Kā vienmēr...

Alkohola spožums un posms

Cītīgākie SA+ lasītāji Latvijā augstu vērtēto sporta psihologu Pēteri Egli noteikti atceras, jo gandrīz pirms gada viņš dalījās ar pieredzi un redzējumu par dažādām situācijām sportā. Šoreiz uzrunāju viņu neilgi pēc Eiropas čempionātā basketbolā, kad sakarsušie prāti turpināja burboļot par samuļļāto visnotaļ veiksmīgā turnīra noslēgumu. „Tas ir mans subjektīvais viedoklis, skatoties no malas. Neesmu vēl šo situāciju pārrunājis ar treneriem un spēlētājiem,” uz informācijas trūkumu par Slovēnijas turnīru norāda Egle, atsakoties no pretenzijām uz atbilžu nesēja godu. Taču stāsts jau patiesībā nav par vienu spēli starp latviešiem un beļģiem, bet gan situāciju kā tādu. Tās analīzei pieredze un zināšanas no daudzām līdzīgām situācijām Latvijas sportā Eglem netrūkst.

Vienkārši nekrīt – tas bija populārākais iemesls tam, kāpēc latvieši ceturtdaļfinālu un cēlo mērķi par Pasaules kausu nesasniedza. „Ir tāds apzīmējums – sensorais nogurums. Parasti runājam par emocionālo, fizisko, bet par sensoro runājam maz. Tas ir, kad zūd sajūtas – nejūt grozu, nejūt metienu. Ir tāda kā bloķēšanās, kavēšana. Nu, piemēram, kāpēc Biedriņam nekrīt? Ir daudz aspektu, viens no tiem – sensorais nogurums,” uzskata sporta psihologs. Nekrīt gan nav iemesls, tā ir diagnoze. Šādā gadījumā svētīgi būtu nonākt pie iemesliem, kāpēc notiek tā, kā notiek – un, atkārtošos, tas nav stāsts tikai par vienu konkrētu spēli vienā konkrētā turnīrā. „Droši vien Bagatskim galvā ir atbilde, kāpēc pēdējā spēlē mūsējiem krita tā, kā krita. Bet ir lietas, kas paliek viņu iekšējā virtuvē. Varbūt ir kādas blakus lietas, varbūt funkcionāli kaut kas netika izdarīts. Ir ļoti daudz jautājumu: ko mūsu izlase darīja spēles dienā, ko dienu pirms spēles un ko darīja Beļģija? Viss sastāv no sīkumiem. Sīkumus saliekot kopā, rodas kopējā aina,” rezultāta veidošanās smalkumus akcentē Egle.

„Viegli ir komandu izveidot un motivēt spēlei, bet saglabāt motivāciju visas spēles gaitā – tas ir grūti. Gandrīz visi var labi savākties, lai sāktu spēli, bet pat viena kļūda var izsist no līdzsvara,” motivācijas jēdzienu pastiepj Egle. Sak, spēle nebeidzas ar iziešanu laukumā. „Neaizgāja līderim metieni izšķirošajā spēlē, neaizgāja arī pārējiem. Nevienam nebija lielā diena. Ja veseliem 11 spēlētājiem vienā dienā neaiziet metieni, tad ir jautājums par noguruma fonu. Kā cilvēks atjaunojas, ja viņam maina darbību veidu? Tas ir jautājums visām komandām, visiem sporta veidiem: ko dara spēlētāji pirms izšķirošajām spēlēm? Reizēm spēlētājiem tiek dota iespēja atpūsties un viņi aiziet pasēdēt pie mazas alus glāzītes, taču šā vai tā sarunās nonāk pie spēlēm. Viņi vienalga galvā izspēlē spēli. Un, kad ir spēli izspēlējuši, viņiem, ejot laukumā, koncentrēšanās ir samazinājusies,” uz interesantu faktu uzmanību vērš sporta psihologs. Lai cik tas nesportiski arī nebūtu, reizēm mazu alus kausiņu ir jānomaina pret kādu jaudīgāku dziru, spēli atvirzot otrajā plānā – reizēm (pasvītrošu!) tas – prāta atslēgšana no gaidāmās spēles – mēdzot palīdzēt, vēsta sporta psihologa pieredze. „Protams, ir gadījumi sportā, kurus es negribētu popularizēt. Par pieredzējušiem sportistiem - dažreiz ir tā, ka viņi lieto alkoholu. Un ir divi gadījumi, atkarīgi no tā, cik daudz ir lietotas un kādas ir bijušas sekas. Ir gadījumi, kad tas palīdz – cilvēks iziet uz spēli un ļoti labi nospēlē, jo koncentrējas pirms spēles un spēles laikā. Un ir gadījumi, kad ir tieši otrādi – galīgi šķērsām. Daudz kas ir atkarīgs arī no pretiniekiem.” Citiem vārdiem – tā sauktā pārdegšana. Reizēm spēlētāji, kas trīs diennaktis no vietas ir domājuši par gaidāmo spēli, nosēžas aiz muguras tiem, kas spēles rītā meklēja taksometru uz mājām.

Daudz kritikas par zaudējumu Beļģijai ir ticis Bagatskim, kura darbības minūtes pārtraukumos netiek vērtētas viennozīmīgi. Pēteris Egle norāda, ka mēs, vērotāji no malas, nevaram objektīvi spriest par to, kas trenerim izdevās, kas – ne visai, taču tas, ka vairākas negaidītas komandas neveiksmes pēc kārtas var izsist no sliedēm treneri, - tā esot bieža parādība. „Iespējams, trīs četri neveiksmīgi metieni var mainīt arī trenera tonusu. Spēlētājs brīvs saņem bumbu, viņš neiemet. Un tā vēl divas trīs reizes pēc kārtas. Trenerim it kā taktika ir izstrādāta, ir variants „A”, variants „B”, bet, ja, kā arī Bagatskis saka, nekrīt, tad tas var ar atstāt nopietnas psiholoģiskas sekas arī uz treneri. Ar minūtes pārtraukumu it kā ir par maz, lai mainītu spēles tonusu, taču tas ir jāpaņem. Bieži vien spēlētāji nemaz neklausās, viņi ir ar sevi. Es pieļauju, ka treneris intuitīvi juta, ka spēle ar Beļģiju ir neceļama. Juta, ka uz to iet. Tādā situācijā grūti būtu jebkuram trenerim.”

Sporta spēļu komandu panākumi tomēr balstās uz līderu sniegumu, taču labas ir tās komandas, kas spēj pārdzīvot viena līdera snieguma kritumu, priekšplānā vajadzīgajā brīdī izvirzot dublieri. Bet, ja viena līdera individuālās neveiksmes automātiski kļūst par visas komandas neveiksmēm, tad gan ir čābīgi, pat bezcerīgi. „Šāvēji sacensībās katram šāvienam koncentrējas atsevišķi. Lai nav tā, ka viena neprecīza šāviena dēļ visa sērija aiziet garām mērķiem. Basketbolā katrs metiens ir jauna situācija. Mēdz būt lūzumi, kad divi komandas biedri labus metienus ir aizmetuši garām, un tas atstāj zināmu slogu uz trešo, kas to redzēja un atceras. Sak, viņiem nekrīt, man arī nekrīt – nevienam nekrīt. No psiholoģiskā viedokļa, ir jāmeklē risinājumi, kā lai viena spēlētāja neprecizitāte neatstāj iespaidu uz pārējiem. Tas noteikti ir saistīts ar līderības jautājumiem komandā. Reizēm ir tā: ja kāds uzņemas līderību, tad pārējie it kā atslābst un nostājas viņam aiz muguras. Kad pienāk viņu kārta būt līderiem, viņi nevar to izdarīt. Tas ir jautājums, uz kuru jāatbild pašai komandai, bet no malas izskatās, ka tur būtu papildus resursi,” konkrēti uz Latvijas izlases piemēru atsaucas Egle.

Pret sava līmeņa komandām - problēmas

Spēlējam kā lielie pret favorītiem, pa retam viņiem iekožot, bet lielākoties – „skaisti” (tas tāds parazītvārds, apzīmējot zaudējumus) zaudējam. Savukārt pret sava līmeņa vai vājākām komandām teju visām latviešu komandām, neatkarīgi no sporta veida, rodas problēmas. Ja vēl spēlei ir piemērots „izšķirošās” spēles apzīmējums, tad vispār – vai nu uzvaras nāk ar lielām mokām, vai, vēl trakāk, suņiem rejot, pabrauc mums garām... „Parasti uz spēlēm pret komandām, kas it kā ir spēcīgākas, mobilizējas vairāk. Komandas, kas ir līdzīgas vai tuvas tam kā spēlē paši, parasti uzvarēt ir grūtāk, jo vajadzīga ir specifiskāka pieeja. Tādās komandas, kur spēlētāji ir daudzmaz vienādi, ir ļoti grūti pateikt, kurš vajadzīgajā brīdī izšaus; kurš būs atslēgas spēlētājs. To ir grūtāk paredzēt. Tas neparedzamības moments uzliek slogu. Kā salīdzinājums varētu būt vecais Rīgas „Dinamo”: viņiem statistika pret Maskavas klubiem vienmēr bija labāka nekā pret pārējiem. Tāpēc ka Maskavas klubos pārsvarā bija PSRS pirmās vai otrās izlases spēlētāji.Viņi visi bija zināmi, redzami – pret viņiem atstrādāja melno darbu. Kad nācās tikties pret sev līdzīgām komandām, tad bija grūtāk. Šādās spēlēs vieni pilda savu plānu, otri arī pilda savu plānu. Visu izšķir komandas darbs, un, ja šajā darbā pēkšņi kaut kas noraujas, tad uzvarēt ir grūti. Tas pats arī ar basketbolu,” skaidro Pēteris Egle.

„Ir divas lietas. Pirmā – pret stiprām komandām mēs vienmēr nospēlējam labāk kā pret vājām. Otrā – ir top spēles un ir krituma spēles. Sanāk tā, ka top spēles mēs nospēlējam pret stiprākiem pretiniekiem, krituma – pret sava līmeņa. Tā ir sporta spēļu problēma. Ar tādām spēlēm, kas ir pret līdzīgiem pretiniekiem, ir ļoti nopietni jāstrādā. Par labiem spēlētājiem videotēka vienmēr ir pietiekami laba,” norāda Egle. Pirms spēlēm (un it sevišķi pirms ļoti atbildīgām pret sava līmeņa komandām jeb t.s. punktu spēlēm) labākais skautings nereti ir oponentu iesildīšanās, prāto sporta psihologs. „Obligāti ir ļoti uzmanīgi jāvēro kā pirms spēles iesildās pretinieks. Bieži treneri pirms spēlēm saka: „Mēs jau visu par viņiem zinām.” Jā, viņi zina, kā šī komanda mēdz spēlēt, viņi zina vadošos spēlētājus, to stiprās, vājās puses, bet konkrētas spēles sensorās izjūtas – tās ir jāredz. Jāredz, ko spēlētāji todien var vai nevar.”

Tā kā neparedzamība mēdz uzlikt slogu, tad, kā novērojis Egle, treneri sporta spēles ļoti labprāt paļaujas uz pārbaudītām vērtībām, mazliet izkropļojot medijiem allaž paužamo (jo tā ir jāsaka) tēzi: „Man visi spēlētāji ir vienādi!” „Treneri bieži vien izvēlas trešdaļu komandas veidot no pieredzējušajiem spēlētājiem, pārējiem liekot ļoti rūpīgi atstrādāt spēles plānu. Uz pieredzējušajiem parasti skatās caur pirkstiem: „Tu vienreiz iekriti, mēs neesam priecīgi, bet mēs novērtējam tavu kopējo ieguldījumu un saprotam, ka kļūdīties ir cilvēcīgi.” Tikmēr pārējos, kas kaut mazliet neizpilda spēles plānu, treneri mēdz uzreiz nomainīt. Kaut vai „Dinamo” – uz Ozoliņa kļūdām reaģē savādāk, un tā ir normāla parādība – attieksme un cieņa pret cilvēku. Viņš to ir nopelnījis.”

Sāpīgi zaudējumi Latvijas sportā ir bijuši un būs. Jāsaprot, ka mēs neesam nekāda nolādētā zeme – līdzīgas neveiksmes gadās visiem. Biežāk vai retāk – tas ir cits jautājums. Cerēsim, ka ar laiku mums nepatīkamu pārsteigumu būs arvien retāk. Bet būs, no tā neizbēgt! Tie jāpieņem, jānorij un – jādzīvo tālāk. Lai atkal uzvarētu.