Varbūt tomēr ir jēga vinnēt Somiju?

Patīkami, ka Latvijas basketbolisti un basketbolistes Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra laikā nav atstājušas vienaldzīgus līdzjutējus. Skatītāju tribīnēs gan varētu būt vairāk, bet ko padarīsi, ja sieviešu vienībai trūkst puses no komandas (reizēm liekas, ka daudz vairāk) Anetes Jēkabsones – Žogotas, bet no vīriem pagājušā gada Eiropas finālturnīrā pabijuši laukumā mazāk kā puse no vienas rokas pirkstiem. Vakardienas dāmu izlases uzvestais trilleris izredzētās tautas pilsētā Ramatganā vien ir pāris iepriekšējo gadu uzvaras vērts. Savukārt vīriešu izlasē mums ir dota iespēja novērtēt, kurš no jaunajiem spēlētājiem nākotnē varētu kļūt par Eiropas mēroga „zvaigzni” vai vismaz pašu izlases vilcēju.

Kamēr iepriekšējo triju Eiropas meistarsacīkšu attiecīgi 6., 4. un 7. vietas ieguvējām Latvijas sieviešu izlasei netikšana jau svētdien uz finālturnīru Nākamgad Polijā līdzināsies katastrofai vispirms jau pašām spēlētājām, no vīriem (pārsvarā vakardienas jauniešiem un junioriem) neviens brīnumus negaidīja jau pirms kvalifikācijas turnīra sākuma (ņemot vērā arī pretī patrāpījušos pretiniekus). Tomēr uzvarai pēdējā spēlē var būt liela nozīme nākotnē. Kāpēc?

Pirmkārt, tīri psiholoģiskā ziņā uzvara viesos jaunajiem basketbolistiem dos pārliecību par saviem spēkiem.

Otrkārt, kvalifikācijas turnīrs rezultātu ziņā nebūs bijis nekāds raženais, tomēr patīkama nots pēdējā spēlē var saglabāties atmiņā ilgāk kā neveiksmes turnīra sākumā un vidusdaļā, ja pēdējā cīņā izdodas uzvarēt.

Treškārt, joprojām biezputra ir galvās ne tikai Eiropas basketbola, bet arī Latvijas basketbola funkcionāriem jautājumā par to, cik komandas spēlēs nākamā gada atlases turnīrā par pēdējo vietu zem Lietuvas saules tam sekojošajā finālturnīrā. Cik atceros, pirms Latvijas izlase uzsāka cīņas pret Melnkalni, Itāliju, Izraēlu un Somiju, visur tika skandināts, ka vismaz jātiek divu labāko skaitā no trim 4. vietu ieguvējiem grupās, lai 2011. gadā būtu nodrošināta dalība pēdējā finālturnīra kvalifikācijas turnīrā, kā arī, lai nebūtu jācīnās par palikšanu A divīzijā. Pašlaik FIBA Europe mājas lapā internetā atrodamā informācija liecina, ka uz leju neviens nekritīs, bet visas 10 vienības dalīs pēdējo ceļazīmi uz Eiropas stiprāko vienību saietu Lietuvā (plašāk skatīt kolēģa Ērika Strausa rakstu). Jautājums – kurš un kurā brīdī ir ko izlasījis, pateicis, labojis, bīdījis, lai paliek uz atbildīgo personu sirdsapziņas. Parasti pirms spēles ir zināms, vai košana un skrāpēšana ir atļauta. 5. septembrī var gadīties, ka basketbola funkcionāri izlemj, ka kvalifikācijas turnīrā, kas norit pašreiz, bet septembra sākumā būs jau beidzies, skrāpēšana bijusi atļauta, bet par košanu ved no laukuma nost roku dzelžos (respektīvi, solīts bija 10 komandām, bet kaut kā sanāca tā, ka četras no tām „gaišākas nākotnes dēļ” nācās „uzmest”. Tāpēc visiem spēkiem vajadzētu mēģināt izcīnīt vietu sešu labāko vienību vidū no tām, kas nekvalificējas finālturnīram jau šogad.

Ja, nu, gadās tā, ka paliekam aiz strīpas un pie teikšanas nākamgad izlase vispār netiek, tas neko pozitīvu Latvijas vīriešu basketbola izlasei nesola, jo, ceturtkārt, izpaliks gados jauno spēlētāju pieredzes krāšana, kas veiksmes gadījumā izpaustos kā kopēji treniņi nākamvasar, kāds maiss pārbaudes spēļu un vismaz kaudzīte oficiālo par tikšanu finālturnīrā.

Piektkārt, neaizmirsīsim, ka nākamvasar jau būs jauns gads, kad izlasi papildināt var tādi basketbolisti kā Andris Biedriņš, Kaspars Kambala, Jānis Blūms, Gatis Jahovičs, Kristaps Janičenoks, Pāvels Veselovs (atvainojos, ja kādu piemirsu). Cits jautājums, vai ir vērts (ar visiem nosauktajiem) un vai viņi paši to gribēs? Tādā gadījumā izlase ar pieredzi, meistarību jau būtu ar pavisam citām izredzēm.

Sestkārt, kas sportisti par sportistiem un treneri par treneriem, kuri negrib vinnēt visas spēles pēc kārtas? Lai veicas!