Dāvana apdalītai valstij

„Nav sabrucis mirušais ozols

Kaut galotne nolauzta sen

Bet saknes zem zāles vēl sten

Dzird ozols kā debesīs putni

Dzied dziesmas un pārojas jau

Bet lapotnes, kur ligzdas vīt, tiem nav...”

Tas ir pirmais pants Ainara Virgas dziesmā „Ozolam”, kas, lai arī rakstīta kā atmodas roka himna, tagad ir kļuvusi aktuāla arī, ticiet vai neticiet, „Daugavas” stadiona kontekstā. Nomainiet vārdu „ozols” pret „stadions” un „putni” pret - „sportisti”, noteikti zināsiet arī lipīgo un skanīgo piedziedājumu, un mēs iegūstam himnu „Daugavas” stadiona atklāšanas noslēguma ceremonijai! Latvijas sporta lielākais ūķis, sāpju bērns un visādi citādi briesmīgais objekts ir lielu, grandiozu, gana dārgu, bet tomēr – tik nepieciešamo pārmaiņu priekšā. Lai gan – par agru teikt: hop! Taču ledus šajā bēdu stāstā ir sakustējies, vezumu, kuru iepriekš pieteicās pavilkt atsevišķi privātie investori, taču saņēma atteikumus, ir gatavi bīdīt...jā, ierēdņi! Vismaz rakstiskā formā un ideju līmenī tas viss pagaidām notiek. Izglītības un zinātnes ministrijas un Kultūras ministrijas kopīgais mērķis ir Daugavas stadiona sakārtošana līdz 2018.gada XXVI Vispārējiem Dziesmu un XVI Deju svētkiem, kad arī apritēs 100 gadi kopš Latvijas Republikas neatkarības proklamēšanas. Sak, uz 100 gadiem mums kārtīgs stadions par 100 miljoniem! Tāda šobrīd tiek lēsta aptuvenā summa, cik jauna, grandioza un visām prasībām atbilstoša stadiona celtniecība varētu izmaksāt.

Rīcības shēma būs vienkārša – esošais putnu un ārzemju viesu biedēklis tiks nojaukts, tā vietā no nulles uzcelts jauns, mūsdienīgs, visām IAAF (Starptautiskā vieglatlētikas federācija) prasībām atbilstošs stadions. 2014. gads būs juku laiki mūsdienu izpratnē, jo katrs, kam nav slinkums, mēģinās iecirst nagus Eiropas Savienības struktūrfondu sadalē. Apņēmušies ir arī sporta ļaudis, jo sportam šī nauda līdz šim ir gājusi garām. Projekta virzītāji – iniciatīvu uzņemoties IZM – cer, ka valsts līdzfinansējums šajā projektā būs tikai 15%, proti – 15 miljoni latu. Pārējo summu, kas nav maza – 85 miljoni latu -, ir jāizķeksē no ES fondu ķēķa katliem. Darbiņš grūts, iepriekš nav izdarīts, taču – viss ir paveicams. Plānots, ka visi darbi ir jāpaveic 4 gadu laikā – proti, no 2014. – 2018. gadam.

Iniciatīva ir iesniegta Nacionālā attīstības plāna (2014 – 2020) sākotnējā redakcijā, kur šai iniciatīvai nāksies saskarties un sacensties ar citiem mākoņu stumdītājiem, citiem ozoliem un putniem, jo 100 gadu jubileja – tas ir labs iemesls izspēlēt vēl citas kārtis, jo visi taču grib, lai Latvija izskatās pēc iespējas labāk, var izslieties pilnā augumā, sagaidot ārzemju viesus. „Daugavas” stadions līdz šim ir bijis kauna traips, kurš, ja vien mums nebūtu Dziesmu un deju svētku rīkošanas tradīcijas, būtu jau sen kā sabrucis, bet pateicoties svētkiem, kas skrien kā stirnas un nenāk atpakaļ, ik pa laikam tiek iegāzts kāds naudas žūksnītis, lai vismaz svētki beigtos bez letāliem horeogrāfiskiem zīmējumiem. Arī šobrīd pa dažādiem kabinetiem klīst dažādi papīri un ļoti pretīgas bildes tajos, lai aiztapinātos vēl 300 tūkstošus latu. Tie tiks iedoti, par to šaubu nav.

Tomēr šāda tradicionālā lāpīšanās nav perspektīva, to saprot visi, bet nekas šajā stāstā nekad iepriekš nav kardināli mainījies. Rietumeiropas prakse rāda, ka šādi stadioni parasti ir vai nu pašvaldības, vai – privāto aprūpē. Valsts stadiona kārti savā kavā tur vienīgi Austrumeiropā, taču Latvija, lai arī vārdos allaž skrējusi pakaļ Rietumu daudz civilizētākajai pasaulei, šajā gadījumā vēl joprojām ir palikusi pie vecajām ieražām, no kurām it kā vajagot tīties nost. Pašvaldība, šajā gadījumā – Rīgas dome, nav bijusi gatava ņemt stadionu tādā stāvoklī, kāds tas ir šobrīd. Tikmēr privātajiem pati valsts nav bijusi gatava stadionu atdot. Tā šī problēma allaž ir tikusi mētāta starp diviem kabinetiem, malā nostumjot citus rīcības modeļus un skiču projektus.

Par to jau gana daudz – trīs atvērumu formātā – tika rakstīts „Sporta Avīzē”, tagad bēdu stāstam varam pielikt klāt īsu, bet vismaz – turpinājumu. Par to, ka ir iniciatīva, ir mērķis. Mērķis ir rīkot sporta, galvenokārt – vieglatlētikas, un kultūras pasākumus. Plānots, ka 2017. gadā jau izdosies sarīkot divus nopietnus sporta forumus, trīs – kultūras. Bet pēc trijiem gadiem jāiet vēl pa solītim uz priekšu – trīs sporta pasākumi, četri – kultūras.

Viss jau izskatās skaisti un labi, taču papīrs pacieš visu, diemžēl realitātē tik gludi nekad neiet. Virzībā būs atkarīga no tādiem faktoriem, kā: nākamie kultūras un izglītības ministri; valdošo koalīciju saderība Saeimā un Rīgas domē; lobiji abām nozarēm (kultūrai gan maz būtu par ko sūdzēties...); „pelēkie kardināli, pelēkajos mundieros”, Daiņa Dukura terminoloģiju lietojot, un vēl daudzi dažādi citi faktori. Jā, un tāds sīkums – ES fondu apguve, jo maz ticams, ka valsts uzņemsies šo cēlo misiju, ja tai pašai būs jāsedz lielākā daļa izdevumu. Un vēl viens sīkums – apstiprinājums varas gaiteņos, ka mums to vispār vajag. Vajag! Nav svarīgi kas, ko, kā, par ko un ar ko – galvenais, lai mums beidzot ir viena mūsdienīga sporta bāze! Ja IZM izdosies šo baļķi aiznest – visu cieņu! Ja nē, tad atkal jāatgriežas pie tā, vai nevajag nodot kādam, kurš var...Un – vai kāds vispār var?