Tenkas soda laukumā: par basketbolu
Kāpēc jātenko soda laukumā? Lai neaizpļāpātos, jo, kā zināms, tur uzbrūkot varam kavēties vien trīs sekundes. Un vēl: par pliku muldēšanu pienākas sods. Vienlaik atceramies arī to, ka no smieklīgā līdz traģiskajam mēdz būt viens solis. Pirmoreiz tenkojot, protams, gremdējamies dziļi basketbolā. Bet aši!
TO tu garam padarīsi!
Sensenos laikos, piecdesmito gadu sākumā, Rīgā uz pārbaudes spēlēm bija ieradusies PSRS izlase. Tās vidū 232 centimetrus garais centra uzbrucējs, varenais kazahu pehlevans Uvaiss Ahtajevs, mīlīgi saukts Vasja. Tolaik Jānis Krūmiņš vēl strādāja Cēsu mežos, un rīdziniekiem nebija nekā, ko milzim kaut cik līdzīgi pretī nolikt. Treneris Raubēns tad kā Vasjas pretargumentu nozīmēja... 168 centimetrus sasniegušo Elmāru Bušēvicu. Pats Bušiņš vēlāk atcerējās:
„Darīju, ko un cik vien spēju: milzim tipinot uzbrukumā pinos un tinos viņam pa kājām. Vasja ar saviem ceļgaliem mani gan krietni sazilināja, taču brīžiem bijājās – kā zilonis no peles. Gadījās, ka pāris reizes, kad viņš bumbu neturēja virs galvas, bet gan nolaida to zemāk, man izdevās bumbu no lielajām plaukstām asi izkampt.”
Skatītāju gaviles tādā brīdī nebūtu pat šodien jāatgādina. Mūsu simpātijas taču allaž būs šķietami vājāko, taču nepiekāpīgo pusē? (Kā 17. augustā, 2010. gadā?)
Spraud, kurā galā gribi
Līdz sešdesmitajiem gadiem mūsu centra spēlētāju pulciņš tika itin jauki sakuplojis. Vienubrīd „Spartaka” centrā piedalījās pat dziedonis, kinoaktieris un igaunis Bruno Oja. Tomēr par aktiermeistarību tagad nerunāsim. Jo runa ir par liela vīra lielu naivitāti.
Spēles otrajam puslaikam sākoties J.D. acīmredzot vēl nebija noorientējies, ka pēc pātraukuma notikusi grozu maiņa. Ieguvis bumbu sava groza tuvumā, viņš ar atzīstamu neatlaidību tiecās ietriekt tajā bumbu. Ar pirmo piegājienu neizdevās. Centrs, par spīti komandas biedru izmisuma saucieniem, izcīnīja bumbu vēlreiz, un tad gan sekmīgi guva divus punktus... pretinieku komandas labā. (Vai šodien dažs spēlētājs nebūtu ar mieru ko tādu paveikt apzinīgi – par nelielu atlīdzību?)
Spēle ārpus laukuma
Septiņdesmitajos gados aktuāla kļuva latviešu basketbolistu vēlme izvairīties no dienesta padarmijā – jo Rīgas ASK aizvien vairāk pārkrievojās. Vefietis Igors Lukašēvics, piemēram, no dienesta muka kā sātans no baznīcas. Dzimis liepājnieks, Rīgā viņš dzīvoja kā kurmis ģimenes dārziņā: it kā kopmītnēs, it kā pie radiem. Karakungi viņa dzīvesvietai tuvumā nekādi netika. Bet tad apķērās: basketbolistu taču var savaņģot sacensību laikā! Komisariāta pārstāvji tā arī izdarīja, dodoties pa taisno pie spēles tiesnešu galdiņa, lai noprasītu: „Kurš te ir tas Lukševič?”. Tikmēr komandas biedri paspēja likt Igoram manīt, ka ziepes ir klāt. Lukašēvics, pie galdiņa nepieteicies, strauji „nomainījās” un pazuda ģērbtuvē. Paķēris virsbikses, izlēca pa logu, tāpat basketbolista formā pazūdot ielās nezināmā virzienā.
Un tomēr dienests viņam negāja secen: visu mūžu jau neslapstīsies. Dīvainākais tas, ka ASK nonākušais Lukašēvics kļuva par lielāku karavīru patriotu, nekā karakungi paši... (Vai tagad, komandas mainot, nenotiek līdzīgi: lielākie naidnieki izrādās vakardienas kolēģi. Un otrādi.)
Starp mums, meitenēm
Tagad atzīšos: esmu vainīgs pie viena VEF komandas zaudējuma.
Astoņdesmitajos gados rīdzinieki aizvadīja vienu no daudzajām spēlēm Tbilisi pret turienes „Dinamo”. Tolaik piestrādāju arī Latvijas radio, runādams spēļu reportāžas – kā likums, vien pēdējās 10 – 15 minūtes. Taču tehniskās iespējas nebija ne tuvu tādas, kā šodien: kad tev iedeva sakaru līniju ar Rīgu, tad bija jāņem un jātur ar abām rokām.
Tbilisi sporta pilī radio komentētāja vieta atradās burtiski līdzās rezervistu soliņam. Un aprunātajā spēlē man drāti ar Rīgu iedeva krietni pirms nepieciešamā laika. Klusēt nedrīkst: tad Tbilisi operatores iedomāsies, ka reportāža pabeigta, un aiztaisīs kanālu ciet. Vajadzīgajā brīdī vairs nebūs, kā pārraidīt. Tāpēc sāku improvizēt humorīgu reportāžu Rīgas aparātu telpas meitenēm. Jocīgajā spēles izklāstā vairākkārt atkārtojās frāze: „Starp mums, meitenēm, runājot” Laukumu vērojot nepamanīju, ka vefieši uz rezervistu sola smejas locīdamies, būdami pārliecināti, ka reportāža iet ēterā.
Toreiz piedzīvotajā zaudējumā tātad liela tiesa manas vainas: kas nu izsmējies basketbolists vairs par nopietnu spēlētāju! (Vai šodien mēs ar amata brāļiem vienmēr atceramies: vārds nav zaķis – nenoķersi!)
Bez pusstopa – nesaprast!
Deviņdesmitajos gados pie mums atnāca Latvijas Basketbola līga! Sākās vēl nebijuši notikumi un atrakcijas. Viena no aizraujošākajām bija viesspēlētāji ar pirmajiem nēģeriem priekšgalā. Taču – ko nēģeri – bija atbraucis viens spēlētājs no bijušās Dienvidslāvijas, kura vārdu un uzvārdu skaidrā prātā vienkārši mēle nespēja izlocīt. Nu, pamēģiniet šo baltu dieniņu, un vienā elpas vilcienā pasakiet: Predrags Prclincevičs!
Nopietnība ir humorista alga
Galu galā pienāca arī jaunais gadu tūkstotis. Vēl jau atceraties, kādu milzīgu, manuprāt, daudzkārt pārspīlētu ažiotāžu, tas „millenium” izraisīja visā pasaulē, tostarp pat kārtīgu basketbolistu vidū. Un tā nu vienubrīd satieku Imantu Pļaviņu, mūsu basketbola gandrīz vai simbolu, un priecīgs paužu:
--Nu tad beidzot tas dilēriums ir pagājis!
Imants man tā dziļi, dziļi ieskatās acīs, tad svinīgi paziņo:
--Nepareizi! Pareizi jāsaka: milēniums.
(Vai tad šodien mēs vēl protam par sevi arī pasmieties?)
+2 [+] [-]
Lai nu kā, bet humora sportā, vai darbā''krievu laikos'' bija vairāk! Tagad visi tādi nopietni, pajokosi, vel zaudēsi darbu!
+7 [+] [-]
+2 [+] [-]
P.S. Autoram ieteikums neaizrauties ar terminu "nēģeris" lietošanu. Pirmkārt, tas ir rasistiski un nepiemēroti, otrkārt neatstāj labu iespaidu par rakstu.
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
-1 [+] [-]
Viņiem tiešām nepatīk, ka viņus sauc par Nēģeriem, bet arī paši viņi tā nerunā. Ja nu vienīgi filmās un Hip-Hopa videoklipos. Kā arī protams atsevišķos pilsētu nostūros. Viņi ir spītīgi netiek pāri verdzības laikmetam, un visi jūtas ļoti aizskarti, ja kāds "baltais" atļaujas viņu par "nēgeri" nodēvēt, bet arī tiem pašiem "melnajiem" tā nav īpaši pieklājīgi runāt.
Starp citu runājot vēl nesen ar vienu izbijušu BK Ventspils viesspēlētāju, viņam bija gluži vienalga kā tu viņu sauc, par "melno" vai "nēģeri" , bet kad viņš ir tuvumā, vai tu runā ar viņu, kādēļ nelietot vārdu Ārons (piemēram). Viņi taču runājot ar mums nelieto, nekādus tautību, vai rasu apzīmējumus.
[+] [-]
+2 [+] [-]
Why are niggers so good at basketball?----Because they can shoot steel and run.
How do you save a nigger from drowning?----You dont.
+1 [+] [-]
Indiāņi pieder pie mongoloīdās rases.
Pēc tavas loģikas arī Stulbenis ir rase
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Kautkaada minimaala eetika Tev kaa zhurnaljugam buutu jaazin.
+5 [+] [-]