Vēlreiz par ukraiņiem un Lipmanu

Vai pie šīm neveiksmēm vainīgs Ukrainas Hokeja federācijas prezidents? Jā un nē. Jā tāpēc, ka viņš atbild par hokeju šajā valstī, nē tāpēc, ka viņš taču pats laukumā neiet un izšķirošo ripu ungāru, itāliešu un austriešu vārtos nevar iemest. Bet organizēt un vadīt hokeja dzīvi var.

Pagājušajā nedēļā, kad izteicos, ka Latvijas hokeja panākumos savs svars ir arī LHF prezidentam Kirovam Lipmanam, ''ka Latvijas hokejs ir priekšā Ukrainai un Kazahstānai tikai tāpēc, ka mums ir labāka hokeja organizācija, labāki treneri un spēja ar ierobežotiem līdzekļiem sasniegt optimālo rezultātu'', saņēmu krietnu porciju negāciju atsauksmēs, ka es Lipmanu slavējot par neko.

Kāds Krahs, kurš sakās ļoti labi pārzinot Latvijas hokeja druvu, uzdeva jautājumu, ko konkrēti Lipmans devis U-18. Tiešām nezinu, cik nūju, slidzābaku šņoru un izolācijas lentes komandai uz Minsku līdzi deva Latvijas Hokeja federācija. Taču zinu, ka tieši Lipmans bija tas, kurš pierunāja Leonīdu Beresņevu uzņemties galvenā trenera rūpes pēc tam, kad Amerikā sirds operācija tika veikta iepriekšējam galvenajam trenerim Aleksandram Klinšovam.

Šis pats Krahs arī izteicās, ka tikpat labi Minskā un Bobruiskā spēles būtu novadījuši Leonīds Beresņevs un Igors Ļebedevs. Ļoti iespējams, bet to nu nekādi vairs nav iespējams pārbaudīt. BET abiem šiem treneriem aiz muguras ir ļoti maza pieredze kā klubu treneriem, par izlasi nemaz nerunājot. Un to nu gan atzinuši visi treneri, ka pieredze klubā un pieredze izlasē ir divas dažādas lietas. Ja vien šis klubs nav Detroitas ''Red Wings''.

Ļoti labi atceros 1997. gada U-18 čempionātu Georgeni un Merkurja Čukā, kur Latvijas izlasi vadīja pieredzējušais Aleksandrs Cicurskis, tobrīd 51 gadu vecs treneris, kurš ar dažāda vecuma kluba komandām PSRS bija izmalis no viena gala līdz otram. Toreiz izšķirošajā mačā Latvija ar 3:4 piekāpās Lielbritānijai. Esot vadībā ar 2:0. Ar Masaļski vārtos, Žabotinski rezervē un pietiekami labiem spēlētājiem (A. Vegners, Siņicins, Pujacs, Mamonovs, Kardašs, Matulis, A. Širokovs, Fiļimonovs, Vitkovskis, M. Roštoks). Angļu trešā maiņa neprata slidot, bet mēs zaudējām. Arī tāpēc, ka trenerim Cicurskim nebija šādu čempionātu pieredzes. Un to viņš pēc dažiem gadiem pats arī atzina. Nebiju Minskā un Bobruiskā, bet esmu pārliecināts, ka normālie rezultāti pret Čehiju, Slovākiju, Kanādu un uzvara pār Baltkrieviju ir pieredzējušā Beresņeva darbs.

Un tagad vēlreiz par Lipmanu. Ja ar iedzīvotāju, hokejistu un citiem resursiem bagātākās Kazahstāna un Ukraina, kas tomēr nopietni kultivē hokeju, ir aiz mums, vai tad tas nav arī federācijas prezidenta un visas federācijas nopelns? Vai arī Krahs un viņam līdzīgie prasīs, ko konkrēti Lipmans ir darījis, lai Latvija kopš 1997. gada spēlētu hokeja Elites (A grupā)?

1993. gadā Bledā bijām vienās izejas pozīcijās ar Ukrainu un Kazahstānu, bet atšķirībā no abām šīm hokeja zemēm pirmie tikām A grupā un tur esam joprojām! Kazahi tur tika tikai pēc A grupas palielināšanas no 12 uz 16 komandām 1998. gadā, pēc tam ar visiem brāļiem Koreškoviem ir ceļojusi uz leju un cēlusies augšā, kazahiem Vācijā būs tikai piektais (!) turnīrs elitē (1998., 2004., 2005., 2006.). Ukraiņi A grupā iekļuva 1999. gadā, nospēlējot deviņas sezonas pēc kārtas. Varbūt tagad tas kādam jau piemirsies, bet Ukraina izkrita no Elites grupas 2007. gadā, kad Znaroka un Vītoliņa vadītā izlase viņus sasita ar 5:0...

Kritizēt, protams, vajag. Jebkuru. Arī Lipmanu, Zatleru un Znaroku. Bet nekad nenāk par skādi paskatīties uz lietām pasaules kontekstā. Es arī gribu, lai Latvija uzvar visās spēlēs un visos sporta veidos, bet tomēr jābūt arī kaut kādai realitātes izjūtai.

Valstu vietas pasaules čempionātos