Vai KHL projektu bīda iereibuši avantūristi?

Nule kā kļuvis zināms, ka Kijevas Budivelnik tomēr nepiedalīsies KHL turnīrā – jaunajā sezonā tas nenotiks. Oficiāli, protams, to vēl neviens neapstiprina, bet ziņu lentes jau ir pilnas ar šo nolēmumu. Iemesls gaužām skaidrs – klubs nespēj nodrošināt spēles vietu, atbilstoši līgas prasībām. Lai gan to viņi nevarēja nodrošināt arī šī gada aprīlī, varam minēt, kāda muša bija iekodusi KHL bosiem, kas pirms pāris mēnešiem spieda viņus padot roku Kijevas hokeja projektam. Lielummānija? Visticamāk. Neko labu tas par KHL neliecina, lai gan varam paturēt prātā, ka pasākums ir tikai pāris gadus jauns. Pieredze vēl jākrāj, taču arī to var darīt mazliet nopietnāk, nekā tas notiek šobrīd. Līgas paplašināšanas koncepcija vienkārši nav, par ko liecina KHL publiskā mētāšanās pa visiem grāvjiem. Pēc pirmā gada pilnībā tika izmainīta kārtība grupās, kas nu jau atbilda saimnieciskajai loģikai, saliekot komandas plauktos pēc reģionālā principa. Tiktāl var teikt – izlaboja to, ko varēja izdarīt uzreiz. Tad seko skrējiens pēc jauniem dalībniekiem: starp citu, Rīgas Dinamo vadībai visai vienkārši pirmajā gadā izdevās pārliecināt KHL bonzas, ka vienu spēli vajag līgai aizvadīt...Somijā. Tā teikt – mārketinga nolūkos... Domai, ka turienes tirgus krievu hokeja standartu gaida ar atplestām rokām, krieviņi noticēja, būdami pie skaidra prāta. Realitāte gan izrādījās savādāka – somi paņēma naudu, ko viņiem samaksāja par arēnas izmantošanu, savu piķi kabatā iebāza arī starpnieki par masīvo reklāmas kampaņu vietējās avīzēs un raidstacijās un...ar to KHL tajā pusē arī aplauzās.

Tad uzpeldēja lietuviešu avantūristi un ticiet vai nē – krievi, kas laikam taču no hokeja kaut ko saprot, visā nopietnībā locīja Viļņas Vetras nodomus KHL sakarā. Vēl līdz agram pavasarim līgas publiskajos paziņojumos varēja atrast ziņas, ka leiši ir pretendenti, lai gan patiesībā tur nebija ne tikai finansiālais pamats, bet vispār iztrūka vēsturiskā pārmantojamība. Kas, piemēram, Rīgas gadījumā nospēlēja izšķirošo lomu. Tad pa vidu šai acīmredzamajai, bet absolūti bezcerīgajai pasakai, KHL vadītāji sāka piebraukt vairākiem zviedru klubiem. Sak, mēs varam jums dot iespēju pievienoties labam projektam. Atsaucās komanda, kas pati atradās uz bankrota sliekšņa, laikam domājot, ka tādā veidā viņi izķepurosies no muklāja. Krievi pat apsolīja zviedriem naudu, taču bija aizmirsuši, ka ir dažas vietas uz šīs planētas, kas pakļaujas kārtībai – Zviedrijas hokeja federācija savam dalībniekam vienkārši nedeva atļauju spēlēt kaut kur citus. Uz šī fona kā absolūts murgs bija Toljati Ladas gadījums – viena no Krievijas hokeja pilsētām burtiski visu acu priekšā tika izvarota. Klubs palika bez galvenā sponsora, bet KHL uz to visu noraudzījās ar vienaldzīgu izbrīnu – kā tad tā, kā tad tā... Starp citu, Ladas gadījums vispār ir spilgts piemērs, lai mēģinātu saprast – ko vispār saviem klubiem līga var garantēt? Daudzmiljonu depozītiem taču vajadzēja it kā nodrošināt kaut kādus ārkārtas pasākumus, lai krīzē nonākušas komandas spētu ne tikai izvilkt no purva, bet tās atveseļot – atrast jaunus saimniekus, atbalstītājus utml. Līdzīgi, kā NHL veselu sezonu piesedza Fīniksas Coyotes maksātnespēju – līdz sameklēja klubam jaunus saimniekus un nodrošināja darbības turpinājumu. Tas taču ir līgas biznesa plāna interesēs! Kad bijušais Rīgas Dinamo kluba prezidents Viesturs Koziols KHL pirmajā sezonā atļāvās painteresēties, kas notiek ar klubu depozītiem, kas visām komandām bija jāiemaksā līgas kasē kā mistisks garants, no viņa novērsās...

Kijevas gājiens uzpeldēja kā viena miljardiera vēlme paveikt labu darbu – proti, ievilkt KHL rindās arī Ukrainas hokeja klubu, kas patiesībā ļautu biznesmenim pietuvināties tām krievu politiskajām aprindām, kas viņam noderētu tiešās uzņēmējdarbības veicināšanai un attīstībai. Tur nebija ne smakas no saprašanas vai izpratnes – kas īsti KHL ir par projektu. Vai tā ir rotaļlieta, vai bizness? Vai tā ir Krievijas ārpolitikas humanitārā intervence, vai – dažu ietekmīgu politiķu/oligarhu vēlme kaut kā izkrāsot savu pelēko ikdienu. Arī paši krievi to nezin kāpēc nevēlējās (un joprojām nevēlas) pasvītrot, liekot atkal un atkal apšaubīt šī pasākuma nopietnību ilgtermiņā. Kijeva tiek pieņemta, Toljati uzmesti, Viļņai atteikts, Jurgai iedota zaļā gaisma. Tā vietā lai sagatavotu un sakārtotu KHL jaunās sezonas kalendāru un grupas, līgas vadība... gaidīja atbildi no kāda Čehijas kluba, kas arī izteicis vēlmi pievienoties lielajam austrumu hokeja tirgum. Kas tie par murgiem?! Vai krievi sava projekta ekspansijā apstāsies tikai brīdī, kad sasniegs 30+1 klubu, lai varētu visai pasaulei paziņot – jā, varbūt mēs neesam spēcīgākā hokeja līga, bet lielākā – gan! 30 klubi šobrīd spēlē Nacionālajā hokeja līgā... Vienīgais, kas šajos pirmajos divos gados nav mainījies, vai vismaz palicis nemainīgs – tas ir Gagārina kauss savā fiziskajā veidolā. Viss cits – atvainojiet, atgādina vienkāršu krievu bardaku. Šo rindu autors neko nesaka par pasākuma sportisko pusi – ar to viss ir kārtībā. Bet organizācija pagaidām pieklibo... Trakākais uz šī fona ir tas, ka paši krievi šādā mērcē vai ar šādu garnējumu tīri labi sadzīvo. Varbūt tas arī padara šo līgu par unikālu veidojumu – nekad nevari būt drošs, kas notiks rītdien. Bet citādi – viss notiek...