Kas basketbolam vajadzīgs – karalis vai kardināls?

Par aizlaikiem, kad pirms kara basketbols bija viens apcirknis Latvijas Rokas bumbu spēļu savienībā, nerunāsim, nav praktiskas nozīmes. Sporta rīkošana un nodrošināšana bija no šodienas pavisam atšķirīga. Arī pirmajos pēckara gados, pēc mana tēva atmiņām (Edgars Ošiņš vadīja Basketbola sekciju 1946. – 1949. gados), sekcijas prezidijs noņēmies pat ar tādiem niekiem, kā vainīgā noskaidrošanu kādas spēles bumbas trūkumā. Tāda čomu sanākšana, kurā nopietnākā darīšana bijusi sacensību kalendāra apspriešana un apstiprināšana. Visas materiālās un finanšu lietas noteica un kārtoja „partija un valdība”. Un kādas vispār tur finanses – kapeikas, kādas valsts atmeta vistīrākajam amatierismam.

Par nopietnu basketbola varas pārņemšanu varam sākt runāt tad, kad par priekšsēdētāju tiek ievēlēts Miervaldis Ramāns. Viņa laikā (1956. – 1971.g.g.) Basketbola sekcija pārtop par Latvijas (PSR) Basketbola federāciju. Ramāns ir izcils administrators, ne velti karjeras virsotnē sasniedz LPSR Valsts plāna komitejas priekšsēdētāja krēslu. Karalis – ne ko pielikt, ne atņemt. Valsts plāns cilā un vētī lielus līdzekļus, kur arī basketbolam var kādu nieku nokniebt (bet to gan bez liela trokšņa – kā pelēkais kardināls). Tieši Ramāna laikā Latvijas basketbols sasniedz savas augstākās virsotnes, un tur sava nozīme noteikti ir tai aisberga neredzamajai daļai – jo par naudu padomju apstākļos ne tikai runāt, pat domāt skaitījās netikumīgi. Priekšsēdētājs ir pilnīgs groza bumbas pārzinātājs, FIBA kategorijas tiesnesis, cilvēks ar lielu personisko pievilcību. Taču nepieciešamības brīžos smaidīgajā sejā pazib tēraudass skats – viņš spēj un prot realizēt savu gribu. Kad jāsāk pildīt arī Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieka pienākumi, Ramāns no LBF vadības atkāpjas – laika nav, un tikai zīmēties viņam netīk – taču paliek federācijas Goda priekšsēdētājs un reāls labvēlis praktiski visus padomju gadus.

Arturs Punenovs izrādās visilgākais Latvijas basketbola valdnieks – priekšsēdētājs no 1971. līdz 1989. gadam. Ramāna „ieliktenis”, un dižais Miervaldis ir zinājis, ko iesaka basketbolam. Punenovs ir Augstākās padomes lietu pārvaldnieks, citiem vārdiem: tās praktiskais saimnieks. Cilvēks, kam ir milzum daudz pavisam praktisku sakaru visdažādākajās padomju sadzīves un administrācijas jomās. Drīzāk pelēkais kardināls, ne reprezentatīvs karalis, jo priekšplānā grūstīties viņam netīk. Taču basketbolu spēlējis pats un to patiešām mīl – līdz ar to saimnieko no sirds, nevis pa svētdienām. Labprāt kārto materiālas dabas problēmas, labprāt izpalīdz, toties necik nevēlas kavēties pie sarežģītu problēmu risināšanas. „To risināsim darba kārtībā” – atskan priekšsēdētāja replika prezidija sēdē, un attiecīgais papīrs tiek nolikts malā – valsts trenera basketbolā Imanta Pļaviņa ziņā. Lūk, Imants pie Artura gan bija tikpat kā Rišeljē pie Luija XIII – klusu, bet droši pārvaldīja vai visu basketbola „politisko” jomu, Punenovam pūloties pie nodrošinājuma.
Viņa laiks beidzās līdz ar padomju laiku, jo mainījās lietu būtība un to risinājumi nāca jau gluži citi. Turklāt Punenovs jau bija smagi, neārstējami slims.

Uldis Grāvītis ar trim varas gadiem iezīmē attīstītā sociālisma pāreju uz mežonīgo kapitālismu. Latvijas Sporta akadēmijas rektors, manuprāt, savā laikā izcils un gudrs basketbola treneris, sabiedriskais darbinieks, šķiet īsti laba kandidatūra priekšsēdētāja krēslam. Taču neiznāk lāgā ne karalis, nedz kardināls. Grāvīša kunga inteliģence izrādās pārlieku maiga tiem vētrainajiem procesiem, kuri 1989. – 1992. gadā risinās Latvijā, arī Latvijas basketbolā. Viņš tajos vairāk ir vērotājs un secinātājs, nevis rīkotājs un vadītājs. Izlases komandas piedzīvo ievērojamas finansu grūtības; vienlaik klubos dažs labvēlis mētājas ar bandrolētām naudas paciņām. Grāvītim ir labi sakari olimpiskajā kustībā (kurā pats piedalās), taču acīm redzot pietrūkst kontaktu ar naudasmaisiem. Tomēr ir sasniegums, ar kuru viņš uz laiku laikiem ieiet Latvijas basketbola vēsturē: 1991. gada decembrī Latvija (viena no dibinātājvalstīm) tiek atjaunota FIBA sastāvā. Visus dokumentus kārtoja un spiedienu uz FIBA birokrātiem (kuri balīgi lūrēja uz austrmiem nejēgdami, kas tur īsti ir – PSRS vai Krievija) izdarīja Uldis Grāvītis un Imants Pļaviņš. Arī tā var kļūt par karali!

Indulis Ozols, vismaz man, līdz šim ir grūti atšifrējama personība. Tā bija kandidatūra, kuru Basketbola savienības (atjaunotais nosaukums!) vētrainajā kongresā 1992. gadā virzīja un balstīja Valtera grupējums. (Valdis: galvenais, lai netraucē mums strādāt!) Saeimas deputāts, ar pietiekamiem sakariem varas gaiteņos, taču finansiāli necik spējīgs. Pats spēlējis basketbolu vienā laikā un vietā ar mūsu izcilniekiem, taču tālaika sportiskā iesauka Pedālis par lielu cieņu pret jauno Induli neliecina. Tomēr, kā jau parlamentārietis un lietu bīdīšanas meistars, prezidenta godu velti nevazāja, rosījās, cik spēka. Diemžēl ar finansēm bija sērīgi, izlases tālos braucienos devās ar autobusu, reiz pat biksiņas pietrūka. Toties bija atsaucīgs, allaž gatavs uzklausīt bēdu stāstu un pateikt labu, uzmundrinošu vārdu. Un – viņa laikā Basketbola savienība (labi vai slikti – lai katrs spriež pats) pilnīgi pārkārtojās darbam no sociālisma atšķirīgos apstākļos. Prezidentu raustīja un kavēja tāpat daudzie un dažādie konflikti basketbola sabiedrībā, kuri neparastos apstākļos pieņēma nereti draudošus apmērus. Tajos Ozols zaudēja daudz no sava prestiža un autoritātes; vairs nebija ne spēka nedz lustes vilkt tālāk to juceklīgo vezumu. Karalis neiznāca. Bija jānāk spēcīgai personībai – ar 1997. gadu...

Ojārs Kehris neapšaubāmi tāda ir. Kaut brīdi pabijis pat ministra godā, viņš nekādā ziņā negrūstās priekšplānā un politiķu aprindās tiek dēvēts par pelēko kardinālu. Dara tikai to, kas viņa spēkos, toties uzņemto vienmēr izdara līdz galam. (Ar visiem kreņķiem taču sarīkojām un krietni aizvadījām pat Eiropas meistarsacīkstes!) Līdz šim pēdējā LBS prezidenta lietišķo portretu nesen pamatīgi zīmējis kolēģis Armands, tālab neatkārtošos. Vien ievilkšu portretā pāris paša ievērotu vaibstu.
Sēžot LBS valdē novēroju: prezidents ne mirkli neatslābinās, ar intensīvu domu visu laiku piedalās procesā. (Ne tā, kā brīžiem vieglprātīgajos Punenova laikos.) Viņa teiktais ir ļoti izsvērts, pārdomāts – pieraksti kaut mācību grāmatai.
Kehris ir absolūts pragmatiķis, nopietns līdz izmisumam – neatceros redzējis viņu smaidām. Bet... varbūt sekmīgam ekonomistam tādam ir jābūt?
Tāda uzmanība, ievērība basketbola veterāniem, kāda piedzīvota pēdējā laikā, nav bijusi nekad neviena cita valdnieka gados.
Un – LBS taču nākotnē nepaliks bez Kehra padoma. Cik saprotu, tad viņš ir piekritis palikt kā savienības padomes priekšsēdis.

Bet tagad – ja sabīdītu kopā Miervalda Ramāna varas iespējas, Artura Punenova saimnieciskumu, Ulda Grāvīša inteliģenci, Induļa Ozola pašaizliedzību un Ojāra Kehra nelokāmo neatlaidību – eh, kas tas būtu par karali!
Bet mums, pēc visa praktiski spriežot, tomēr ir vajadzīgs kardināls...