Nav, kas uzsit dūri galdā

Kam vispirms par to vajadzētu uztraukties? Pareizi - biatlonistiem pašiem, biatlona sabiedrībai un federācijai. Ja vadoši nespēj vai negrib to darīt, ja netiek galā, tad vajag citus - tādus, kuri var un vispirms jau patiešām grib. Daži tomēr arī uztraucas, bet vienai daļai, izskatās, arī tā ir labi. Kaut ko pamazām čubināsim, lieciet tikai mūs mierā. Pašreiz mums ir Edgars Piksons un Andrejs Rastorgujevs, kuri var cienīgi piedalīties Pasaules kausa posmos, pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Nav ziņu par Madaras Līdumas iecerēm, bet Ilmārs Bricis jau trenē Lietuvas sieviešu izlasi un, cik jau nācies dzirdēt, Lietuvā par to visi ir sajūsmā. Mums pašiem nevajag. Lai tas Bricis labāk ir prom, citādi neļauj mierīgi dzīvot. Varam tikai sapņot par stafetes četrinieku, kas lika drebēt visām lielvalstīm, izskatās, ka ziemas olimpiskajās spēlēs Sočos mums diezin vai būs vairāk par diviem biatlonistiem, bet kas būs pēc tam... Izskatās, ka arī tas biatlona federācijas vadību īpaši nesatrauc. Federācija taču tik un tā pastāvēs. Negribu atkārtot daudz ko no tā, kas bija Ilmāra Briča intervijā "Sporta Avīzē", taču pēc tās diemžēl ir klusums (aizkulisēs kaut ko jau, protams, parunā, attiecīgas personas lamā raksta autoru, bet tas arī lielā mērā viss), toties sporta aprindās jau nācās saklausīt skumju joku - proti, sava sporta veida vēsturē var palikt dažādi, bet pašreizējais biatlona federācijas prezidents var palikt kā prezidents, kura valdīšanas laikā biatlons Latvijā iznīka. Lai kāda, bet arī slava. Biatlona sabiedrībā ik pa laikam bija mēģinājumi sarīkot ja ne revolūciju, tad vismaz mainīt esošo kārtību, taču tās galvenokārt bija runas un pārāk maz bija to, kas to p[atiešām gribēja un vēl mazāk - atbalstītāju viņiem. Tā ka - paši vien vainīgi? Zināmā mērā - jā, paši, taču tādā gadījumā arī nav saprotams, kas tad vada sportu Latvijā un vai vispār kāds to vada un kā šī vadīšana izpaužas, ja dažu gadu laikā vēsā mierā var izputināt sporta veidu, kas pēdējos gados ir kļuvis par ziemas sporta karali Eiropā un kurā mums bija vairāki pasaules līmeņa sportisti.

Ir Latvijas Olimpiskā komiteja un ir Olimpiskā vienība, bet šīm organizācijām tomēr ir citas funkcijas. Ir Latvijas republikas Izglītības un zinātnes ministrija, bet tajā ir sporta departaments (kādreiz bija pārvalde) ar divām apakšnodaļām - sporta politikas (kurš varētu paskaidrot, ko tas nozīmē un kā tas izpaužas?) nodaļa un sporta iestāžu un organizāciju nodaļa. Arī it kā pārvaldes iestāde, bet tiešas iedarbības uz federācijām tai nav. Tātad sportu kā tādu kopumā Latvijā neviens nevada, nekomandē un neorganizē?! Vēl ir Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP) un tai jau ir vistiešākais sakars ar sporta veidu federācijām. Kā nu ne, ja šīs padomes mērķis ir "koordinēt Latvijā atzīto sporta federāciju darbību, pārstāvēt un īstenot to kopīgās intereses" u.tt. Ja kopīgās intereses ir kāda sporta veida - šajā gadījumā biatlona - iznīkšana vai tā eksistēšana zemā līmenī, tad mērķis drīz tiks sasniegts. No vienas puses tas ir labi, ka LSFP nejaucas federāciju darbā, tām uzticoties un ļaujot tām pilnīgu patstāvību, bet, no otras puses, tas ir labs aizsegs savai negribēšanai vai nevarēšanai kaut ko reāli ietekmēt. Tāda kolektīvā bezatbildība vien sanāk.

Nav pat svarīgi, kādas un cik sporta organizācijas ir Latvijā, kā tās sauc un kādi mērķi tām rakstīti. Biatlona notikumi rāda, ka reāla sporta dzīves komandētāja, kurš nepieciešamības gadījumā var stigri prasīt, sist dūri galdā un pieņemt kardinālu lēmumu, Latvijā acīmredzot nav. Ir? Ja tā, tad kāpēc ir tāda vienaldzība? Ne šodien un ne vakar taču biatlonā radās šāda situācija. Nebūs biatlona, nebūs pienācīgi augstā līmenī vēl viena vai otra sporta veida un tad arvien mazāka vajadzība būs arī pēc tā sauktajiem sporta funkcionāriem. Tie ir kā savienoti trauki un ne jau sportisti pastāv tāpēc, lai funkcionāriem būtu, ar ko nodarboties un aizpildīt laiku, bet gan otrādi - viņiem (funkcionāriem) ir jādarbojas sporta un sportistu labā. Jāfunkcionē! Ja vajag - arī jāsit dūre galdā un jāsoda. Ar ko neizdarība atšķiras no kaitniecības? Tikai ar to, ka otrajā gadījumā negatīvs galarezultāts tiek sasniegts vēl ātrāk.