Olimpā - Melnā josta, Piektais dans

Sensenos laikos sambisti (bija PSRS tāds sporta veids “samozaščita bez oružija”, saīsināti sam-b-o) treniņos bieži vien mētāja ar zāģu skaidām pildītas lelles. Džudisti šķiet izsmalcinātāki ļaudis un šodien ar manekeniem treniņos vis neapmierinās. Interesanti, kā tās lietas, kuras ikdienā neredzam, tomēr notiek?
Zelonijs pats:
“Viss notiek ar reāliem cilvēkiem. Pirms katra treniņa teorētiskā līmenī tiek modulēta cīņa jeb izvēlēts konkrēts pretinieks. Mums ir zināmas viņa stiprās un vājās puses, tāpat kā sāncensim zināmi mani plusi un mīnusi. Piemēram: man nepatīk, ja tieku satverts. Kad mani satver, jāmeklē iespējas, kā no šī tvēriena atsvabināties. Savam treniņpartnerim nosaku darīt to, kas man nepatīk, un cenšos atrast iespēju, kā izvairīties no šī satvēriena, kā es varu izmainīt situāciju sev labvēlīgā gultnē. Meklēju iespēju izdarīt kaut ko tādu, lai pretiniekam kļūtu neparocīgi. Manam partnerim tiek sīki izstāstīts par kāda cīkstoņa stilu, un tad viņš treniņos pret mani arī darbojas pēc attiecīgā moduļa. Es cīnos pretī savā stilā, bet cīnoties visu laiku domāju un meklēju jaunus ceļus – lai viņu pieveiktu. Ilgu laiku meklējam jaunu taktiku, un, kad esam to atraduši, pēc tam to nostiprinām daudzos treniņos. Mācību un treniņu cīņās viss notiek kā reālos mačos.
Trenēšanās ārpus Latvijas nav kaprīze vai tūrisma brauciens. Notiek starptautiskas treniņnometnes, uz kurām sabrauc labākie džudisti. Reizēm pat līdz četriem simtiem sportistu – protams, visās svara kategorijās. Ja tu trenējies tikai savās mājās, tu nespēj nodrošināt īsti augsta līmeņa treniņdarbu. Uz nometnēm var braukt praktiski ikviens, pat juniori. Regulāri treniņcīņās tiekoties ar augstas klases “večiem” tev ir vieglāk saglabāt sportisko formu un arī visu laiku atrasties starptautiskajā apritē, nenozust no apvāršņa. Protama lieta, ka tādās treniņnometnēs notiek tikai cīņas un neviens neizrāda savus mājas darbus.
Mēs cits citu pietiekami labi pazīstam, un kopējās sarunās tiek izvēlēti treniņpartneri. Darbība notiek uz viena, ļoti liela tatami, uz tā atrodas daudzi cīkstoņi, un viena treniņa laikā katram ļauts izdarīt desmit satvērienu. Mēs paši savā starpā izvēlamies partnerus, un, ja kādam nepatīk tavs ģīmis, viņš atsakās.
Nometnes rīko starptautiskā federācija; visus izdevumus sedz džudisti paši. Viena sešu dienu nometne vienam vīram izmaksā apmēram 600 eiro. Jaunajiem maksa ir pazemināta. Populārākie centri –Minhene, Barselona, Prāga Varšava.”

Tā īsti novērtējam vien to, kas grūti nācis. Šo aksiomu Seva ir izkodis līdz kaulam.
Deviņpadsmit gados, kā jau teicām, paodis olimpisko gaisotni Barselonā, Zeļonijs uz nākamajām spēlēm Atlantā netika cauri kvalifikācijas sietam. Arī līdz Sidnejai ceļš nebija greiderēts, tiesības kāpt uz olimpiskā tatami viņš izcīnīja vien olimpiskā gada pavasarī. Bet tad gan aizgāja kā traktors! Austrālijā no sešām cīņām piecās tika gūtas tīrās uzvaras…
Iesāka ar satriektu haitieti – tas tika gatavs nepilnās divās minūtēs. Uzbekijas cīkstonis noturējās tikai 16 sekundes ilgāk. Bet tad ceļu aizšķērsoja divkārtējais Eiropas čempions, itālietis Džuzepe Madaloni. Nācās stīvēties visas paredzētās piecas minūtes, un čempionam piešķirtais pārākums galu galā lai paliek uz tiesnešu sirdsapziņas. Ne velti saka: augsti titulētajiem sportistiem pie vērtēšanas ir priekšroka kā dāmām pie namdurvīm.
Līdz ar to pēc turnīra reglamenta zelta medaļa vairs nebija sasniedzama. Kaut mazs, bet tomēr mierinājums palika tas, ka Madaloni vēlāk arī kļuva par uzvarētāju – tātad vienīgais zaudējums piedzīvots pret olimpisko čempionu. Jo Zeļonijs tālāk, gandarījuma turnīrā, atkal gāja taisni, lai arī vairs ne tik ātri, kā sākumā. Viss pareizi – bija taču iesijāti iespējami spēcīgākie pretinieki. Trijās minūtēs nāca uzvara pār tunisieti, bet Francijas alžīrieti Feridu Hederu Vsevolods nolika atsprākliski tieši pašā pēdējā cīņas sekundē!
Pēdējā cīņā par bronzas medaļu korejietis Jon Sin Čongs ilgāk par 53 sekundēm oponēt nespēja. Tā nu Vsevolods Zeļonijs no Sidnejas Rīgā pārveda tādu pašu spožu bronzu, kā Aleksandrs Jackēvičs pirms divdesmit gadiem no Maskavas.

Nav divu domu un divu atšķirīgu gadījumu: tiklīdz kāds Latvijas sportists jebkurā no sporta veidiem izcīna augstus starptautiskus panākumus, tā pieaug pieprasījums pēc attiecīgā veida. Nekāds izņēmums nebija arī Vsevolods Zeļonijs un viņa iemīļotais džudo. Puikas plēsās pēc tatami kā traki, bet Rīgā to džudo paklāju vis nebija necik daudz. Tad nu pieprasījums atrada atbilstošu – ideāli atbilstošu! – piedāvājumu: tika nodibināta Zeļonija džudo skola. Un tad, intervijā 2008. gadā:
“Negribu sevi izcelt kā jaunas lietas iesācēju, kā “Latvijas džudo tēvu”. Pastāvēja gan Latvijas džudo satvars, gan arī tradīcijas. Nav bijis tāda laikaposma, kad šeit neatpazītu vismaz vienu augstas klases džudistu – mēs neļaujam par sevi aizmirst. Interese par džudo aug, un, piemēram, Rīgā trūkst džudo treneru. Manā skolā vien ir 250 audzēkņu, un četriem treneriem, kuriem iespēju robežās palīdzu arī pats, darba pārpārēm. Katrus trīs vai četrus gadus treniņsistēma ir jāmaina, jāievieš kaut kas jauns. Citādi ieslīgsim rutīnā, gan audzēkņiem, gan treneriem zudīs darba prieks – motivācija! Tagad trenerim jābūt lielākam psihologam, nekā kādreiz. Teiksim, ja kāds neklausa, neievēro disciplīnu, tad vajag viņu padzīt? Tā bija senāk. Ja tagad tā darīsi, tad vari palikt vispār bez audzēkņiem. Laiki mainās, un jātiek tiem līdzi. Bērnu trenera profesionālisms izpaužas ne tikai prasmē mazo paturēt sekcijā, bet arī mākā pārliecināt to puiku, ka tas ir viņa paša interesēs, ka džudo viņam nepieciešams.
Latvijā būs kādas divdesmit džudo skolas, un tas, manuprāt, nemaz nav daudz. “
“Filmā “Baltā tuksneša saule” skan dziesma: “Ja nepaveiksies kārtīs – paveiksies mīlestībā!” Es netaisos nekur projām no džudo, tā ir mana dzīve. Šajā sporta veidā esmu no mazām dienām, un tas bija tikai loģiski, ka izveidoju savu skolu. Ļoti labi atceros, ka laikā, kad pats biju puišelis, daudzi nāca uz treniņiem, bet vēl vairāk palika uz ielas. Diemžēl man vēl nav izdevies piesaistīt savai džudo skolai ievērojamu skaitu tieši šo, novārtā pamesto ielas bērnu…”

Vsevolods Zeļonijs

Dzimis Rīgā, 1973. gada 24. februārī.
Piedalījies piecās olimpiskajās spēlēs – 1992., 2000., 2004. un 2008. gadā kā sportists, 2012. gadā kā treneris.
Sidnejā 2000. gadā izcīnījis bronzas medaļu džudo svara kategorijā līdz 73 kg.
Daudzkārtējs Latvijas čempions.
Bronzas medaļas ieguvējs 1997. gada pasaules meistarsacīkstēs svara kategorijā līdz 71 kg.
Trīskārtējs Eiropas vicečempions svara kategorijā līdz 65 kg – 1992., 1993. un 1995. gadā.
Bronzas medaļas ieguvējs Eiropas meistarsacīkstēs 2002. un 2004. gadā svara kategorijā līdz 73 kg.
Absolvējis Rīgas Aviācijas universitāti 1998. gadā.
V.Zeļonija džudo skolas dibinātājs 2001. gadā.
Latvijas Džudo federācijas ģenerālsekretārs.
Precējies.