SA'2003. Edgars Masaļskis - jaunākais Amerikas iekarotājs

- Pēdējo divu sezonu laikā tu vairākkārt esi mainījis klubus. Divas reizes esi mēģinājis iekļūt Krievijas klubos, šo sezonu pabeidzis Zviedrijas "Allsvenska" līgā, pa vidu uzspēlējis "Liepājas metalurgā". Izskatās, ka tu atrodies pastāvīgos savas vietas meklējumos. Kur tālāk vedīs tavi ceļi? Vai esi apmierināts ar to, kā līdz šim veidojusies tava karjera?
- Redziet, pirmos divus gadus, kad spēlēju Liepājā, es nebiju pirmais numurs, jo man priekšā bija Dima Žabotinskis. Ja man būtu radusies iespēja kaut vienu gadu agrāk kļūt par pirmo vārtsargu, kas zina, varbūt jau tagad es būtu kādā komandā atradis sev pastāvīgu vietu. Kā pirmais vārtsargs Liepājā biju tikai iepriekšējos divus gadus, un, ja ņem vērā manu nelielo vecumu, tad, manuprāt, esmu šo to paspējis sasniegt. Jau pirmajā gadā, kad kļuvu par "Liepājas metalurga" pirmo numuru, uzreiz tiku iekļauts starp izlases kandidātiem. Jau pirmajā gadā biju kopā ar izlasi olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Klāgenfurtē. Protams, žēl, ka tā arī netiku pie spēlēšanas kaut vienā mačā. Pašreizējo situāciju nevaru nosaukt par ideālu, taču nevaru to nosaukt arī par sliktu.
- Kas būtu bijis citādāks, ja par pirmo numuru tu kļūtu jau tad, kad tev priekšā vēl nebija Žabotinska?
- Tagad to neviens nepateiks, taču droši varu apgalvot, ka pieredzi būtu sācis uzkrāt agrāk. Atceros, pāreja no junioru hokeja uz pieaugušo man sagādāja zināmas neērtības, un, iespējams, tas bija galvenais iemesls, kāpēc Žabotinskis man atradās priekšā.
- Kas mainās, vārtsargam pārejot no junioriem uz lielajiem?
- Junioru līmenī atsevišķos mačos varēja atļauties nespēlēt ar maksimālu atdevi, bet pie lielajiem to atļauties nevarēja. Līdzko pie lielajiem pieļauj kādu vaļību, uz tevi sāk rādīt ar pirkstiem. Pats par sevi saprotams, ka pieaugušo hokejā metienu spēks ir pavisam cits, to precizitāte arī.
- Cik noprotam, tu daudz nepārdzīvo, ka divus gadus pēc kārtas tev nav izdevies iekļūt Krievijas superlīgas klubos
- Ja man tiktu dota vēl viena iespēja, es noteikti rīkotos citādāk. Vienalga, vai es atkal mēģinātu iekļūt Novosibirskas "Sibirj" vai kādā citā komandā.
- Ko tu darīji pirms šīs sezonas un ko darītu pirms nākamās, ja tev kāds dotu vēl vienu iespēju?
- Par to, ka es ļoti centos un gribēju sevi apliecināt, par to nevajadzētu šaubīties nevienam, taču visticamāk, ka nebiju gatavs šo līmeni "sagremot" psiholoģiski. Jau ar pirmo dienu man vajadzēja cīnīties par vietu sastāvā. Kad no Liepājas aizgāja Žabotinskis, man nebija konkurentu, es biju drošs par savu vietu vārtos. Divās sezonās es izlaidu labi ja kādas divas vai trīs spēles. Var teikt, ka pieradu pie labas dzīves. Ierodoties Novosibirskā, saskāros ar līdz tam brīdim nezināmām problēmām. Kamēr bija pārbaudes spēles, komandas treneri uzsvēra, ka es un mans konkurents atrodamies vienādā situācijā un ka katrs no mums var kļūt par pirmo numuru. Kamēr abi atradāmies vienādās pozīcijās, viss izskatījās cerīgi un labi, bet, līdzko tuvojās sezona, treneris arvien netiešāk norādīja, ka pirmais numurs acīmredzot būšot kanādietis, arī presē par to sāka uzstājīgāk runāt... Tik un tā es darīju, ko varēju, bet biju kaut kur pazaudējis pavedienu.
- Varbūt pārcenties?
- Iespējams. Pats esmu sevi pieķēris pie domas, ka ne vienmēr pārliekā centība dod vajadzīgo efektu. Kad treniņos it kā esi atslābinājies, domas atrodas pavisam citur, jūtu, ka ripas pašas lido virsū.
- Acīmredzot to var izskaidrot ar tavu pieredzes trūkumu.
- Varbūt. Beigu beigās man šis ir tikai trešais gads lielajā hokejā, un esmu tikai 23 gadus vecs.
- Kāpēc gribēji kļūt par vārtsargu?
- Kad dzīvoju Ziepniekkalnā un mācījos sagatavošanās skolā, es vēl nebiju sācis trenēties hokejā. Blakus mājām ziemas laikā 47. vidusskolas pagalmā uz basketbola laukuma tika liets ledus, un tur katru dienu kāds spēlēja hokeju. Pārsvarā ripu dzenāja lielie puikas - divpadsmit trīspadsmit gadu veci, bet man - pieci vai seši. Kad es gāju laukumā, mani kā sīkāku parasti lika vārtos, un man patika. Man vēl nebija seši gadiņi, kad tiku aizvests uz "Latvijas bērza" hokeja skolu. Atceros, ka pirmajā gadā tikai muļļājāmies, un, kad pienāca brīdis dalīt puikas pa pozīcijām, Māris Baldonieks uzreiz uz mani norādīja: "Tu būsi vārtsargs." Cik atceros, uz vārtsarga vietu nebija daudz konkurentu, jo šajā vecumā visi grib spēlēt, grib būt uzbrucēji un mest golus. Man nekas nebija pretī. Ja nebūtu kļuvis par vārtsargu, noteikti spēlētu kā aizsargs.
- Iznāk, ka tagadējais izlases ģenerālmenedžeris Baldonieks ir tavs pirmais treneris!
- Jā, bet man ar viņu daudz neiznāca kopā pastrādāt. Pie viņa trenējos pirmos divus gadus, pēc tam nāca Ojārs Rode. Var teikt, ka pirmās vārtsarga iemaņas deva tieši Rode.
- Vai paspēji novērtēt, cik labu ābeci viņš tev ir devis?
- Nu... Man ļoti daudz deva divi Amerikā pavadītie gadi. Tur man tika mācīta taktika, kā ieņemt pareizo pozīciju, ko darīt vienā vai otrā situācijā. Latvijā to praktiski neviens nav mācījis. Tikai Vasiļonoks Liepājā. Varu teikt droši, ka visvairāk kā vārtsargs esmu ieguvis tieši šajos divos Amerikā pavadītajos gados.
- Uz Ameriku tu aizbrauci ļoti agri, vecumā, kad noteikti ļoti daudzi atļāvās par tevi pasmaidīt
- Jā, jā, daudzi toreiz smējās, jo uz Ameriku devos vienpadsmit gadu vecumā. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, kad turnejā Austrumeiropā bija ieradusies viena tā vecuma ASV komanda. Cik atceros, amerikāņi spēlēja Igaunijā, Lietuvā, Baltkrievijā un arī Rīgā. Vēlāk amerikāņi mūs aicināja pie sevis, un mēs pie viņiem aizvadījām sešus mačus. Mēs pie viņiem bijām ieradušies 1990. gada Ziemassvētkos. Sezonai beidzoties, reiz Baldonieks bija sazvanījies ar šīs komandas treneri, un viņi izteica vēlmi uzaicināt pie sevis mani. Lai es braucot uz Ameriku, man tikšot nodrošinātas mācības, dzīvošana, regulāri treniņi un spēles. Nezinu, cik viegli vai grūti bija izlemt maniem vecākiem, bet es tiku palaists. Šķiet, ka Latvijā es varētu pretendēt uz jaunākā Amerikas iekarotāja titulu.
- Vai tiešām tavi vecāki deviņdesmito gadu sākumā tik viegli tevi, vienpadsmitgadīgu puišeli, atlaida tik tālu prom no mājām?
- Katru sīkumu neatminos, taču, ja atmiņa neviļ, vecāki ilgi pārdomāja šo piedāvājumu. Piedāvājums sakrita ar laiku, kad Latvija vēl bija PSRS sastāvā, un tobrīd praktiski nebija iespējams nekur aizbraukt. Kur nu vēl tik agrā vecumā. Tobrīd likās, ka tā varētu būt vienīgā iespēja kaut kur izrauties. Pat nedomājot par to, vai hokeja karjerai šim braucienam būs tālejošas sekas. Nodzīvojot divus gadus Amerikā, man bija garantēta angļu valodas apgūšana, un dēļ tā vien bija vērts braukt. Patiesībā pirms aizbraukšanas nemaz nezinājām, ka palikšu uz diviem gadiem. Tiku aicināts tikai uz vienu, taču vēlāk sekoja piedāvājums palikt vēl uz vienu gadu.
- Kas tevi sagaidīja Amerikā? Kāda bija tik jauna hokeja vārtsarga ikdiena tik tālu prom no mājām?
- Katru dienu gāju uz skolu. Protams, ka visas mācības notika angļu valodā. Pirmajos trijos mēnešos man palīdzēja viena latviešu tantiņa no Latviešu biedrības un katrā stundā man solā sēdēja blakus. Ar viņas palīdzību mācījos līdz Ziemassvētkiem. Šajā laikā jau biju apguvis angļu valodu un pēcāk varēju iztikt bez viņas palīdzības. Parasti no rīta notika mācības, vakaros četras reizes nedēļā bija treniņi, bet sestdienās un svētdienās - spēles.
- Kas tas bija par čempionātu, kurā spēlē tik jauni puikas?
- Tā bija Mičiganas Nacionālā hokeja līga, kas aptvēra visu Ziemeļameriku. Ja nekļūdos, čempionātā piedalījās sešpadsmit komandu.
- Uz Ameriku tu aizbrauci vienpadsmit gadu vecumā. Latvijā biji paspējis kaut ko iemācīties, varbūt pat "ielauzīties" mūsu treniņu sistēmā. Vai tagad atceries, kādas bija atšķirības jauno spēlētāju, arī vārtsargu, sagatavošanā starp Latvijā piedzīvoto un Amerikā iepazīto? Kā tavi vienaudži spēlēja Amerikā?
- Cik es sapratu, tie bija šā vecuma labākie spēlētāji. Pirmajā gadā man bija viegli. Otrajā biju izlīdzinājies ar viņiem un kļuva grūtāk.
- Respektīvi, latviešu puikas šajā vecumā ir labāk sagatavoti nekā amerikāņi?
- Protams. Kad ar "Latvijas bērzu" Amerikā aizvadījām sešas spēles ar sava vecuma komandām, mēs uzvarējām piecās. Vienīgais zaudējums tika piedzīvots tikai tāpēc, ka, atrodoties vadībā ar 4:1, es tiku nomainīts pret otro vārtsargu un viņš ātri salaida daudz ripu savos vārtos.
- Kādā līmenī notiek viņu treniņi?
- Tur viss notiek daudz profesionālāk. Jau bērnu vecumā viņiem tiek mācītas taktiskās gudrības, daudz tiek strādāts ar videomateriāliem, uz tāfeles tiek zīmētas kombinācijas, ko pie mums šajā vecumā nepraktizē. Rode mūsējiem vairāk mācīja tehniskos elementus - kā pareizi apstrādāt ripu, citas tehniskās nianses. Man mācīja, kā pareizi izvēlēties pozīciju, ka, pretiniekam uzbrūkot, jāizslido daudz tālāk no vārtiem.
- Kad brauci uz Ameriku, tu pats apzinājies, uz kurieni tu brauc, vai arī tevi kā lelli iesēdināja lidmašīnā un tu devies pretī nezināmajam? Vai apzinājies, kas ar tevi notika?
- Atceros, ka biju ļoti priecīgs. Kad ierados jaunajā dzīvesvietā, atceros, ka ģērbtuvē man jau priekšā bija formas krekls ar manu uzvārdu. Varat iedomāties, kā varēja justies vienpadsmitgadīgs puišelis, pret kuru izturas kā pret lielu cilvēku!
- Vai bija iespēja palikt uz ilgāku laiku?
- Kad beigām tuvojās mans otrais gads šajā komandā, sākās runas par to, ka treneris, kurš mani uzaicināja, ar šo komandu vairs nestrādās. It kā paklīda baumas, ka komanda ir uz izjukšanas robežas. Vēlāk izrādījās, ka treneris ar komandu turpināja strādāt, bet man jau otrā gada beigās gribējās atgriezties mājās. Nebiju piekusis no hokeja, vienkārši gribējās atpakaļ uz mājām. Braucot atpakaļ uz Latviju, biju iedomājies, ka šeit pabūšu divus, varbūt trīs gadus un atkal braukšu atpakaļ uz Ameriku. Nesanāca.
- Vai, atceroties to laiku, tev pašam nešķiet, ka tomēr aizbrauci krietni par agru?
- Noteikti nē. Piecpadsmit gadu vecumā man noteikti vajadzēja braukt atpakaļ. Centos tur nokļūt, taču neizdevās. Mani aicināja uz dažādām skolu komandām, taču mani tas neapmierināja.
- Ja tik vienkārši atteicies no piedāvājumiem, tad tev jau bija zināms, kādā līmenī gribi spēlēt?
- Jā. Es vēlējos nokļūt kādā junioru līgā. Konkrēti - OHL. Vai kādā citā A līmeņa junioru līgā. Tā kā piedāvājumi nāca tikai no vidusskolu komandām, man tas likās nepieņemami.
- Šķiet, ka arī pagājušajā vasarā tu skatījies Amerikas virzienā?
- Visu pagājušo vasaru domāju, ka braukšu uz Ameriku, taču tad "paspīdēja" variants ar Novosibirsku un Amerikai atmetu ar roku.
- Ko darīsi šovasar? Arī mēģināsi meklēt laimi Amerikā?
- Nē.
- Kāpēc?
- Mans viedoklis šajā sakarā atšķiras no daudzu citu viedokļiem. Manuprāt, uz Ameriku ir jābrauc tikai tad, ja tevi kāds aicina, ja kāds par tevi interesējas. Uz dullo braukt nav jēgas. Arī laimi negrasos meklēt tajā valstī. Man ir iespēja aizbraukt un uzspēlēt kādā no daudzajām zemākajām līgām, taču es uzskatu, ka lielāka iespēja tikt pie laba līguma ir pasaules čempionātā.
- Ja tomēr būtu iespēja spēlēt Amerikā, kāds līmenis tevi apmierinātu?
- Ne zemāks par fārmklubu līmeni. Ideālais variants būtu AHL, mazāk ideālais - ECHL.
- Tu pats sev meklē iespējas kaut kur aizbraukt, vai tev ir palīgs, respektīvi, aģents?
- Ziemeļamerikā man palīdz tie paši cilvēki, pie kuriem es dzīvoju tajā laikā, kad spēlēju skolu čempionātā. Es bieži ar viņiem sazinos, viņi ir amerikāņi, reizēm pat aizbraucu pie viņiem ciemos. Eiropā man ir aģents - kāds dānis, kurš dzīvo Zviedrijā.
- Kā tu tiki pie viņa?
- Man palīdzēja tagadējais "Liepājas metalurga" otrais treneris Sergejs Vikulovs. Kad es atgriezos no Krievijas, Vikulovs jau strādāja Liepājā, un kādā sarunā ieminējos, vai viņš nevar kaut kā izlīdzēt. Tā ar Vikulova pazīstamo aģentu tiku pie savējā aģenta un, pateicoties viņa palīdzībai, šosezon varēju uzspēlēt Zviedrijā.
- Kas ir Zviedrijas "Allsvenska" līga? Mēs zinām, ka tā šajā valstī kopējā rangā ir nākamā tūlīt aiz Elites līgas. Cik spēcīga tā ir, kādas kvalitātes hokejs tiek spēlēts šajā līgā?
- Vidējais līmenis noteikti ir augstāks nekā Austrumeiropas Hokeja līgā. Es spēlēju dienvidu zonā, un visas tajā spēlējošās astoņas vienības bija spēkos līdzīgas. Nav nekādas atšķirības, vai komanda atrodas pirmajā, vai pēdējā vietā. Jebkurš var uzvarēt, un jebkurš var zaudēt. Vienīgais, kas man nepatīk šajā līgā - komandas nav profesionālas. Lielākā daļa spēlētāju pa dienu strādā un tikai vakaros trenējas. Tiesa, es to nevaru attiecināt uz visām šīs līgas komandām, taču tur, kur es spēlēju, vairāk bija izteikts amatierisms. Ne tikai spēlētājos, bet arī komandas organizācijā. Algu kā hokejisti saņem visi spēlētāji, taču ne visiem ar to pietiek un tāpēc pa dienu katrs kaut kur strādā. Ar hokeju komandā iztiek tikai leģionāri, un mūsu komandā tādu bija pieci: es, divi somi, viens norvēģis un vēl viens, kurš jau bija parakstījis līgumu uz nākamo sezonu ar Elites līgas klubu.
- Kā pašam tev šķiet, vai izdevās zviedriem sevi parādīt no labākās puses?
- Domāju, ka jā.
- Vai ir jau iestrādes nākamajai sezonai?
- Kā saka mans aģents, esmu pārāk maz spēļu aizvadījis šajā līgā. Man bijis pārāk maz maču, lai Elites līgas komandas sāktu ar mani rēķināties. Šosezon aizvadīju tikai trīspadsmit spēļu, un, pēc viņu kritērijiem, tas ir pārāk maz, lai izdarītu tālejošus secinājumus. Aģents iesaka, ka man "Allsvenska" līgā vajadzētu aizvadīt vēl vienu sezonu, un, ja es ļoti labi to aizvadu, var pavērties labas izredzes tikt pie līguma ar kādu Elites līgas klubu.
- Šķiet, ka, parādoties "Morrums GoIS" komandā, pirmos divus vai trīs mačus tu sēdēji rezervē. Ar kādiem noteikumiem tu tiki aicināts uz šo komandu?
- Atgriežoties no Krievijas, nedēļu gaidīju, kad varētu parādīties kāds jauns piedāvājums no kāda cita superlīgas kluba. Nesagaidījis vēl divas nedēļas sēdēju bez nopietniem treniņiem. Jā, biju kopā ar "Liepājas metalurgu", taču tajā brīdī Liepājā vēl strādāja Vasilijs Pervuhins un, godīgi sakot, treniņu līmenis bija gaužām bēdīgs. Jutu, ka sāku zaudēt savu formu, un, kad ierados Zviedrijā, nejutos spēcīgs. "Morrums GoIS" treneri tā arī pateica: tiek dots nedēļas laiks, lai es atgūtu nepieciešamo formu. Tā es pirmos trīs mačus noskatījos no rezervistu soliņa.
- Lai arī Krievijā nebiji ilgu laiku, vai paspēji iepazīties ar vietējā hokeja īpatnībām? Vai uzpūstais burbulis par lielajām līgumu summām ir patiess?...
- Man nav ar ko salīdzināt. Neesmu spēlējis nedz Somijā, nedz Zviedrijā vai Vācijā. Novosibirskā biju tikai pašā sezonas sākumā, un, cik paspēju ievērot, tik tiešām čempionāta līmenis šajā valstī ir ļoti augsts. Esmu dzirdējis, ka dažās komandās mēģina šmaukties ar algu izmaksām, arī pats maķenīt tiku piekrāpts, taču summas bija simboliskas, un neredzu nekādu iemeslu tagad bļaustīties par netaisnību.
- Vai Novosibirskā vēl interesējas par tevi?
- Nezinu. Man nav aģenta, kas strādātu ar Krievijas hokeja tirgu. Pašam liekas, ka Krievijas superlīgas līmenim esmu drusciņ par jaunu.
- Varbūt tev nevajag tik kategoriski atteikties no braukšanas uz Ameriku, jo daudziem tā ir laba izdzīvošanas skola?
- Esmu redzējis daudzus Latvijas hokejistus, kuri uz duročku aizbrauc uz Ameriku, nospēlē vienu sezonu, un pēc tam vairs nav kur likties. Es negribu, lai kaut kas līdzīgs notiktu ar mani. Zemākajās līgās kontrakti tiek parakstīti uz dažām dienām, varbūt uz nedēļu, varbūt uz ilgāku laiku. Ja šajā laika periodā tavi rādītāji ir slikti, tevi jebkuru brīdi var atbrīvot. Es gribu būt pārliecināts par to, ka man nākamajā dienā ir treniņš, ka man nākamajā dienā ir spēle, es gribu būt pārliecināts, ka saņemšu līgumā ierakstīto summu. Man šobrīd svarīgākais ir tikt pie spēlēšanas izlasē un pēc tam lūkoties pēc labiem darba piedāvājumiem.
- Kā tu pats jūti - tiksi pasaules čempionātā pie spēlēšanas vai ne?
- Nezinu. Pats esmu gatavs, taču es nevaru ietekmēt treneru izvēli. It kā jau pagājušajā gadā vajadzēja mani izlikt kaut uz vienu maču. Spēle ar Čehiju praktiski neko nenozīmēja. Pat ja mēs uzvarētu čehus, lai spēlētu tālāk, mums vajadzēja uzvarēt vēl divos mačos.
- Šis gadījums nebija pirmā reize, kad treneri tevi nelaiž laukumā pat tādās situācijās, kad nekas neizšķiras. Līdzīgs gadījums bija olimpiskajā kvalifikācijā Klāgenfurtē, kad pēdējai spēlei ar Austriju vairs nebija nekādas nozīmes, bet Vasiļjevs pat nepaskatījās tavā virzienā. Kā šādās situācijās jūtas vārtsargs, kurš it kā ir gatavs iziet laukumā, bet viņam netiek dota iespēja?
- Laikam baidās, ka nenogāž "podus". Treneri šādos gadījumos pirms spēlēm vienmēr pasaka, lai es esmu gatavs jebkurā brīdī iziet laukumā. Jau pieminētajā spēlē ar Čehiju Lindstrēms man pienāca klāt un pateica: "Vēl vieni zaudēti vārti, un tu iesi laukumā." Kā zināms, vairāk golu nebija, un tā es visu spēli pie apmales nostāvēju ar cimdiem rokās. Nav patīkama sajūta visu laiku sēdēt rezervē.
- Vai līdzīgās situācijās tu jūties aizvainots?
- Nē, nē. Katram ir savs laiks. Atcerieties, ka līdzīgā situācijā divus gadus pēc kārtas bija Naumovs. Viņam priekšā bija Irbe, un Naumovam nekas cits neatlika, kā sēdēt un gaidīt savu izdevību. Ar mani ir līdzīgi. Man priekšā ir gan Irbe, gan Naumovs, taču salīdziniet viņu vecumu ar manējo. Visu mūžu taču viņi nespēlēs. Jabūt pacietīgam un jāgaida sava izdevība. Pagaidām viss ir loģiski un man nav nekāda pamata justies aizvainotam. Irbe un Naumovs ir pieredzējuši vārtsargi, izlasē aizvadījuši daudz spēļu, un loģiski, ka treneri viņiem uzticas vispirms.
- Vai Latvijas vārtsargiem ir savs, tikai viņiem raksturīgs spēles stils?
- Ir, bet nez vai to var nosaukt par stilu. Mūsu vārtsargiem esmu pamanījis vienu kopīgu īpatnību: vienā spēlē viņi gatavi ķert visas neiespējamās ripas, bet nākamajā dienā savos vārtos salaiž bezgala daudz muļķīgu metienu.
- Neatceramies, ka tavā karjerā būtu bijušas tās otrās spēles, kad viena ripa pēc otras lidotu tavos vārtos!
- Cik tad man spēļu Latvijas izlasē bijis?!
- Vai tev ir izveidojies savs stils?
- Lai par mani runā citi. Zviedru treneris atzīmēja, ka es ļoti labi spēlējot ar nūju. Acīmredzot lieti noderējusi prakse, spēlējot Rīgas Sporta pilī. Esmu pamanījis, ka pārāk daudz piespiežos vārtiem...
- ...un ka savam augumam tu labprāt pieliktu kādus desmit centimetrus?
- Jā, bet tas laikam man nedraud. Daudzi norāda uz šo trūkumu, taču neviens nesaka, ka esmu augumā maziņš. Visi pasaka, ka derētu pastiepties garākam par vairākiem centimetriem. Taču arī tas nav pats lielākais trūkums. Zviedrijā tika norādīts uz manu vecumu. Esot pārāk jauns. Redz, eiropieši ir vairāk tendēti uz pieredzējušiem vārtsargiem.
- Vai starp vārtsargiem ir kāds, kuru tu varētu nosaukt par savu elku, kuram tu vēlētos līdzināties?
- Elku man nav, taču man patīk, kā spēlē Patriks Ruā, Irbe, tomēr es necenšos nevienu no viņiem atdarināt. Vistuvāk man pieņemamam stilam ir Kērtiss Džozefs. Viņš augumā ir apmēram tikpat liels kā es, un man pat gribētos spēlēt tā kā viņš.
- Kad skaties hokeju, tu vēro vārtsargu darbību vai seko līdzi pašai spēlei?
- Lielākā uzmanība tiek pievērsta vārtsargiem. Skatoties hokeju televizorā, visvērtīgākie ir atkārtojumi, kad tu redzi katru vārtsarga kustību palēninātā darbībā. Arī atrodoties "dzīvajā" hokejā, sēžot aiz apmales, es lielāko uzmanību pievēršu vārtsargiem. Tik jaunam vārtsargam kā man sēdēšana uz rezervistu soliņa nav vienkārša laika nosišana. Ja cilvēks grib, viņš arī šādā situācijā atrod sev labumu. Pat toreiz Liepājā, kad man priekšā bija Žabotinskis, varēju no viņa daudz ko iemācīties, jo objektīvi viņš tajā situācijā atradās man solīti priekšā.
- Šķiet, ka toreiz jūs abus aicināja uz jaundibināto "Rīgu'2000" Žabotinskis aizgāja, tu paliki Liepājā. Kāpēc?
- Es negribēju vēl vienu sezonu palikt rezervē. Man vajadzēja spēlēt. Atrodoties vienā komandā, nebija nekādu garantiju, ka tikšu pie spēlēšanas.
- Sarunas laikā tu ieminējies par Pervuhinu kā par treneri, kura vadībā Liepājā treniņi esot bijuši ļoti zemā līmenī. Kāpēc tādā gadījumā "Liepājas metalurgs" pagājušajā sezonā uzvarēja Austrumeiropas Hokeja līgā, arī Latvijas čempionātā?
- Es negribu apgalvot, ka Pervuhina treniņi bija ļoti zemā līmenī, taču par augstu to arī nevar nosaukt. Jā, nevar noliegt, ka "Metalurgs" abas uzvaras izcīnīja, galvenajam trenerim esot tieši Pervuhinam, taču pagājušajā sezonā "Metalurgu" varēja trenēt jebkurš un mēs tik un tā uzvarētu. Sagadījās, ka šajā sezonā visi liepājnieki aizvadīja savu labāko sezonu.
- Par vārtsargiem mēdz runāt, ka viņi ir savdabīgi īpatņi. Vai arī tu sevi uzskati par tādu?
- Daudzi saka, ka neesmu tāds kā citi. Arī pašam liekas, ka neesmu nekāds īpatnis.
- Skolā biji teicamnieks?
- Teicamnieks noteikti ne, taču, kamēr nebiju aizbraucis uz Ameriku, tikmēr atzīmes man bija labas. Atgriežoties Latvijā... Labāk neatcerēties. Tur mācību līmenis ir daudz zemāks nekā pie mums. Pie viņiem septītajā klasē māca to, ko pie mums apgūst ceturtajā. Kad atkal sāku mācīties Latvijā, es saviem vienaudžiem nespēju tikt līdzi.
- Varbūt vajadzēja izvēlēties mācības, nevis spēlēt hokeju?
- Nē. Ja es būtu mācījies, tad domātu, kas būtu noticis, ja spēlētu hokeju. Man nepatīk darbs, kurā katru dienu jādara viens un tas pats.
- Hokejs būtībā arī ir sava veida rutīna.
- Nepiekrītu. Rutīna ir tad, kad nav spēļu. Pirmssezonas sagatavošanās periods pusotra vai divu mēnešu garumā - jā, tā ir rutīna. Kad sākas spēles, dzīve kļūst interesantāka.
- Par augstskolas izglītību esi domājis?
- Pagaidām nē. Vēl pat neesmu domājis, kādā augstskolā es gribētu iestāties un kādu diplomu iegūt. Pagaidām mani ir pārņēmis tikai un vienīgi hokejs. Ārpus hokeja patīk sports jebkāda izpausmē. Brīvajā laikā man patīk spēlēt jebko. Kaut vai badmintonu. Arī zolīti patīk uzsist. Kad spēlēju Austrumeiropā, tālajos pārbraucienos tas bija labākais laika nosišanas veids.
- Kā tu aizpildi savas vasaras brīvdienas?
- Cenšos aktīvi atpūsties. No rītiem izgulēt sezonas laikā neizgulēto. Noteikti aizbraukšu uzspēlēt golfu. Piecdesmit kilometru attālumā no Liepājas atrodas viens ezers, kur bieži dodos makšķerēt. Neesmu kaislīgs makšķernieks, taču savas trīs reizes vasarā gribētos izrauties pie dabas. Šī vasara man solās būt īpaša, jo esmu iecerējis dibināt ģimeni.
- Kā tu domā, vai "otrās puses" atrašana tev kā vārtsargam psiholoģiski palīdzēs?
- Nevajadzētu būt papildu problēmām, jo mana nākamā sieva ar mani jau bijusi kopā Krievijā un Zviedrijā. Viņa jau ir iepazinusi profesionālā sportista sūro ikdienu.
- Kādas ir tavas priekšnojautas par gaidāmo pasaules čempionātu?
- Šajā sakarā es negribu neko teikt.
- Vai arī tev, tāpat kā līdzjutējiem, pavasaris ir kaut kas īpašs?
- Protams. Visu sezonu tu trenējies kopā ar vieniem spēlētājiem, bet pavasarī - kopā ar izlasi. Man patīk trenēties kopā ar izlases spēlētājiem.
- Ja tev būtu jāsastāda tagadējais Latvijas vārtsargu rangs, kurā vietā tu sevi liktu?
- Droši vien turpat, kur jūs.
- Mūsu rangā aizņemtas ir pirmās divas vietas.
- Trīs vietas ir aizņemtas.
- Kas ir trešais?
- Skudra.
- Mūsu rangā trešais esi tu.
- Tas ir jūsu rangs.
- Ar ko Lindstrēms atšķiras no Vasiļjeva?
- Man vairāk patīk Lindstrēma vadītie treniņi. Arī Zviedrijā treniņi bija daudz interesantāki. Nevar noliegt, ka Vasiļjevs nestrādāja eiropeiskā stilā, taču pie Lindstrēma darbs bija daudzveidīgāks, mazāk apnicīgs. Liepājā Beresņevs treniņus vadīja pēc tām pašām programmām, ko izlasei pirms sešiem gadiem. Krievijā treniņi līdzinājās Beresņeva metodēm.
- Vai kādreiz esi sapņojis par NHL?
- Agrāk - vairāk. Dzīvē viss ir iespējams. Atceramies pagājušā gada variantu ar Rēdlihu.
- Vai esi pamanījis, ka šovasar varētu tikt atklāts vēl viens Rēdlihs?
- Man nav nojausmas, kādi plāni perinās Lindstrēma galvā.
- Neatkarīgi no viņa sastādītā kandidātu saraksta. Kurš ir tas "melnais zirdziņš", uz kuru tu liktu?
- Nezinu, vai kāds no manis nosauktajiem var nokļūt līdz NHL līmenim, taču, manuprāt, labi čempionātā varētu nospēlēt Feldmanis, Romanovskis... Man šķiet, ka Bļinovs pagājušajā čempionātā nemaz tik slikti nespēlēja. Vārtu gūšanas momenti viņam bija, tikai iemest nespēja. Varētu nosaukt vēl vairākus. Lielākā nelaime ir tā, ka neviens viņus "neparauj" uz augšu. Viņiem nav iespēju izsisties. Ja kādai no manis noskatītajām kandidatūrām būtu iespēja noslēgt līgumu ar ārzemju klubu, viņi noteikti sāktu spēlēt labāk. Šajā līmenī, respektīvi Austrumeiropā, viņiem vairs nav izaugsmes iespēju. Tas pats Kardašs būtu ļoti labs spēlētājs, ja spēlētu citā līgā. Viņiem nav kur sevi atrādīt.
- Spēlējot Liepājā, tu ļoti labi esi izjutis to gaisotni, kāda valda hokejistos, tuvojoties kārtējam pavasarim, kad visi gaida izlases treneru nosaukto kandidātu sarakstu, un esi pamanījis spēlētāju reakciju, kad viņi kārtējo reizi nesagaida izsaukumu kaut uz treniņiem
- Ko līdz, ja kāds tiek izsaukts uz treniņiem, ja vairumam no viņiem tāpat ir pārliecība, ka uz čempionātu neviens viņus neņems. Izskatās pēc nolemtības sajūtas. Daži jūt, ka ir pavērusies neliela durvju spraudziņa, viņi cenšas un beigu beigās tik un tā paliek mājās. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc pagājušajā gadā netika paņemts Feldmanis.
- Kā Lindstrēms jūs gatavo šim čempionātam? Kā izpaužas viņa psihologa spējas?
- Tikai sagatavošanās perioda sākumā viņš vienu reizi ir ieminējies, ka tādos un tādos datumos jāaizvada pārbaudes spēles. Galvenais sarunu temats ir pasaules čempionāts. Visu laiku viņš atgādina, ka uz Somiju brauks 23 spēlētāji un ka 26. aprīlī jāaizvada pirmā spēle.
- Cik patiess ir žurnālistu viedoklis par to, ka izlasē ir hokejisti, kuri daudz neuztraucas par savu vietu sastāvā un uz treniņiem nāk ar pārākuma izjūtu: varu darīt ko gribu, vieta man būs garantēta?
- Jā, ir izlasē spēlētāji, kuri dzīvo pēc šāda principa. Vai varam viņus vainot? Nezinu, kā rīkotos es, ja atrastos līdzīgā situācijā.
- Tu jūties pārliecināts par savu vietu sastāvā?
- Atbrauks Irbe, un man vietas izlasē vairs nebūs.
- Uz čempionātu brauc trīs vārtsargi.
- Uz pagājušo čempionātu brauca trīs, uz iepriekšējiem - tikai divi.