Viņš bija jauns, bet nekad – zaļš

Ivars Žvīgurs dzimis 1951. gada 25. aprīlī. Basketbolu iesācis Rīgas 2. sporta skolā.
Latvijas (PSR) izlasē aizvadījis 107 spēles. Latvijas čempions 1975. gadā.
Cīnījies VEF meistarkomandā no 1967. līdz 1984. gadam ar pārtraukumu no 1974. līdz 1976. gadam, kad dienējis Rīgas ASK.
PSRS izlases kandidāts 1970. – 1972. gadā un 1979. gadā.
Eiropas junioru čempions 1970. gadā no PSRS izlases. PSRS tautu spartakiādes bronzas medaļas ieguvējs no Latvijas izlases 1983. gadā.
Tagad – savas sievas konsultants viņai piederošā firmā. Veterānu sacensību dalībnieks.

Viņš ir un paliek vienīgais no latviešu basketbolistiem, kurš uz savas ādas izjuta gan senās slavas pēdējos gadus, gan mūsu vīriešu meistarkomandu dziļo pagrimšanu, gan arī piedalījās pie augšāmcelšanās un pirmajiem jaunā laika panākumiem. Viņš nebija nekāda Dieva dāvana, bieži cīnījās pats par sevi (reizēm – ar sevi), pretnostatīja savu personu vai visai basketbola sabiedrībai. Viņu vienīgo reiz nodiskvalificēja uz mūžu. Taču Latviju Ivars nekad nenodeva…
Viņš ienāca VEF meistarkomandā sešpadsmit gadu vecumā. Laikā, kad tur cīnījās vēl daudzi slavas gadu basketbolisti ar pašu Jāni Krūmiņu priekšgalā. Uz meistarkomandu gandrīz vēl puišeli uzaicināja pats leģendārais Oļģerts Altbergs. Pirmā spēle meistarsastāvā pienāca Tallinā pret “Kalev”, kopā ar tādiem vīriem kā Krūmiņš, Muižnieks, Ozers, Jurgensons, Gulbis, Drāke, Merksons. Tajā spēlē kādus četrus punktus iemetu. To notikumu Ivars atceras gandrīz vai sīkumos. Pretī cīnījās Lepmets, Lipso, Tomsons, igauņu vecā gvarde. Žvīgurs nezin citu puisi Latvijā, kurš 16 gadu jaunībā būtu startējis meistarsastāvā – un ar to lepojas vēl šodien.
Viņš gan bija no spicajiem džekiem, kas sev uz kājām neļauj kāpt.
Un tobrīd vis nevarēja celt degunu gaisā – ja arī kāds būtu kāpis, tad nāktos to paciest. Jāpaiet drusku maliņā. Tik jauni arī tagad meistaros nespēlē. Raksturs Žvīguram tāds, kāds nu ir – un veidojās no mazām dienām, kad visu gribēja darīt pats.

Septiņdesmito gadu pašā sākumā Vefs grima, toties Žvīgurs cēlās, bija izteikts komandas līderis un punktu guvējs. Nāca uzaicinājumi no citām komandām, varēja pacelties pāri tālaika pirmajai (faktiski – otrajai) līgai.
Citur solīja vairāk naudas, dzīvokli, mašīnu…
Naudu tomēr kontrolēja valsts, kaut bija bagātāki un nabadzīgāki klubi. Viņam pašam šķiet, ka ir Latvijas patriots. Arī tad, kad tika iesaukts armijā un Gomeļskis piedāvāja vietu PSRS izlasē un saldu dzīvi Maskavā. Jā, bija vilinoši un bagātīgi, no katra ārzemju brauciena varēja pārvest kādus 5-7000 rubļus, taču tolaik latvietis naivi domāja, ka izlasē var tikt arī tad, ja labi sevi parāda Rīgā, Vefā.

--Vienalga, armijā tevi 23 gadu vecumā iesauca gan. Kā juties padomju ierindā?
--Veselas komēdiju lugas vērtībā! Vispirms mani atskaitīja no PSRS izlases jo man bija iekaisuši ceļgali un vairs nevarēju sasniegt tādu lēcienu, kā kādreiz, kad no vietas lēcu metru un 20 centimetrus (! –I.O.). Uz Minhenes olimpiskajām spēlēm 1972. gadā jau biju simtprocentīgs braucējs. Bet tad notika Gagarina kausa kārtējā izcīņa – Ļeņingradā, uz “Jubilejnij” sporta pils ledus, tikai plānu dēļu kārtiņu pārklātu. Jau tā traumētos meniskus tur sasaldēju galīgi, piemetās tāds kā plaušu karsonis – tikai ceļgalos. Tā savu labo lēcienu un vietu izlasē pazaudēju. Dakteris pateica, ka ceļgalus pilnīgi izārstēt nevar. Iedeva man balto biļeti – atbrīvojumu no armijas.
Armijnieki skatījās un brīnījās: kā tas var būt, ka cilvēks ar balto biļeti spēlē meistarbasketbolu. Iebāza mani kara hospitāli, izdarīja pārbaudes. Medicīnas pulkvedis aci pret aci pateica: ja es nevēlos zaudēt savu karjeru, man tevi jāatzīst par veselu. Taču no tādiem rentgena uzņēmumiem, kādus redzu, tevi ir jāsauc par invalīdu. Tāpēc rakstu: miera laikā nederīgs; kara laikā derīgs ārrindas dienestam. Tiec nu tālāk pats galā – kā redzi.

Žvīgurs aizgāja pagrīdē, slēpās pie draugiem. Tikmēr pie dzīves vietas vaktēja armijas patruļa ar automātiem, zaldāti terorizēja visus Ivara radus, nakts vidū iebrukdami dzīvokļos. Radiņi prātoja: vai tik šis nav kādu banku aplaupījis? Uz Latvijas ceļiem uzdarbojās ne jau autoinspekcijas – armijas vienības, meklēja Žvīguru kā kādu bīstamu noziedznieku. Taču cik ilgi var slapstīties, basketbola spēle ir publiska padarīšana. Viktors Veismans, tolaik Rīgas ASK šeftmanis, tekulim un bēgulim telefona sarunā apsolīja, ka panāks viņa palikšanu Rīgā. Bet ja neieradīsies, tad var sagaidīt dienestu strojbatā (celtniecības bataljonā, kur dienēja debīlie ) aiz polārā loka. Bija vien jāiet.
Tolaik sākās CSKA ilggadīgā visatļautība. Gomeļskim par otro treneri bija kādreizējais basketbolists Kuļkovs (vienu mirkli piedalījās arī Rīgas ASK), toreiz kāda armijas maršala znots, tāpēc armijas ietvaros CSKA varēja darīt visu un dabūt visu. No šodienas viedokļa raugoties, Žvīgura neiešana uz Maskavu laikam gan bija kļūda – pats viņš saka: „Par savu uzticību Latvijai neesmu ieguvis vairāk, kā ar slapju grīdlupatu pa purnu. Teiktais gan neattiecas uz attieksmi manā VEF komandā.”
Veismans solīto izpildīja, ierindā un Maskavā jauniesauktais nedienēja ne mirkli. Spēlēja ASK komandā kopā ar visādiem iebraucējiem obligātos divus dienesta gadus.
Karakalpu komandā nebija iespējams pierast pie mūžīgās mātošanās. Treneris Valentīns Meļņičuks, sadzīvē jauks un iejūtīgs, pieklājīgs cilvēks, spēļu laikā tā gānījās tā, ka ausis novīst. Žvīgurs nespēja pieņemt tādu attieksmi – tiklīdz kaut kas drusku nesanāk, tā tevi izgāna no panckām laukā. Krievu mentalitātei uzbļāviens ir vitāli nepieciešams, bet viņš tak ir latvietis! Mēs no lamāšanas apjūkam, nezinām vairs, ko ķert, ko grābt. Krieviskā attieksme pret basketbolu latviešus ir atbaidījusi pat izlases laikā.

Obligātie divi gadi tika nodienēti basketbola laukumā, taču vaļā viņu negribēja laist ne par kādu cenu. Jo tolaik ASK bija augstākajā līgā, bet VEF mocījās pa pirmās līgas lejasdaļu. Ne tikai armijnieki, arī Latvijas basketbola vadītāji uzskatīja, ka tolaik labākajam Latvijas basketbolistam jāpaliek pie ASK tā panākumu vārdā. Taču basketbolists redzēja, ka Vefā nopietni strādā pie komandas sakārtošanas, ka tur aizvien ir latviešu puikas, un tiecās atpakaļ – mājās. Neļāva. Tad rakstījām vēstuli laikrakstam: “Gribu spēlēt Vefā”.
--Man izdevās to iebīdīt tālaika galvenajā partijas laikrakstā “Cīņa”. Redaktors Britāns bija prasījis sporta kuratoram Rubenim: ko lai atbildu? Partijnieks teicis: esi mierīgs, es to lietu nokārtošu.
--Vai nu Rubenis vai nu kas “to lietu” bija spiesti nokārtot – pārāk liels tracis sacēlās. Šmuce sanāca vienīgi demobilizējoties. Maskavā (kur bija mana reģistrētā un oficiālā dienesta vieta, Rīgā skaitījos tikai atkomandētais), prasīja nodot zaldāta lauka un parādes uniformas – kādas nekad netiku saņēmis, jo Latvijā nebiju reģistrēts kā kareivis. Taču es paliku pie sava, jo biju Krauklim apsolījis atgriezties Vefā – kurš mani materiāli atbalstīja visu to armijas laiku. Galu galā dokumentus gariem zobiem tomēr nokārtoja. Paspēju piedalīties VEF spožajās pārejas spēlēs uz augstāko līgu 1977. gadā.

Jā, pēc atgriešanās augstākajā līgā Vefs iesāka vareni…
Bija pirmie, kas PSRS augstākajā līgā parādīja superātru spēli. Tas bija ne tikai stils, bet arī nepieciešamība. Nebija bagāti ar izcili gariem centriem pozicionālai spēlei, tādēļ steidzās uz priekšu, kamēr sāncenši nav paspējuši nostāties aizsardzībā. Komandā nostiprinājās daudzi jauni spēlētāji, kas to druku spēja turēt un noturēt – Visockis, Zvans, Valters, Krištopāns, Čirkovs, Lietiņš, Kalniņš.
Un tomēr ilgstošu stabilitāti vefieši sasniegt nespēja, arī medaļas tolaik neaizsniedza. Pienāca brīdis 1980. gada meistarsacīkstēs, kad komanda grima burbuļus laizdama. Visa jezga beidzās ar trenera Krauliņa – kurš izveda VEF augstākajā līgā – nomaiņu.
Tika boikotēta trenera šķietami aplamā darbība, komanda necīnījās, tīšām pieļāva zaudējumus. Tas notika bez Žvīgura līdzdalības – viņš uzskata, ka savu protestu un nepatiku var paust visādi, izņemot nespēlēšanu, necīnīšanos. Tāda “politika” esot nodevība pret basketbolu un skatītājiem, kas nav sportista cienīga—bet tieši tā toreiz noticis. Nonāca tiktāl, ka trenera “būt vai nebūt” lika uz slēgtu balsošanu. Ivars Žvīgurs balsoja pret trenera Krauliņa atlaišanu...

--Viss pāriet, laiks dziedē brūces. Vai tev tā nav?
--Es savus pāridarītājus vienmēr atcerēšos, kad tik spēšu – atdarīšu. Par to dažkārt tiku sodīts basketbola laukumā, taču man tāda daba, to vairs nepārmainīt. Ar to opozīciju man nebija pa ceļam, tomēr tas netraucēja spēlēt kopīgu basketbolu. Laukumā ar Valteru sapratāmies teicami – gan jau arī viņš saprata, ka bez manis gluži iztikt nevar. Kad 1983. gadā tautu spartakiādē beidzot izcīnījām bronzas medaļas, Valters mani apgādāja ar lieliskām piespēlēm.
--1984. gads tev bija pēdējais lielajā basketbolā. Vai “Kristus vecums” šķita gana liels, lai būtu laiks beigt?
--Mani sāka nerrot. Treneris Valdmanis aizliedza mest, vajagot tikai cīnīties. Valteram arī es jau šķitu par vecu viņa kompānijai. Tā nu spēlējam ar toreizējo Krauliņa komandu Taškentas “Universitāti”. Esam 12 punktu priekšā, es atļaujos izmest divus tālmetienus. Abi izgriežas no groza. Valdmanis brēc: “Ko tu met, ko es teicu?!” Atbildu: “Tad nāc un met pats!”. Mani tūliņ norauj nost, arī otro puslaiku VEF sāk bez manis. Šķiet, ka Valdmanis bija nolēmis reiz parādīt savu īsto varu – bieži vis viņš to nedarīja. Pārsvars tiek pazaudēts, mani sūta laukumā. Neiešu, ja reiz jāspēlē ierobežoti. Veči, Valters arī, saka: ko āksties, mēs zaudējam. Izgāju arī, bet spēle jau bija pajukusi, zaudējām. Braucot mājās pateicu, ka beidzu. Mājās pārbraucis, tūdaļ nodevu formu – un viss! Dzīvojiet laimīgi, jo paši esat vainīgi…