Kuksiks un NBA

Protams, būs kontingents, kas šopavasar Amerikas studijas pabeigušā spēlētāja spriedumus ar gardu muti izcenzēs, taču man, viņdien sēžot tur, pie Olimpiskā centra kafejnīcas galdiņa, runājoties aci pret aci un uzklausot Riharda vērtējumu par NBA kā mērķi nevis tikai sapni, nepalika sajūta, kā piedaloties tukšu salmu kulšanas talkā. Izdosies vai neizdosies, tas jau būs cits jautājums, taču šajā gadījumā NBA tēma nav tikai kāda jaunuļa degsme un bravūra vecumā, kad visas jūras līdz ceļgaliem. Arī sabrukušu ilūziju mākta grūtsirža diplomātiskā standartfrāze par to, ka "viss jau uz šīs pasaules ir iespējams..." ne. Drīzāk - vērtīgas basketbola un dzīves pieredzes dozas ieguvuša, savas spējas un iespējas skaidri saprotoša, racionāla, taču mērķtiecīga spēlētājs spriedums.

Runas par to, ka Riharda Kuksika Amerikas basketbola karjera varbūt varētu turpināties Amerikā arī pēc studiju beigām, ieskanējās pirms gada pusotra, kad jaunais "Sun Devils" uzbrucējs pārņēma komandas līdera funkcijas, iepriekšējām lokomotīvēm pārceļoties uz lielo līgu. Pa īstam noķert devīto vilni latvietim gan neizdevās, bet pēdējā sezona NCAA vispār izvērtās par bēgumu - vairāki savainojumi tā arī neļāva atkal satvert spēles ritmu, pavisam bēdīgi klājās arī visai komandai, un loģiski, ka NBA neviens pat vairs nepiesauca (kaut gan situācija ar draftu bija labvēlīga). Rihards pabeidza NCAA sezonu, dabūja godam nopelnīto diplomu, un devās trenēties uz Lasvegasu. Kaut gan bariņā bija spēlētāji ar NBA zīmotni (Korijs Magetī, Als Horfords, Patriks O`Braients, arī šovasar nodraftētie Aiza Tomass, Aleks Bērkss, Kavi Lenards un citi), Kuksiks uz turieni brauca trenēties, nevis sapņot. "Zināju, ka ar tādu sezonu, kā bija pēdējā, par NBA pagaidām varu aizmirst - tur nebija variantu," viņš godīgi atzīst.

Pagaidām. Vai tas nozīmē, ka vilciens vēl nav aizgājis, jautāju. Nav nokavēts? "Domāju, ka vēl nav. Taču tagad būs jādara ļoti lielas lietas Eiropā," iesmejas spēlētājs, taču tie nav smiekli par pateikto - drīzāk to, kā tas skan. "Tagad es zinu, ka iespēja tur tikt ir katram. Ir liela atšķirība - piedzimt šeit, kur NBA ir tikai pa televizoru, vai tur, kur tu audz kopā ar dzīviem piemēriem, kas to sasniedz, un vienmēr blakus būs kāds, kurš atgādinās: tas ir reāli, tev izdosies! Viņi uz to mērķtiecīgi iet. Un daudzi arī tiek! Ja te tā būtu... Bet nevar būt, jo nav tādu mērķu un tādu komandu. Labi, VEF nav sliktākais variants, taču basketbola līmenis ir tāds, ka augstākais, uz ko tiekties, patiesībā nav nekas tik īpašs. Atceros, kad pats augu un skatījos spēles, topā bija "Brocēni". Un man tik nereāli gribējās spēlēt pie "Brocēniem"! Viņu "Brocēni" ir NBA. Tur arī tā atšķirība."

Šobrīd Rihards jau sapratis, ka uz Ameriku savulaik aizbrauca ar nepareizo attieksmi. Ar "Brocēnu" mentalitāti. Ja vien laiku varētu pagriezt atpakaļ... Diemžēl, nevar. "Nezinu, kā pateikt tā, lai neizklausītos stulbi, taču - pirmajā gadā vajadzēja vairāk koncentrēties basketbolam nevis skolai. Es vairāk domāju par mācībām, jo jau ierados ar domu - droši vien vairāk sēdēšu uz beņķa... Bija traumas, šaubas par sevi. Ja tobrīd būtu mērķtiecīgi koncentrējies basketbolam, es būtu... Pat nezinu, kur es šobrīd varētu būt. Es spēlēju kopā ar diviem NBA spēlētājiem, un, kad viņi aizgāja, trešajā sezonā reāli man radās iespēja būt nākamajam. Iespēja kļūt par to pašu, ko viņi. Neizmantoju," sevī nevis citos vainu saskata basketbolists. "Man galvā bija slieksnis, ka NBA - tas ir kaut kur tur, neaizsniedzami. Taču patiesībā tā nav - tas nav nemaz tik tālu! Esmu spēlējis pret tik daudziem NBA spēlētājiem, kas tagad ir gandrīz vai All-Star statusā, un aci pret aci man nebija sajūtas, ka starp mums būtu nereāla atšķirība - kas ļoti īpašs. Vienīgā lielā atšķirība - viņiem galvā bija pārliecība, ka viņi iet uz turieni, uz NBA. Man tādas pārliecības nebija."

Un tagad? "Tagad esmu kļuvis daudz pieredzējušāks nekā biju toreiz. Slieksnis ir pazudis," atbildē jūtama pārliecība. "Mērķiem jābūt daudz augstākiem. Es sev uzliku par īsu... Žēl, jo tagad saprotu, ka būtu varējis daudz vairāk." Taču neveiksme pagātnē nenozīmē zaudētu nākotni, un Kuksiks uzskata tieši tā. Spēcīga līga, labs treneris un iespēja sevi parādīt - lūk, trīs lietas, ko viņš sagaida no savā karjerā pirmās profesionālās darbavietas. "Domāju, ka pietiekami skaidri zinu, ko mēģināšu izdarīt un kādi šobrīd ir mani mērķi. Zinu, kas man jāizdara, lai pakāptos nākamajā līmenī."