Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Skandāls augstākajā sabiedrībā

Skandāls augstākajā  sabiedrībā
Bumba met ēnu vienmēr...

Par krīzēm vispār un basketbolā it īpaši runājot, nevar nepieminēt to, kas risinājās Latvijā trīsdesmito gadu vidū. Tur gāja vēl jautrāk kā mūsdienās.

Pasaules ekonomiskā krīze tolaik bija niknāka un dziļāka, nekā mūsdienās pārdzīvojamā. Jo valstis un tautas vēl nebija nākušas pie jēgas: mums jābūt vienotām un savstarpēji palīdzīgām uz šīs nelielās planētas. Mēs esam labi kaimiņi, bet pretinieki – vien sporta laukumā.
Trīsdesmito gadu basketbola krīzei gan nebija tieša sakara ar pasaules dižķibeli; tā drīzāk vērtējama kā pašausts „augstākās sabiedrības” skandāls. Tomēr ar ievērojamām sekām augstākajā līmeni – cik nu augsts mums tas toreiz bija...

Kazi, būsiet dzirdējuši apgalvojumu: kur divi latvieši, tur trīs partijas. Tieši tā noritēja basketbolā: viena partija bija klubs „Universitātes sports”, otra – ASK, bet trešā – Latvijas izlase jeb valstskomanda (kā tolaik teica). Izlasei, Latvijas godam un karogam, pēc idejas taču vajadzēja būt galvenajai, noteicošajai. Bet... Par Ulmaņlaiku patriotismu pretstatā šodienai esam ne mazumu saklausījuši – diemžēl praksē par to savu valsti bāleliņi arī tolaik ne vienmēr turēja rūpi. Savs krekls ar savu uti izrādījās tuvāks...

Manuprāt, vislabāk lietas pētīt caur kāda viena, pazīstama to dalībnieka pieredzi. Tātad atceramies: Voldemārs Baumanis bija izcilākais basketbola speciālists pirmskara Latvijā. Traumas dēļ 25 gadu vecumā beidzis spēlēt pats, itin drīz prasmīgi mācīja basketbolā citus. Notika tā...
Līdz Otrajam pasaules karam nopietni, zinoši, autoritatīvi treneri Latvijas sportā bija retums. Liela ietekme un prasme gan bija amerikāņu instruktoriem, taču viņi Latvijā uzturējās salīdzinoši neilgu laiku. Parasti par spēli prātoja visi komandas spēlētāji kopīgiem prātiem, bet sacensībā rīkojās pēc apstākļiem. Baumanis centās šajā "demokrātijā" nākt ar stingru, vadošu trenera roku — un izpelnījās "brīvībai dzimušo" noteiktu pretestību. Latvijas izlasei pošoties uz 1. Eiropas meistarsacīkstēm Ženēvā viņu gan atzīst kā labāko komandu vadītāju, tomēr — drošs paliek nedrošs — līdzās noliek vieglatlētu rīkotāju Rihardu Dekšenieku. Arī komandas sastāva veidošanā trenerim nav brīva rīcība, tālaika Basketbola savienības un vienlaik studentu sporta vadītājs Roberts Plūme uzstāda ultimātu: ja neņemsi valstsvienībā piecus studentus, tad nebūsi tās vadītājs. Prasība jāizpilda, un labi vien ir, ka Baumanis aizbrauc. Iegūst komanda (pirmo vietu — zelta medaļas toreiz vēl nedeva), iegūst arī trenētājs — pieredzi. Starptautiskās cīņās un pašmāju aizkulišu cīkstiņos.

Tā nu tas ir, un tā nu tas bija: katrs velk deķīti uz savu pusi, rūpējas par savējiem, par balsīm vēlēšanās – arī uz Basketbola savienību. Tolaik stingri iezīmējās ASK un „civilistu” pretstāve, kura ieilga cauri laikmetu griežiem un karogu maiņām līdz pat septiņdesmito gadu beigām, padomju apstākļos jau rakstāma kā: ASK pret VEF, VEF pret ASK.
Mājās pārbraucot, notiek kas mūsdienās neiedomājams — treneri, kurš vadījis pirmos Eiropas čempionus, noņem no darba (gan sabiedriskā, bezalgas). "Universitātes sports" nokož ASK, jo students Džems Raudziņš esot par maz ticis laukumā. Virsnieks Baumanis vispār tiek pārcelts no Rīgas uz garnizonu Alūksnē. Gatavojoties 1936. gada olimpiskajām spēlēm valstskomandā mainās treneri (Grasis, tad Dekšenieks), neviens nav labs, līdz pēdējā brīdī lūdz atpakaļ Baumani no "Alūksnes trimdas". Viņš vairs nav ar mieru — galīgi pietrūkst laika nopietnam darbam — piekrīt vienīgi būt par komandas pārstāvētāju (šodien teiktu: menedžeri; vakar teiktu: priekšnieku).
Berlīnē latvieši diemžēl krietni izgāžas, tomēr Voldemārs Baumanis kļūst par pirmo FIBA kategorijas tiesnesi Latvijā. Nevar apgalvot, ka viņš ar svilpi mutē būtu pavadījis daudz laika, tomēr svarīgs ir pats fakts: FIBA rosina latviešus ne tikai spēlēt Eiropā, bet atzīst arī viņu rīkotāju tiesības un pilnvaras.

Uzdrošinos apgalvot: ja mūsu vidū būtu bijusi saprašanās basketbola vārdā – Latvija starptautiskajā apritē iegūtu vēl vairāk par otrā Eiropas čempionāta saimnieku godu.
2. Eiropas meistarsacīkstēm Rīgā Latvijas nacionālo ekipu gatavo vesela četru vīru saeima, kur galvenais ir Ādolfs Grasis, bet viņu kontrolē trīs vīru komisija. Iznākumā — pašu mājās tikai sestā vieta. Gribis negribis jālūdz atkal Baumanis, un tagad viņš piekrīt, jo līdz 3. Eiropas meistarsacīkstēm vēl laika gana. Var izvērsties, no sirds un pārdomāti (cerams arī – netraucēti) pastrādāt. Kārtīgā darbā rezultāti neizpaliek, Baumanis ar sasniegumiem uzskatāmi parāda: kurš ir profesionālākais, labākais basketbola treneris Latvijā. Kopš viņš pārņem vadību, Latvija valstsacīkstēs nezaudē ne reizi, gūst pirmo vietu prestižajā Berlīnes turnīrā. (Tai skaitā pārliecinošas uzvaras pār tradicionāli grūtajiem pretiniekiem Igauniju 47:33 un Poliju 42:18.)
Jau daudzkārt runāts par to, kā brāļi leiši mūs rupjā kārtā apšmauca Kauņā, spēlē, kurā faktiski izšķīrās Eiropas meistara tituls. Tāpat kā Jānim Daliņam olimpiskajā Losandželosā 1932. gadā, tā basketbolistiem Kauņā 1939. gadā otrā vieta bija zaudējuma vērtē. Un Robertam Plūmem atkal tika iemesls paplosīt Baumaņa lauru vainagu...

Tomēr mājās rīkotāji situāciju novērtēja taisnīgi un pēc būtības, izdarot pareizos secinājumus. Ja jau zaudējam ar Amerikas lietuviešiem (pieci spēlētāji, viss pamatsastāvs!) papildinātajiem kaimiņiem, tad — jābrauc mācīties amerikāņu basketbols. Uz Longailendas universitāti pie basketbola profesora Klēra Bī mācībās tiek komandēti Voldemārs Baumanis, kā arī vēl aktīvie spēlētāji Visvaldis Melderis un Maksis Kazāks. Ieguvums ir ievērojams, amerikāņi uzrāda mūsu spēles stila vājās vietas, demonstrē savus sasniegumus, un Baumaņa vadītā trijotne atgriežas mājās ar krietnu zināšanu bagāžu un naujumu oriģinālu ieceru.
Krīzes vētra izplosījās tikai augstākās sabiedrības šampanieša glāzē. Cituviet basketbols auga augumā un pletās plašumā – ko vērtas vien piecas (piecas!) treniņzāles fabrikā iekonstruētajam Rīgas Sporta namam! Basketbola grozi kā sēnes pēc lietus auga arī uz zemēm – pagastos, miestos, lauku skolās. Notika ne tikai Latvijas – sākās arī apgabalu meistarsacīkstes. Rīgā kara sākumā bija 1145 oficiāli reģistrēti (tagad teiktu: licencēti) basketbolisti un 121 basketboliste.
Galu galā ierindas sportistam no elites savstarpējiem kašķiem netika ne silts, ne auksts – tik vien, kā ķircinoša lasāmviela „Sporta Pasaulē”.
Tā – ar popularitātes rosinātu augšupeju—beidzās pirmā ķibele Latvijas basketbolā. 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš, neizbēgami izraisot nākamo krīzi mūsu groza bumbas aprindās...