Tu esi fanātiķis vai līdzjutējs? Varbūt tomēr karsējs?

Vispirms jau pieņemsim kā neapstrīdamu atziņu: sporta zāle, halle, manēža, stadions nav vis baznīca, kur runāt drīkst tikai viens un kur dzied bez iedzeršanas. Te un turpmāk negrasos apgalvot, ka labs līdzjutējs ir rāms kā mežezers un klusiņš kā dūku balodītis. Lai dzīvo kaislības, lai plīvo karogi, lai punšs deg zilām liesmām – mēs ejam zemi pārstaigāt ar dejām un ar dziesmām! Jo: viss ir pērkams un viss ir pārdodams šajā joprojām vēl neierastajā kapitālisma pasaulē; un kad nu reiz esmu samaksājis, tad mana vieta uz brieža arī ir pilnībā aizņemta. Ar visām no tā izrietošām sekām. Un iespējām. Vēlmēm un kaislībām.

Sporta sacensības mēs taču apmeklējam, lai uzdzīvotu un pārdzīvotu. Gūtu emociju bagātību, jeb, kā modīgi saka: palaistu adrenalīnu. Diemžēl tā nu sanāk, ka tas adrenalīns nereti šļācas pāri malām, pamatīgi apšļakstot līdzkarsējus. Un tad atkal jāatceras sirmais un kategoriskais imperatīvs: „Nedari otram to, ko nevēlies nodarītu sev”. Vienkārši. Bet grūti.

Ņemam visas, cik ir, gaišās krāsas, un mālējam ideāla līdzjutēja portretu.
Tas ir vidējās dzimtes cilvēks ar vidēju inteliģences pakāpi. Pietiekamu, lai aptvertu to informācijas kvantumu, kādu mūsdienās piedāvā masu mēdiji sporta jomā; pietiekamu, lai pats saviem spēkiem tur atlasītu graudus no pelavām. Tāds indivīds uz sacensībām ierodas, labi zinot ne tikai turnīra tabulu un tās iespējamās izmaiņas, bet arī atsevišķu sportistu varējumu spēlē, treniņā, atsevišķos gadījumos pat gultā. Prot atšķirt zonas presingu no kattenačio, Filidora atklātni no smeša. Nešaubīgi pazīst aizmuguri un planējošo servi. Nekad neprasa blakussēdētājam: „Ko tas strīpainiņais tur laukumā svilpo?”.
Pats galvenais: mūsu ideālais līdzjutējs gūst morālu un fizisku baudījumu no pašas spēles, nevis dejotājmeiteņu gurniem. Tiktāl, ciktāl viņam to ļauj līdzcilvēki. Blakuskliedzēji un taurē pūtēji. Fanāti.

Esmu diezgan liels puika un saprotu: vārds FANĀTS jau iegājies sporta valodniecībā kā patstāvīgs lielums, atvasinājumam zaudējot ciešu saiti ar pamatjēdzienu FANĀTIĶIS. Vienalga, aizvien nespēju pieņemt un paciest nekādu fanātisma – stulbuma, nezināšanas, aklas un agresīvas izrīcības, ticības – izpausmi un būtību. Ne jau tikai sportā, tāpat politikā, reliģijā, lauksaimniecībā, seksā un citviet.
Cilvēks, manuprāt, tomēr ir un paliek domājoša būtne. Pat tad, kad tā apmeklē hokeju.

Tomēr fanātam būt ir izdevīgi no daudziem viedokļiem. Pats galvenais: ar savu statusu vari izdarīt un attaisnot to, ko citkārt un citviet neparko neatļautos. Ne jau tikai policista klātbūtnes dēļ – pašam arī būtu savs iekšējais kauns vai vismaz neērtības sajūta. Bet sporta telpā – aizver acis un mauj! Ko gribi un kā gribi, ka tikai pēc iespējas skaļāk. Šķiet, ka tas ir mazvērtības komplekss, kurš spiež no mums laukā ne tik daudz organisku, cik uzspēlētu agresivitāti. Nu tad šeit, pie sporta, kur citi cīnās, vienreiz ir iespēja arī sevi apliecināt, tautai parādīt! Pat līdz masveida kautiņiem un tribīņu sagāšanai – kā, paldies Dievam, Latvijā nenotiek. Vēl nenotiek.

Atsevišķa un īpaša, kaut laimīgā kārtā ne apjomīga šķira ir skaļie padomdevēji – kā likums, vairāk vai mazāk pļāpūdens baudījuši (parasti gan – vairāk). Tāds indivīds – vienmēr tikai vīriešu dzimtē – visu spēles laiku nepārtraukti pilnā galvā izkliedz savu gudrību, sniedzot vērtīgus padomus šķietami mīļotajai komandai. Redziet, ļautiņi, kāds es gudrs sporta sapratējs!
Tādu itin klasisku piemēru piedzīvojām Latvijas un Rumānijas dāmu mača laikā pirmdienas vakarā. Padzīvojis tēvainis (kungs laikam nebūtu īstais vārdiņš) iesāka tīri labi – kaut citus traucējoši – ar paplašinātām gudrības izpausmēm par to, kas īsti latvietēm kurā brīdī būtu jādara. Tomēr tāda prāta piepūle mūsu varoni ātri vien nogurdināja, un turpmākais tika attiecīgi vienkāršots. Kad Latvija cīnījās aizsardzībā, tad teksts skanēja: „Neļauj viņai!!!”. Ja mūsējās uzbruka, tad varēja izbļauties vēl īsāk: „Jāmet!!!”. Nudien, ja nebūtu nepārtrauktā padoma, tad latvietes nezinātu ne to, ka aizsardzības jēga pastāv neļaušanā, nedz arī to, ka uzbrūkot mērķis ir iemest bumbu grozā. Bet bļāvēja balss saites apbrīnojamā kārtā izturēja līdz pat spēles beigu signālam – mājup viņš varēja doties ar saldo izpildīta pienākuma apziņu. Es arī!

Būtu kāds tādam kliedzējam toreiz un arī citreiz kaut vai aizrādījis, palūdzis neākstīt sevi un publiku...
Latvijā 17 gadus nodzīvojis libānietis (sarunā ar Zanderu) pauda savu vērojumu par kādu latvju tautas īpatnību: ja kas netīkams notiek, mēs visi un katrs izliekamies, ka nekas nenotiek – kaut arī notiekošais tieši skar katru un visus. Un tāpēc viens sīks darvas piliens mēdz un drīkst pieķēzīt visu Arēnu Rīga.
Kāpēc tad šo rindu sacerētājs, tik ārkārtīgi gudrs un pareizs būdams, neko nedarīja bļaura klusināšanā? Ziniet, tas notika kādas desmit rindas tālāk. Augstu jākāpj. Citreiz – tad gan.

Bet labo padomu skaļajiem devējiem – ja vien tie prot arī lasīt – varu uzrakstīt vislabāko padomu: viss, ko darāt (ja domājiet darot labu) ir galīgi garām un pa tukšo. Sportisti spēles laikā reti kad saklausa pat trenera no malas sauktos padomus – ne jau tikai arēnā valdošā vispārējā trokšņu fona dēļ. Visa uzmanība, visas maņas ir tikai un tieši spēlē, nav vaļas pa malām ausis spicēt. Tā ka visi skaļie pūliņi aiziet sevis pēc. Katru reizi. Vienmēr.

Vienalga – kopumā ņemot latvju līdzjutēji (manis pēc – karsēji, kas nav fanātiķi) ir un paliek tie labākie pasaulē. Tepat uz vietas nezinīšiem un neprašām ir no kā mācīties: aizejiet uz Rīgas „Dinamo” spēlēm, paskatieties, izjūtiet, saprotiet. Un tad var pienākt tāds brīdis, kad arī līdzjutējs sajūt ne tikai savu klātbūtni, bet arī vērtību un nozīmību. Kā 2004. gadā Portugālē, kad pēc mača Latvija – Vācija mūsu izlases futbolisti patiesi sirsnīgi pateicās līdzjutēju pulkam – Latvijas izlases divpadsmitajam spēlētājam. Ir vērts!

Post scriptum.
Bet tiem labvēļiem, kuri komentāros noraizējušies par autora seksuālo orientāciju (pēc teksta: Man patīk mazi, smuki puisīši), līdz pat tiesībsargājošu orgānu piesaukšanai, vēlos paust: ar orientāciju viss pilnīgā kārtībā.
Man vienmēr patikuši tāpat mazi un smuki kaķēniņi – vai tāpēc esmu zoofils? Kurš nu tagad panikā zvanīs uz Dzīvnieku aizsardzības biedrību?