līdz Blekpūlei.
Jāizceļ arī tas, ka 1948. gadā, kad ar paraugmaču vajadzēja atk1āt Londonas basketbola halli, kā pretiniekus angļu vienībai «Poly Reds» izvēlējās latviešus, kuriem pat ļāva iziet laukumā ar uzrakstu “Latvian” uz sporta tērpa. Daudzu prominentu personu klātbūtnē mūsējie kaunā nekrita, uzveicot sāncenšus ar 52:37.
Savukārt “Trimdas latviešu sporta vēsturē” pausts:
“Tie pāris simts latviešu, kam bija iespējas vērot olimpiskās spēles Londonā, ar lepnumu varēja lasīt publicēto oficiālo Starptautiskās olimpiskās komitejas sastāvu, kurā bija ari J. Dikmaņa vārds un aiz tā—Latvija. Pasaules rekordu sarakstā joprojām bija J. Daliņa rekordlaiki. Ansis Mauriņš, kas dzimtenē spēlēja futbolu, Latviešu sporta pārvaldes Lielbritānijā priekšsēdis, olimpiskajā basketbola tumīrā darbojās kā Anglijas komandas pārstāvis.”

Par ātrslidotājas Silvijas Burkas lielo ieguldījumu Kanādas sporta slavā tāpat jau rakstījām. Atliek ķerties pie turienes latviešu sporta “atlēta numur 2”.
Tas ir vieglatlēts—diska metējs un lodes grūdējs Juris Pūce. Trenēties sācis 1959. gadā un desmit gadu spējis nopietni nodarboties, vienubrīd pat sasniedzot trešo labāko diska metienu pasaulē. Varētu vēl, jo spēka un gribas netrūka, taču visu sabojāja savainojumi.
Sācis studijas Mičiganas universitātē un sapratis, ka treniņapstākļi diez kādi labie še nav, Pūce pārbrauca mācīties uz Kaliforniju. Tur bija cita lieta—sacensībās nācās tikties ar tādiem sava laika izcilniekiem kā Silvestrs, Matsons, O'Braiens, pat pasaules rekordists Daneks. Un rezultāti auga: 1964. gadā Juris Pūce uzlaboja Kanādas rekordu līdz 58,85 m, ko gandrīz jau varēja saukt par pasaules klases sasniegumu. 1965. gadā Pūce ar Kanādas izlasi dodas uz Universiādi Budapeštā, kur izcīna bronzas medaļu, lidinot disku 56,20 m tālu. Taču bagātākais viņam ir nākamais gads, kad Kanādas latvietis Britu sadraudzības spēlēs iegūst sudrabu diska mešanā un bronzu lodes grūšanā. Pēc vēl viena gada Juris Panamerikas spēlēs izcīna trešo vietu diska mešanā un tiek iedalīts Amerikas izlasē mačsacīkstei ar Eiropas labākajiem vieglatlētiem.
1968. gada pavasari Juris Pūce aizmet disku lielākajā tālumā – 64,40 metri – kas tad paliek viņa visu laiku labākais sasniegums.
Starts Mehiko olimpiskajās spēlēs pagalam neizdodas. Varbūt vaina ir traumās? Katrā ziņā nākamo olimpisko reizi Juris Pūce ar augstiem rezultātiem vairs nespēj sagaidīt. Atliek vien piedalīties pašmāju latviešu rīkotajās sacensībās, kurās viņš vēl ilgus gadus ir līderis - kaut nespēj nopietni trenēties.
Vēl jāpiemin Kanādas izlases spēlētāja galda tenisā Jevgeņija Kāpostiņa-Marinko-Morusa, kura četrreiz kļuva par valsts čempioni un 1965. gadā ar izlasi aizbrauca uz pasaules mačiem Dienvidslāvijā. Tajā pašā pingpongā Velta Ādmine kļuva par Kanādas čempioni 1962. gadā, bet 1963., 1965. un 1967. gadā bija valsts izlases dalībniece pasaules meistarsacīkstēs.
Raimonds Lazdiņš 1988. gadā startēja Seulas spēlēs diska mešanā, bet divus gadus iepriekš kļuva par Britu sadraudzības spēļu meistaru.

Kur gan visur mēs neesam sportu dzenājuši! Latvieši klaidu gaitās nokļuva ari tādā eksotiskā zemē kā Dienvidāfrika. Konstantīns Grīvainis vairākkārt guva godalgotas vietas šis valsts šaha čempionātā, piedalījās izlasē 13. Pasaules šaha olimpiādē 1958. gadā Minhenē. Vispār šis kungs uz vietas sēdēt nav mīlējis, jo pārvietojies pasaulē pa maršrutu: Latvija-Zviedrija-Dienvidāfrika-Anglija-Kanāda-ASV-Kuveita. Un visur spēlējis šahu. Ar panākumiem.
Savukārt Noldis Gunters Millers (Zviedrija) laikā no 1937.līdz 1955. gadam piedalījies 322 sacīkstēs septiņās Eiropas valstis. Tajās viņš guvis 119 pirmo vietu lodes grūšanā un 53 - diska mešanā. Bez kāpšanas uz pjedestāla čaklais Noldis nav palicis gandrīz nekad ...
Latviešiem nepietika vienīgi piedalīties. Mums vajadzēja uzvarēt – sevis un savas citu noliegtās Dzimtenes vārdā.