Pirms 10 gadiem. Hokejisti olimpiādē ar trešo piegājienu!

Daudziem no mums, pārcilājot rakstāmgalda atvilkņu saturu vai, piemēram, atritinot kādu pieliekamajā rūpīgāk noglabātu ievārījuma burciņu, kādreiz rokās trāpījusies kāda vecāka un varbūt jau iedzeltējusi laikraksta lappuse, kas momentā nozog visu uzmanību. Pastāsts, kas uzjundī senas atmiņas, fotoattēls, kurā smaidu izraisa kāda mūsdienu varoņa vien ar grūtībām atpazīstamās formas vai frizūra - bieži vien tas izrādās daudz interesantāk, nekā kārtējās šā brīža peripetijas. Kas bija aktuāls Latvijas sportā pirms apaļiem desmit gadiem - turpmāk reizi nedēļā ieskatīsimies vecajās „Sporta Avīzēs”. Iepriekšējo nedēļu apskati atrodami sadaļā „Pirms 10 gadiem”.

”Sporta Avīze” Nr. 272 (2001. gada 12. – 18. februāris)

Trīs lietas – labas lietas

Protams, hokejisti paši uzskata, ka jau 1993. gada atlases turnīrā tikai nejaušība (zaudējums 1:7) nav ļāvusi pieklapēt slovākus, bet 1996. gadā uz Rīgas ledus sābriem baltkrieviem vienkārši noveicies pret „visu laiku labāko Latvijas izlasi” ar NHL spēlētājiem aptverē (1:4), un tāpēc uz olimpiādi ātrāk par 2002. gadu mūsējie nav tikuši. 2001. gada februārī Klāgenfurtē bez „zvaigznēm”, taču ar no Amerikas „atmukušo” vārtsargu Sergeju Naumovu ierindā, bez saturīgas spēles, taču beidzot ar veiksmi ceļasomas uz olimpisko forumu varēja kravāt arī Latvijas hokejisti.

Nemaz tik viegli jau negāja. Uzvarai pār Dāniju (4:2) sekoja neizšķirts ar Franciju (1:1), uz kuru gan toreiz, gan tagad esam skatījušies no augšas, un panākums pēdējā spēlē pret mājiniekiem austriešiem ar 4:3. Taču labāk slikta spēle un uzvara kā kārtējais skaistais zaudējums Latvijas hokeja izlases izpildījumā.

„Ar tādu spēli, kādu Klāgenfurtē demonstrēja Latvija, nav iespējams izraisīt pozitīvas emocijas. Tās nebija uzvaras, tās bija smagas, aizkavējušās dzemdības ar nelielu asiņošanu. Uzvarētājus parasti netiesā, un arī šoreiz nebūtu prāta darbs to darīt. Dažs labs Latvijas Hokeja federācijas amatvīrs uzvaru pār Dāniju jau nosaucis par nozīmīgāko Latvijas hokeja vēsturē. Uzvara patiešām tika izrauta no bezcerīgas situācijas, bet kāda valsts tika uzvarēta? Dānija. Uzvara tika izmocīta pār B grupas komandu, pār izlasi, kura nez kāpēc tiek uzskatīta par hokeja jaunattīstības valsts vienību. Daudzi izlases spēlētāji secinājuši, ka hokeja līmenis Eiropā ir izlīdzinājies, un viņi nav kļūdījušies. Agrāk mazvērtīgās hokeja valstis (Francija, Dānija, Austrija u.c.) iepriekšējos gados patiešām ir spēlējušas iesācēju līmenī, taču tagad ir strauji progresējušas. Kas šajos gados ir noticis ar Latviju? Precīzāk, kas ar to noticis pēdējā gada laikā kopš Sanktpēterburgas? Tā ir regresējusi, un nav nekāda pamata cerēt, ka Latvija kādreiz spēlēs savulaik iecienīto padomju skolas hokeju. .. Jau esam nonākuši tiktāl, ka pat Dānija mums sāk diktēt savus noteikumus. To pašu darīja arī franči,” tik bargs spriedums par hokejistu parādīto spēli bija „Sporta Avīzes” speciālkorespondentam Klāgenfurtē.

Sportacentrs.com atkāpe: Spēle aizmirstas, rezultāts paliek. Visi nevar spēlēt kā Jaroslavļas „Lokomotiv” šā gada Gagarina kausa izcīņas 2. kārtā pret „Dinamo Rīga”. Ir mākslinieki, un ir amatnieki. Kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus laikam vairāk piederam tiem pēdējiem, taču iekošanai kādam no lielajiem pietiek arī ar to.

Bricim bronza pasaules čempionātā!

Šosezon biatlonistam Ilmāram Bricim bija jubileja – 10 gadu kopš bronzas pasaules čempionātā Pokļukā 20 kilometru distancē. Uz kājām Bricis vienmēr ir bijis nasks, bet šoreiz izdevās sašaut arī visus melnos mērķu ripuļus.

Kāpēc Ilmārs sniegotās distances mēra pat 50. gadu desmitā? Atbilde – salīdzinot ar mūslaiku jauniešu treniņiem tolaik tika ielikta daudz pamatīgāka bāze visam sportista mūžam: „Viens no Ilmāra Briča panākumu pamatakmeņiem ir PSRS laikos gūtais rūdījums. Tolaik nebija problēmu ar sniegu, inventāru, līdzekļiem un - pats galvenais - augu gadu bija treniņnometnes un sacīkstes, par ko pašreizējie Latvijas juniori var tikai sapņot. Ilmārs 1988. un 1989. gada sezonā bija PSRS junioru izlases kandidātu sarakstā, taču iekļūt tajā viņam neizdevās. Tomēr viņš tika savākts uz savienības "Dinamo" komandu, kas būtībā bija junioru otrā izlase. Tolaik Bricis starp junioriem bija viens no labākajiem slēpotājiem, taču pirmajā izlasē iekļūt traucēja šaušana. Tāpēc augstāk par sesto vietu PSRS junioru čempionātos viņam neizdevās tikt. Stafetē gan PSRS kausa izcīņā junioriem Bricis divreiz tika pie bronzas medaļām (vienreiz kopā ar Maļuhinu, otrreiz - ar Nākumu un Upenieku).”

Šoreiz šaušanā Bricis nekļūdījās ne reizi, kaut gan ar mērķu aizvēršanu īpaši lielos draugos viņš nekad nav bijis: „Ilmārs atzīst, ka šaušana nekad nav bijusi viņa spēcīgākā puse, un uzskata, ka arī tagad viņam pietrūkst stabilitātes: "Grūti teikt, kur tā vaina īsti slēpjas. Viens no iemesliem varētu būt tas, ka pārāk agri sāku šaut. Katrā gadījumā tagad domāju, ka sākt šaut astoņu-deviņu gadu vecumā ir par agru. Manuprāt, agrāk par trīspadsmit gadiem nav jēgas nopietni šaut. Citādi pēc tam ir ļoti grūti izlabot ielaistās kļūdas."
Un visbeidzot ”Latvijas izlases treneris Vitālijs Urbanovičs, atbildot uz jautājumu, cik likumsakarīgi ir tas, ka šajā čempionātā labākais mūsu komandā bija Ilmārs Bricis, teica: "Ilmārs šajā čempionātā mūsu komandā bija gan fiziski, gan psiholoģiski spēcīgākais. Arī viņam treniņos īpaši labi ar šaušanu neveicās. Taču Ilmārs izceļas ar to, ka prot saņemties tad, kad tas ir visvairāk nepieciešams. Es pat neatceros, kad viņš būtu izgāzies kādā stafetē. Arī 20 kilometros viņš nodemonstrēja apskaužamu aukstasinību, jo šāva ātri, ritmiski un precīzi. Arī iepriekšējos gados Ilmārs mūsu komandā ir bijis stabilākais un gan šaušanā, gan slēpošanā viņam nav bijuši strauji kritumi un kāpumi. Tāpēc var teikt: tas, ka tieši Ilmārs izcīnīja medaļu, ir likumsakarīgi."

Sportacentrs.com atkāpe: Latvijas biatlona vēsturē Ilmārs Bricis joprojām ir vienīgais, kura kontā ir pasaules meistarsacīkšu medaļas (vēl arī sprintā 2005. gadā Hohfilcenē).

Pārējās tēmas

Uzreiz pēc uzvaras Soltleiksitijas olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrā komandas galvenais treneris Haralds Vasiļjevs intervijā „SA” saka, ka „galvenais mērķis bija izcīnīt šo ceļazīmi, un tas ir izpildīts.” No Soltleiksitijas olimpiskajām spēlēm tikai 11 punktu pirms 10 gadiem pirms pēdējiem diviem posmiem šķīra Latvijas sieviešu bobsleja divnieku Olga Lapšova un Kristīne Suharevska. Intervijā ar „SA” Latvijas hokeja izlases dalībnieks Jānis Tomans stāsta, ka 28 gados apzinās, ka viņa vilciens pat uz NHL klubu fārmklubiem ir jau aizgājis. Igora Miglinieka vadītajā LMT klubā ņemts par aizstājēju amerikāņu saspēles vadītājam Džaretam, 18 gadus vecais Jānis Blūms viņu izkonkurēja un spēlē LMT pamatsastāvā. Par spīti septiņiem vārtu guvumiem astoņās Anglijas dublieru turnīra spēlēs 421 dienu kopš ierašanās Anglijā savu debiju premjerlīgā gaidīja Latvijas izlases futbolists Imants Bleidelis, kuru treneris Glens Hodls uzlaida laukumā „Southampton” mājas spēles pret pastarīti „Bradford City” 84. minūtē. Viņš kļuva par septīto Latvijas futbolistu dažādās Anglijas līgās 2000./2001. gada sezonā. No lielā sporta 37 gadu vecumā atvadījās seškārtējais pasaules čempions un joprojām pasaules rekordists kārtslēkšanā Sergejs Bubka, taču ne viņš vienīgais. Futbolista gaitas beidza arī 18 sezonas Madrides „Real” futbola komandā aizvadījušais Manuels Sančiss.

Ziemeļamerikā basketboliste Gunta Baško mačā pret Aijonas koledžu ne tikai guva 17 punktu, bet arī uzstādīja personisko rekordu atlēkušo bumbu ziņā, savācot 23 bumbas un no koledžas rekorda atpalika tikai par vienu bumbu. Pēc četru mēnešu pārtraukuma vārtus Anglijas premjerlīgā guvis Marians Pahars, bet "Arsenal" aizsardzībā visas 90 minūtes darbojās Igors Stepanovs, un Londonas kluba vārti atkal palika neatslēgti. Savainojums liedz Latvijas hokeja izlases aizsargam Rodrigo Laviņam dalību olimpiskajā atlases turnīrā Klāgenfurtē. LBL "LainERS" basketbolisti pamanās piedzīvot sagrāvi ne tikai pret BK LMT, bet arī pret tabulas lejasgala komandu "Valmiera/Rūjiena".