Pēcvārds par pasaules junioru čempionātu vieglatlētikā

Atzīšos, pēc dabas esmu nedaudz kašķīgs, tomēr, ja mani nenokaitina, pēc zobena vicināšanas nealkstu. Sākšu ar to, ka ir federācijas, kuru mājas lapās internetā var atrast gandrīz visu žurnālista un parasta interesenta – entuziasta ziņkāres apmierināšanai, un ir pārējās... Diemžēl Latvijas Vieglatlētikas savienība (LVS) pieder pie otrajām. Vēl maijā federācijas mājas lapā bija atrodami gan nosacījumi sportistu sūtīšanai (nokļūšanai) Monktonā, gan kvalifikācijas normatīvi, gan kandidātu saraksts ar sportistiem, kas normatīvu izpildījuši iepriekšējā gadā. No šā gada rezultātiem arī viena daļa tur bija iekšā. Nepiefiksēju, kurā brīdī mājas lapa šajā sadaļā „nobruka” tik tālu, ka joprojām redzami tikai daži kvalifikācijas normatīvi (skriešanām līdz 3000 metriem). Otrs variants – „nobrucināti” speciāli, lai „neviens velns” nesaprastu, kādā veidā sportisti īsti tika līdz Kanādai.

LVS valdes sēdē 5. jūlijā kandidātu apspriešanā gāja karsti. Šaut nešāva, bet varbūt tikai tāpēc, ka nebija ar ko. Šajos laikos, kad LVS katru latu apgroza ar dubultu rūpību, arī sportistiem un viņu treneriem (atbalstītājiem) tas nav maznozīmīgi – maksāt pusotru tūkstoti Latvijas nedevalvējamās valūtas vai tomēr uz mačiem braukt, nedomājot par iztikšanu. Vismaz maijā no Starptautiskās vieglatlētikas savienības (IAAF) Latvijai čempionātā pienācās divas apmaksātas sportistu vietas. Beigās nosacīti par LVS līdzekļiem uz Kanādu devās viens no trim, kuriem tika piesprausta birka „par LVS līdzekļiem”, jo par diviem atlētiem IAAF naudu apmaksās atpakaļ. Formāli visi trīs pagaidām aizbrauca par LVS naudu, bet pēc būtības – tikai viens. Tā kā uz Monktonu devās astoņi, pieciem nācās meklēt vēl naudīgākus atbalstītājus, kā tas nepieciešams tiem, kas devušies uz Eiropas čempionātu pieaugušajiem Barselonā.

Runājot ar vieglatlētikai tuvu stāvošiem un pat vieglatlētikā līdz kaklam iekšā esošiem cilvēkiem, jutu, ka arī viņi īsti neorientējas procesā, kā tika izvēlēti tie, kuri uz Kanādu brauks par LVS (pieņemsim) naudu. Tā kā IAAF piedāvātajam junioru rangam ir zināmi trūkumi (ne visi rezultāti tur tiek ietverti, rezultāti šajā vecumā mainās strauji), LVS nolēma braucējus atlasīt pēc 2008. gadā notikušā pasaules čempionāta rezultātiem – kādu vietu sportists ar savu šīs sezonas labāko rezultātu ieņemtu Bidgoščā (Polija) divus gadus atpakaļ, tādu vietu rangā ieņems kandidāti. Jocīgi šķiet, bet, kad vēl mājas lapā bija izskaidrojums (ar visu to bija grūti saprast), pieņemams nosacījums. Turklāt, tāpat kā pieaugušajiem uz Barselonu, normatīvam jābūt izpildītam šogad (braucējus ierobežojošs pasākums, tomēr vismaz tie, kuri šogad nav sportiskajā formā vai beiguši sportot (piemēram, perspektīvā vesera metēja Sanita Karluša. Varbūt vēl pārdomās. Galu galā arī Igors Sokolovs gandrīz desmit gadus domāja, pirms atgriezās sportā), uz mačiem netiek. Protams, rocības dēļ bija maziespējama varbūtība, ka brauks vairāk sportistu, kā ir kvotu – divi. Piedāvāju pašrocīgu tabulu ar braucējiem un kandidātiem pēc LVS izvirzītajiem kritērijiem:
4. Zigismunds Sirmais šķēpa mešana 75,09m
5. Laura Ikauniece septiņcīņa 5556p.
5. Ņikita Paņkins tāllēkšana 7,56m
5.-6. Pauls Pujāts kārtslēkšana 5,20m
6. Līna Mūze šķēpa mešana 55,28m
6. Arnolds Strenga šķēpa mešana 71,96m
8. Santa Matule trīssoļlēkšana 13,18m
9. Rolands Štrobinders šķēpa mešana 68,88m
13. Iluta Veidemane šķēpa mešana 50,96m
17. Edgars Gailis vesera mešana 68,54m
19. Jānis Baltušs 400m 48,07#
#Normatīvs šogad nav izpildīts

Par Sirmo nav jautājumu – ranga pirmais numurs, bet uz atlikušo vietu trīs kandidāti, kuri iepriekšējā čempionātā ar šā gada rezultātu būtu labāko pieciniekā. Pujātam 5.-6. vietu rangā ierakstīju tikai tāpēc, ja kādam būtu pacietība pārbaudīt, vai patiešām tā ir. Viņa vietas rangā noteikšana ir nedaudz grūtāka, jo Bidgoščā 5. un 6. vietu ieņēmušie brits Endrjū Māršs un dānis Rasmuss Vejnolds Jergensens pārvarēja tikpat, cik šogad iespējis Pauls Pujāts – 5,20 metru augstumā novietotu latiņu. Sīkāk papētot, abi čempionāta dalībnieki klātienē tomēr Paulam būtu zaudējuši, jo 5,20 metrus visi pārvarēja ar 2. mēģinājumu, bet 5,10 Pujāts pārlēca ar pirmo reizi, kamēr abi neklātienes konkurenti – ar otro. Tātad var teikt, ka arī Paulam pienākas 5. vieta rangā. Vismaz manā izpratnē.

Kā rīkoties? Sūtīt visus četrus uz apmaksātiem startiem Kanādā (divus tiešām par LVS līdzekļiem) vai vilkt lozes? Katram sportistam savi lobiji LVS valdē, un tāpēc braucēju saraksta stādīšana ilgusi apmēram trīs stundas (acīmredzot, kamēr mazāk uzņēmīgie vai fiziski sliktākajā formā esošie valdes locekļi piekāpušies tam, kurš runājis tik ilgi, ka visi sākuši ticēt, ka tā arī jādara). Manā izpratnē bija jāapmaksā visu četru sportistu starts Monktonā, bet ne jau manējais tas maks. Tā kā tā nenotika, iespējamas spekulācijas par tēmu.

Turklāt izvēli LVS nepamatoja ne presei, ne līdzjutējiem. Man ir īsa atmiņa, varu šo to piemirst, bet kad lasītāji atceras pēdējo LVS rīkoto preses konferenci? Šeit kā pozitīvs piemērs jāmin kaut vai tā pati Latvijas Olimpiskā komiteja, kura rīko preses konferenci par vadošo Latvijas sportistu Latvijas Olimpiskās vienības dalībnieku algu ievērojamu paaugstināšanu (tiesa, nepasakot, ka ar to tāda pati summa tiks noņemta šo pašu sportistu treniņprocesam) vai līdzekļu piesaistīšanu Latvijas sieviešu basketbola izlasei. Vēl man patīk Latvijas Volejbola federācijas aktivitātes šajā jomā – pirms visiem svarīgākajiem pasākumiem – Baltijas līgas, valsts izlases mačiem, panākumiem – tiek rīkota preses konference (žurnālistiem pastāvīgi tiek piesūtīta informācija). Tas nenodrošina to, ka žurnālisti (un caur viņiem sabiedrība) tomēr netiek nedaudz maldināta vai netiek pateikts viss līdz galam (tomēr tās ir sabiedriskās attiecības), tomēr tā ir procesu caurspīdība. Slikti, ka kādam tas ir jādara, un acīmredzot LVS neviena tāda veida darītāja nav, jo preses konferenci šajos klimata apstākļos var noturēt kaut vai „Daugavas” stadionā.

Otra iespēja – pasniegt informāciju saprotamā izskatā interneta mājas lapā. Par to man arī būtu, ko teikt, bet pateikšu tikai vienu. 20. jūlija paziņojumā par to, ka juniori sāk cīņas kļavu lapu zemē, Paulam Pujātam labākais rezultāts sezonā ir 5,01 metrs... It kā uzvaras Latvijas čempionātā Jēkabpilī ar 5,20 metru augstumā novietotas latiņas pārvarēšanu nebūtu bijis. „Jēkabpils? Latvijas čempionāts šogad? Vai tas vispār jau ir bijis?” liekas, ka vaicās paziņojuma autori. Neticu, ka pieminētajā valdes sēdē bija neziņa par Pujāta sasniegto rezultātu (galu galā arī tēvs Ints Pujāts taču ir valdē), bet pārējie „mirstīgie” arī būtu pelnījuši patiesu informāciju...

Labi, ka ir atbalstītāji. Pujāts uz mačiem tika, pateicoties Intam Pujātam, Gailis – trenerim Jānim Kolidzejam, Mūze un Strenga – Latvijas Šķēpmetēju klubam. Paldies viņiem un pārējiem atbalstītājiem, jo atbalsts beigās sekmēja medaļas vešanu mājās, ar ko tagad var lepoties arī LVS. Kā tas tiks izmantots, lai paliek viņu ziņā.

Iepriekšējā LVS prakse bija tāda, ka pēc lielajiem mačiem dažādās vecuma grupās LVS mājas lapā parādās informācija par uzrādītajiem rezultātiem un vietām. Iespējams, uztraucos par agru – galu galā čempionāts beidzās tikai vakar, bet arī pasaules jaunatnes olimpisko spēļu, kuras notika maija otrajā pusē, rezultāti tur nav atrodami.

Noslēdzot ar patīkamo – Kanādā uzrādītajiem rezultātiem. Par Līnas medaļu, kas izcīnīta, uzrādot personisko rekordu jau minēju. Vēl Latvijas kontā 6. vieta Ikauniecei septiņcīņā (ar personisko rekordu, kā arī diviem personiskajiem rekordiem atsevišķās disciplīnās) un Pujātam (10 cm zem personiskā rekorda), septītā Sirmajam (ar Latvijas junioru rekordu priekšsacīkstēs), vienpadsmitā Gailim (tuvu personiskajam rekordam), sešpadsmitā Paņkinam (arī tikai 9 centimetri no personiskā rekorda), astoņpadsmitā Matulei, 22. vieta – Strengam (abi pēdējie atpalika no saviem labākajiem sasniegumiem vairāk, bet vienmēr būs kāds, kuram kādās sacensībās neveiksies. Visiem nevar būt rekordi). Uzskatu, ka visi izdarījuši, ko un cik labi varēja. Tiem, kuri teiks, ka neveicās, jāatceras, ka no veiksmes vien viss nav atkarīgs, un jāturpina strādāt. Pieredze ir iegūta. Lai nu no Barselonas mūsējie atved mājās kaut vienu sudraba medaļu!

P.s. Ļoti voluntāri pats personiski ieteiktu uz jaunatnes sacensībām ņemt līdzi pēc iespējas vairāk sportistu, jo šajā vecumā ir lielas uzrādīto rezultātu svārstības, un, braucot lielākā pulkā, panākumu iespējas palielinās. Tas gadījumā, ja LVS vēlas atskaitīties par vairāk iegūtajām medaļām. Atcerēsimies kaut vai Jāņa Leiša (arī Madaras Palameikas) triumfu pagājušā gada U-23 Eiropas meistarsacīkstēs. Protams, var gadīties arī tā kā šogad Maskavā, kur uz pasaules jaunatnes olimpisko spēļu Eiropas zonas atlases sacensībām devās 27 Latvijas pārstāvji, bet finālsacensībām kvalificējās viens – šķēpa metējs Intars Išējevs... Ar vienu vārdu sakot – pievērst vairāk uzmanības jaunajiem sportistiem līdz pat viņu sekmīgas pārejas uz pieaugušo sportu beigām.