Katram ir sava uts...

Tiek pareģota pilnīga bojāeja, gluži vai pastardiena, pēc kuras latvju pagastos un pilsētās basketbola grozi aizaugs ar nezālēm un par basketbola vārda pieminēšanu vien liks pie spaidu darbiem hokeja arēnu celtniecībā. Un pie visa vainīga esot mūsdienu basketbolistu izvirtusī jaunā paaudze, kura demolē viesnīcas, pļēguro naktsklubos, netrenējas, neklausa vecākus, brāļus un māsas, trenerus un rīkotājus, un vispār dzīvo un uzvedas tā, kā nekad nekur neviens cits.
Kā tad – kad mēs augām, tad gan nekas tamlīdzīgs nebija ne iedomājams? Kad mēs augām, zvirbuļi bija lielāki un zāle zaļāka. Bumba ērtāka un grozs lielāks. Bijām vienoti kā zāģa zobi un gludiņi kā ierēdņa smadzenes. Ne puteklītis nenosēdās uz sniegbaltajām praviešu togām.
Vai patiesi tā? – skati virsrakstu. Jo ikviens, arī šodienas vectētiņš, ir tikai un vienīgi sava laika (vai laikmeta) bērns un produkts. Mūsu laiks šodien ir tāds, kāds tas ir – savukārt pastardienas gaidītāji un sludinātāji visā pasaulē jau daudzkārt tinušies baltos palagos, tad velti gājuši uz kapiem gaidot, ka viņus tūdaļ paraus gaisā. Nekādi nenotiek un nenotiek tā izslavētā pilnīgā bojāeja. Diezin, vai arī tie pareģotie Latvijas basketbola pastari tiešām pienāks?
Nav tak nekā jauna zem saules. Divritenis sen jau izgudrots, tāpat visādas krīzes piedzīvotas un vairāk vai mazāk veiksmīgi pārlaistas. Dzīve turpinās; rūpīgāk ielūkojoties, tā pat ir skaista. Vismaz pēc Jāņiem.

Pieredze – lūk dzīves mūžīgā skolotāja! Tā sacīja franču filozofs jau tad, kad basketbols vēl nepazina Neismitu. Tādēļ ir vērts ņemt vērā iepriekš piedzīvotās krīzes un to sniegto pieredzi. Lai visi akmeņi tūdaļ nesabirtu basketbola dārziņā, varbūt vispirms pieminēsim citu sporta veidu neražas gadus? Neba grozabumbisti Latvijā vienīgie, kam niešķis piemeties...
Lūk, soļošana. Trīsdesmitajos gados Latvijā piedzīvojusi varenu uzplaukumu, popularitātes ziņā pat pārspējusi pirmos Eiropas čempionus basketbolistus. Kā ne – pirmo olimpisko medaļu sporta vēsturē mūsu zemītē pārveda leģendārais (par viņu pat dziesmas sacerēja) Jānis Daliņš no Losandželosas jau 1932. gadā. Viņa sudrabam pēc četriem gadiem Berlīnē Adalberts Bubenko pievienoja olimpisko bronzu. Visa Latvija soļoja, visa Latvija gavilēja. Soļotāji bija, šķiet, vienīgie, kas veiksmīgi pārdzīvoja pat tādu pastardienu, kā Otrais pasaules karš. Medaļnieki devās emigrācijā, taču mājās palika vesela plejāde PSRS čempionu un pasaules rekordistu, kuru vidū izcēlās augstākais kalns – Ādolfs Liepaskalns. Nu tikai pļaut laurus un pļaut! Mūžīgi mūžos... Taču nē – bez redzama iemesla sološana pamazām izčākstēja. Vaimanām skanot un pasaules galu gaidot. Taču gals nepienāca. Atnāca Aigars Fadejevs un olimpiskajā distancē atkārtoja Daliņa iespēto sudrabu Latvijai. Pēc Fadejeva jau atkal atskan brēcieni par bojāeju. Cik ilgi šoreiz?

Labs piemērs rodams arī hokejā. Četrdesmito gadu vidū latviešu vīri mācīja vēlākajiem olimpiskajiem, pasaules un Eiropas čempioniem PSRS sportistiem melnās ripas dīdīšanas mākslu. Diemžēl paši PSRS meistarsacīkstēs pie medaļām netika. Nevarēja tik ātri paskriet, kā to spēja krieviņi. Un tabulās nerimtīgi šļūca uz leju, līdz atjēdzās otrās (faktiski – trešās) līgas padibenēs. Tā sauktā meistarkomanda bija galīgi izkurtējusi. Kļuvusi par caurbraucamu sētu visādu otršķirīgu plašās lielvalsts pagastu pārstāvju piemitināšanai. Izrādījās, ka Latvijā vairs neesot pašmāju hokeja treneru savas meistarkomandas vadīšanai! Un tad tie paši funkcionāri, kas bija to putru līdz piedegumam ievārījuši, aizsmakdami brēca par krīzi, krīzi, krīzi Latvijas PSR hokejā. Kaut gan treneri un arī hokejisti pie mums nebija vis līdz galam izmiruši. Tikai... sportistu lielākā daļa tajā bardakā bija atmetuši ar roku panākumu cerībām, baudīja sīko popularitāti pie pseidodraugu galda.
Izrādījās, ka vajadzēja vien stingru roku, kas ieviestu kārtību, un Rīgas hokeja tradīcijas nostrādās. Rokai vārdā bija Viktors Tihonovs. Rīgas ”Dinamo” PSRS meistarsacīkšu medaļas ir viņa iestrādātās sistēmas nopelns. Bet uz brīvestības sliekšņa atkal skanēja vaidi par hokeja iespējamu sabrukumu. Bez PSRS mēs esam pagalam! Atbilde vaimanātājiem ir: Latvija jau 15 gadus nepārtraukti tiek pārstāvēta pasaules hokeja elitē. Kur palika krīze?
Līdzīgus briesmu stāstus ar tomēr laimīgām beigām varētu paust arī par futbolu, par volejbolu pašos „Radiotehniķa” ziedu laikos, pat par šķēpmešanu, (kas pie mums ir leģendas godā). Ar pagaidām neatrisinātām grūtībām – par ātrslidošanu un treka riteņbraukšanu. Krīzes notiek un aiziet, bet sports Latvijā nekur neizpaliek.

Bet tagad – par vīriešu basketbolu! Tajā aizvadītajos drīz jau deviņdesmit gados varu iezīmēt trīs ievērojamu, iespaidīgu grūtību posmus. Pirmais pienāca kā atraugas pēc panākumiem trīsdesmito gadu nogalē. Rīgai iegūstot tiesības sarīkot otro Eiropas čempionātu matos sagāja divi tālaika izcilākie basketbola klubi – ASK ar „Universitātes sportu”. Ļembasts beidzās ar trenera Voldemāra Baumaņa izsūtīšanu trimdā uz Alūksni, bet izlases vadību pārņēma komiteja un... vieglatlētu treneris. Iznāca visiem zināmā izgāšanās ar sesto vietu, tā apliecinot: komandas vadīšanā parlamentārismam un demokrātijai nav vietas. Tomēr skandāls augstākajā sabiedrībā vēl nenozīmēja basketbola izputēšanu visā Latvijā. Groza bumba uz zemēm pieņēmās spēkā un plašumā, bet basketbola dzīvotspēju apliecināja otrā vieta trešajās Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā. Būtu pirmā, ja brāļi leiši mūs nekaunīgi neapčakarētu...
Otrais grūtību laiks bija klāt pēc kara. Daudzi basketbola izcilnieki devās trimdā, daži bija krituši frontē vai gājuši bojā lēģeros. Vajadzēja pienākt piecdesmitajiem gadiem, lai basketbols atplauktu spēkos un izveidotos slavenās ASK un TTT komandas. Un Rīga pēc krīzes tika daudzināta kā Eiropas basketbola galvaspilsēta!

Trešoreiz krīze bija laikam gan ilgākā un dziļākā visā mūsu sporta vēsturē. Laikā neizdarīto paaudžu maiņu vainagoja tā dēvētā tupeļu afēra sešdesmito gadu beigās, pēc kuras vajadzēja turpat desmit gadus, lai no purva izkļūtu saulītē. Proti, atgrieztos PSRS augstākajā līgā, atkal izcīnīt medaļas PSRS tautu spartakiādēs. Taču tas tika paveikts, un Vefiņš uz ilgiem gadiem kļuva par Latvijas sporta draugu patiesu mīluli.
Vēl papildus vērts atcerēties krīzi VEF komandā astoņdesmito gadu pašā sākumā, kad Valtera vadīto spēlētāju un trenera Krauliņa konflikts tika risināts visaugstākajos plauktos. Taču – atrisināts – kaut ar zaudējumiem abās pusēs. Galu galā Vefiņš PSRS agonijā izcīnīja pēdējās bronzas medaļas!
Atceroties krīzes un to pārvarēšanu allaž ņemsim vērā attiecīgo laikmetu, situāciju tajā, sabiedrības un sportistu vidi un attīstības pakāpi. Visam savs laiks un katram savs laiks. Piemēram: pagalam nepareizi – lai neteiktu skarbāk – ir salīdzināt Latvijas izlases dažādos laikos. Jautāt: diezin, kuri tad labāk piepratuši basketbolu? Tie, kuri kļuva par Eiropas čempioniem 1935. gadā, vai tie, kas paliek padsmitās vietās kontinentā pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?
Tāpat ir ar basketbolistu stāju, izturēšanos sabiedrībā, morāli – manis pēc. Mans tēvs ar kolēģiem trīsdesmito gadu vidusmēra komandā „Rīgas vilki” retumis pēc mača aizgāja uz Fokstrotdīli, kur visa komanda (pieci veči) ieņēma pusstopu ar ķilkmaizītēm. Un vēlāk sačukstējās par briesmīgo uzdzīvi. (Krievu tējas glāzes tolaik vēl nepazina.) Cik tagad pusstopu sanāk uz basketbolista deguna, lai to varētu saukt par normālu tusiņu? Zinu gan, bet neteikšu!

Seksuālās revolūcijas un personības atbrīvošanas laikmeta kritēriji ir gluži citi, nekā tēviem un vectēviem. Pašlaik tā ir demokrātija, kas reizēm kādam kļūst arī par visatļautību. Un tāpēc nepavisam nav jābūt tikai Latvijas izlases basketbolistam. Pagājšvasar tie sārņi gluži vienkārši tika kondensējušies vienuviet.
Ja paskatīsimies, kā risinājušās basketbola krīzes citos – ne mūsdienu – apstākļos, tad redzēsim: „kad mēs augām” tāpat viss nebūt nebija tik spožs un tīrs, kā ar atpakaļejošu datumu dažbrīd cenšamies paši sevi un citus pārliecināt.
Katram ir sava uts...