Blefs kā... olimpiskais kritērijs

Nekas uz šīs zemes nav perfekts vai tāds, ko nevarētu pilnveidot. Arī Latvijā dalītais finansējums par augstu sasniegumu sportu, ko jau labu laiku vērpj caur tā saukto olimpisko vienību (LOV). Ja kāds aizmirsis, tad šī doma radās 1994. gadā pēc Lillehameras spēlēm, kad bija skaidrs – ar padomju gados uzkrātajiem taukiem ilgi nepavilksim. Tā kā Latvija ir maza valsts, tad visus apmierināt nevarēja - kaut kā vēsturiski sanācis, ka galvenais kritērijs bija sporta veida olimpiskums, bet pēc tam sekoja dažādas atkāpes, kur labvēlības ķeksīši tika likti pretī konkrētā censoņa sasniegumiem attiecīgā sporta veida Eiropas vai pasaules čempionātos. Nokļūšana LOV paspārnē atlētiem dod naudu treniņu nodarbībām un piekļuvi kvalitatīvai medicīniskai aprūpei, bez kuras lielais sporta sen jau nav iedomājams. Pārsvarā sarakstā figurēja individuālie sporta veidi, kurus nevar saukt par komerciāliem vai vismaz tādiem, kuros var nopelnīt daudz naudas. No šāda plaukta raugoties, LOV misija patiešām ir svarīga. Tajā pašā laikā jau minētais Japiņš sabrauc funkcionāriem augumā par to, ka tāds sporta veids kā riteņbraukšana, jau gadiem tiek ignorēts pie LOV sastāva. Vēl spilgtāk tas izgaismojas šajās dienās, kad viens no pēdējo gadu talantīgākajiem riteņbraucējiem Gatis Smukulis, kurš pārstāv profesionālu komandu un par to saņem naudu, izcili pieteica sevi ļoti augstas raudzes sacensībās. LOV šajā ziņā nav atbildes, kāpēc, piemēram, Smukulis nevar pretendēt uz vienības atbalstu, bet tie paši pludmales volejbolisti, kas arī savās tūrēs tāpat vāc piķi, šajā sarakstā tiek? Kāpēc tenisists Gulbis ar savu izcilo vietu pasaules rangā neatbilst valsts naudas kritērijiem, bet viņa vienaudzis Štrombergs no BMX – tur var atrasties? Abi taču pelna naudu ar sportu... Nosauktos piemērus nevajag uztvert personīgi – tikai pārdomas.

LOV ideja ir laba, taču tieši tagad tā pelna nākamo kvalitatīvo pārmaiņu. Tā prasa no sporta cilvēkiem atbildību un kompetenci, nevis taisnu lineālu, kur pretī uzvārdam tiek likti sportista sasniegumi Eiropas un pasaules čempionātos. Jā, tā nenoliedzami ir vienkāršāk, tā varam bezkaislīgāk veikt atlasi – kam dos, kam nē, kam ar kausu pa pieri... Tomēr, ja reiz cilvēks ir kārtību radījis, neviens nav teicis, ka to nevar kādā brīdī mainīt, lai atkal sasniegtu maksimāli labāko pienesumu sportam kopumā. Mani, piemēram, izbrīna cienījamā svarcēlāja Viktora Ščerbatiha atrašanās LOV sarakstos, kura treneris esot apsolījis, ka Londonā būs medaļa. Laikam tas ir bijušā deputāta sportista karjeras novakares izmisums, kas liek runāt šādas lietas, jo ar prātu taču mēs saprotam, ka 38 gadu vecumā – tieši tik viņam būs 2012. gadā – viņš pasauli pēkšņi nepārsteigs. Pieklājīgi izsakoties. Visu cieņu Viktora pagātnes devumam, bet varbūt bijis šobrīd labāk, ka viņš savu enerģiju būtu tērējis sava sporta veida sociālajiem projektiem, nevis meklējis LOV personā veidu, kā savas ikdienas finansiālās vajadzības pavilkt garumā vēl vismaz kādu laiku. Var vaicāt – bet ko viņam darīt? Tāpēc saku, pamainām akcentus, veidojam sociālos spilvenus vai palagus un izdarām tā, ka agrāko dienu slavenības neizskatās komiski, par varītēm stāstot, kādus brīnumus viņi tūlīt, tūlīt radīs savā sporta veidā. Ja Ščerbatihs par savām izcīnītajām medaļām būtu nevis saņēmis prēmijas, kuras droši vien jau ir izkusušas, labākajā gadījumā nekustamā īpašuma burbulī - bet būtu šī nauda ieskaitīta viņa pensijas fondā – varbūt tagad svarcēlājam nevajadzētu tik mežonīgi blefot. Un varbūt sporta funkcionāriem tagad nevajadzētu sev iestāstīti, ka viņi tic šīm pasakām... Ja viņiem pašiem neviens to nav teicis, tad no malas tas izskatās gaužām nožēlojami. Šī brīža kārtība nav slikta, bet tā pieklibo.

Mans neklātienes favorīts Haralds Silovs, kuru joprojām apbrīnoju par spēju praktiski vienatnē iznest Latvijas vārdu pasaules šorttrekā, tāpat blefo. Un ne jau tāpēc, ka viņš nesaprot, ko runā. Jau sezonas sākumā rakstīju, ka Haralda mēģinājums apvienot divus šķietami radniecīgus sporta veidus – šorttreku un ātrslidošanu – nav nekas vairāk, kā laika sišana. Olimpiskajās spēlēs viņam ļāva paniekoties, tādejādi akcentējot visas pasaules uzmanību uz šo pirmreizējo faktu – neviens pirms viņa šādā forumā neko tamlīdzīgu nebija atļāvies. Tātad – savā ziņā, esam bagāti, ka pieļaujam šādas atkāpes no mērķa. Bet mērķis ir skaidrs – būt pēc iespējas labākam sporta veidā, kurā esi sasniedzis pasaules klasi. Un tas ir šorttreks. Pēcolimpiskajā gadā viņš turpināja likt uz abiem zirgiem, ar domām spriežot, ka var būt ātrslidošana ir tā īstā. Kad saprata, ka nav – fiksi, fiksi savācās šorttrekā un izpildīja tieši tik, lai varētu atkal pretendēt uz LOV finansējumu. Tagad lasu, ka Haralds tomēr visu nākamo gadu grib veltīt tikai ātrslidošanai, lai saprastu – ir tur vērts viņam spīdēt, vai nav. Tajā pašā laikā viņš pats godprātīgi atzīst, ka pasaules šorttrekā līmenis ir izlīdzinājies. Lasiet: "Augšgals stāv uz vietas, bet vidējais slānis viņus panācis, un tāpēc tagad sacensībās uz medaļām pretendē pat 20 cilvēku. Ļoti neparedzami.” Tad sanāk, ka situācija priekš viena no Eiropas labākajiem šorttrekistiem kopumā ir laba, tikai viņš pats par kaut ko šaubās? Haralds turpina: „Treniņos tāpat regulāri trenēšos arī šorttrekam. Vienīgais - sacensībās startēšu tikai ātrslidošanā." Saprotu, ka sportistam nav neviens blakus, lai pateiktu, lai izbeidz mētāties, bet – kur tādā gadījumā LOV kompetence un godprātība? Skaidrs, ka Silovs negrib pazaudēt LOV finansējumu, tāpēc to nostiprināja ar startu šorttrekā, kur viņam labas iemaņas. Tagad, kad iekļuvis nodrošinājuma komforta zonā, viņš atkal skatās uz meža (ātrslidošanas) pusi... Nenopietni. Vienam ir jāpasaka – klau, ja gribi tagad ņemties ar ātrslidošanu, tad vaļojies tālāk, bet – tikai par savu naudu vai iekrājumiem... Redzēsiet, puika ātri sapratīs, kas ir viņa prioritāte.

Šie divi piemēri parāda, ka Latvijas augsto sasniegumu sportā nepieciešama mazliet lielāka atbildība tieši no ierēdņu puses. Nesaku, ka tā nav – tikai, kāpēc funkcionāri ir tik nespējīgi šo mugurkaulu nodemonstrēt? Nevajag sist sportistus, mēģinām no šiem precedentiem izlobīt priekš nākamajām paaudzēm maksimāli labāko atbalsta modeli, jo gan Ščerbatiha, gan Silova gadījumi parāda, ka bailes pazaudēt sasniegto nodrošinājumu, ņem virsroku pār saprātu. Tad mums ir jāklausās dažādos brīnumos, kam vispār nav ne seguma, ne pamata. Kāpēc ir jānoskatās – kā vieni, kam tiek dots, dažās situācijām šo atbalstu deformē vai pārprot? Savukārt citi, kam varbūt tieši šobrīd šis atbalsts ļautu iegūt vajadzīgo kvalitāti nākotnei– stāv aiz sētas? Neesam nemaz tik daudz, lai savus labākos nesavāktu, tāpat – neesam nemaz tik aprobežoti, lai nesaprastu, kas notiek pasaulē. Modernajā sportā arī nopietnai attieksmei ir vieta un tai ir jābūt vienlīdz atbildīgai gan no atlētu, gan apkārt esošās sabiedrības puses.