BMX mānīgā idille...Federācijas atbilde

Olafs Lakučs kā ugunsdzēsējs

Miks Puķītis ir Latvijas Riteņbraukšanas federācijas BMX menedžeris, kurš, neizplūstot garos amata skaidrojumos, koordinē BMX dzīvi Latvijā no federācijas puses. Iesākumā Puķītis dalās iespaidos par saviem vērojumiem Matisona un Lakuča savstarpējās attiecībās, noraidot varbūtību, ka Matisons ir pametis kopīgo treniņgrupu tādēļ, ka Ivo sācis vairāk uzmanības pievērst Štrombergam. Puķītis skaidro, ka abu šo vīru konfliktu vēsture stiepjas jau tālajā 2003. gadā, tāpēc nav pārsteigums, ka pienāca brīdis, kad darba attiecības tika pārtrauktas.
Puķītim ir arī skaidrojumi par Latvijas izlases izveidošanas apstākļiem pēc Pekinas spēlēm. „Pēc Pekinas bija tā, ka dzima doma izveidot Latvijas BMX izlasi, kas sastāvētu no labākajiem Latvijas sportistiem. Protams, šai izlasei vajadzēja treneri. Situācija tobrīd bija tāda, ka Māris bija olimpiskais čempions un Ivo, nezinu, kādu iemeslu dēļ, visu Latvijas BMX atstāja pie sasistas siles, lai sekotu Mārim. Viņš kategoriski atteicās strādāt ar izlasi jeb labākajiem sportistiem – to var dažādi nodēvēt,” skaidro Puķītis. „Ivo pateica, ka viņš ir tikai un vienīgi Māra Štromberga treneris, līdz ar to Olafs uzņēmās situācijas glābšanu.” Puķītis atklāj, ka pārējiem BMX sportistiem jau vienkārši nebija citu variantu, kā vien trenēties pie Olafa Lakuča. Puķītis nenoliedz, ka Olafam trenera karjeras sākums bija ļoti grūts, jo viņa rīcībā pēkšņi bija 10 sportisti, tāpēc bija arī dažādas problēmas – pieredzes un spēka trūkuma dēļ.

Mikroautobuss kā strīdus ābols

Puķītis gan piebilst, ka Latvijas izlase, kuras faktiski šobrīd nav, arī toreiz ir bijusi tikai formāla. Mērķis bija piesaistīt lielākus līdzekļus, izmantojot pateicīgo situāciju, kāda radās pēc zelta medaļas iegūšanas. „Izlase šobrīd nepastāv. Pastāv formāla izlase, kuras formālais vadītājs ir Olafs,” reālo situāciju ieskicē Puķītis. „Es brīnos par Ivo grupas vēlmi traucēt darbu otrai grupai. No Olafa puses nekas tāds nav, un nav tā, ka no federācijas puses būtu lielāks atbalsts viņam kā izlases vadītājam. Jā, Olafa pārziņā ir buss, ar ko tiek vadāts ekipējums, nogādāts starptautiskajās sacensībās. Taču Olafs ir publiski piedāvājis šo busu izmantot arī „Māra Štromberga aģentūrai”.” Puķītis skaidro, ka federācija vienmēr esot bijusi atvērta sadarbībai. „Problēmas nav no mūsu puses, problēmas ir no Ivo puses.” Puķītis piesauc gadījumu ar to pašu nelaimīgo mikroautobusu, kas laikam tagad būs Latvijas BMX talismans. „ „Māra Štromberga aģentūra” pagājušā gada rudenī devās uz Eiropas čempionātu. Jau laicīgi tika nolemts, ka šoreiz ar šo busiņu brauks „MŠA” - ar visu ekipējumu, kurā ietilpst treniņu riteņi, iesildīšanās/atsildīšanās riteņi – viss palīgekipējums, kāds mums ir. Pirms šī brauciena „MŠA” vienkārši pazuda, vienkārši nepaņēma to busu. Latvijas sportisti palika bez iesildošajiem šosejas riteņiem. Vienkārši bezatbildīgas lietas!” Puķītis atklāj, ka cilvēki toreiz bija vienojušies savā starpā, viss bija kārtībā, taču šāds izgājiens tikai palielināja plaisu.

Neveiksmīgā sapulce

Puķītis uzsver, ka Ivo Lakuča komanda jeb „MŠA” demonstratīvi atsakās no jebkādas federācijas palīdzības. Puķītis arī par nepamatotiem sauc publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus no aģentūras puses, ka līdzekļi tiekot piešķirti tikai Olafa komandai. „Līdzekļi ir tik, cik viņi ir. Latvijas sporta sistēma nenodrošina to, lai federācija vispār varētu funkcionēt. Individuālie sporta veidi kā tādi vispār netiek atbalstīti. Otrs – BMX statuss federācijā nav tikai formāls. Ģenerālsekretārs ir no BMX vides, es esmu no BMX vides – ir iespējas runāt, analizēt, kopīgi spriest,” uz iespējām rast kopsaucēju ar federāciju norāda Puķītis. „Ivo vienmēr ir bijusi iespēja paust savu viedokli, taču viņš to nekad nav darījis! Tā viena reize, par kuru viņš runā, kad it kā kāds ir teicis, lai viņš nebāž savu degunu tur, kur nevajag – tas ir pilnīgs blefs! Mums tradicionāli ir tāda kārtība, ka starpsezonā mēs - BMX klubi, to vadība, treneri utt. – sapulcēs jeb kopā sanākšanās pārrunājam visas lietas par BMX attīstību. Ivo šādās sapulcēs pēdējo trīs četru gadu laikā nav ņēmis dalību. Tajā vienā reizē, kad viņš bija ieradies, viņš gribēja runāt par tādiem jautājumiem, kas vispār nebija dienas kārtībā. Ja viņš iepriekš būtu tos izsludinājis, mēs būtu par to runājuši. Taču viņš šajā sapulcē uzvedās kā pusaudzis.”
Rakstā, kurš nu jau būs kļuvis par Latvijas BMX hrestomātiju, Ivo Lakučs skaidroja, ka viņa aģentūras sadarbība ar federāciju izpaužas sacensību pieteikšanā. Puķītis apgalvo, ka tik primitīvi tas nav. „Federācija dara visas lietas, kas viņiem ir jādara. Pirmkārt, piesaka starptautiskām sacensībām. Otrkārt, visas Latvijas BMX sacensības tiek rīkotas zem federācijas. Piemēram, 2011. gadā tika rīkots Grand Prix posms, kur federācija izdarīja visu, lai varētu nodrošināt UCI jeb olimpiskās atlases punktu pelnīšanu šeit pat uz vietas. Iepriekš nekas tāds nebija bijis,” atklāj Puķītis. Tāpat federācija nodrošina arī ekipējuma nogādāšanu sacensību vietā – šīs funkcijas veic neviens cits kā leģendārais mikroautobuss.

Federācija baidās no vēl vienas siles sasišanas

Tāpat šaubu mākoņi ir bijuši par prēmiju izlietojumu. „2010. gadā Māris bija pasaules čempions, Lejiņš bija otrais pasaules junioru čempionātā. Par to federācija saņēma līdzekļus no valsts, par kuriem tika iegādāti mazie riteņi pilnīgi visiem klubiem, pilnīgi visi tos saņēma.” Puķītis atklāj, ka federācijas valde ir nolēmusi, ka šogad – olimpiskajā gadā – gandrīz visi līdzekļi tiks novirzīti sportistiem, kas kandidē uz vietu olimpiskajā izlasē. Tiesa, tiem nelaimīgajiem 25 tūkstošiem, kas pienācās par Māra Štromberga olimpisko zeltu, pēdas nav sadzītas vēl aizvien, un ir skaidrs, ka nekad arī netiks. Puķītis skaidro, ka toreiz viņš vēl nebija federācijā, taču arī viņam, tāpat kā visai BMX saimei, nebija skaidrs, kur tā nauda palika. Laikam mēs to uzzināsim tikai tad, ja kāds, kurš bija iesaistīts, par to uzrakstīs savos memuāros...
Puķītis pieļauj varbūtību, ka Ivo Lakučam ir personīgas nesaskaņas ar kādu augstākstāvošo, tāpēc arī nav dialoga šo pušu starpā. „Vispār neveidojas dialogs, ir tikai monologs. Tas, no kā, iespējams, federācija baidās jeb tie augstāk stāvošie cilvēki, kurus mēs saucam par funkcionāriem, ir tas, ka atkal neatkārtojas situācija, kāda bija pēc Pekinas, kad visa vara ir Ivo rokās, bet viņš pēkšņi no tās atsakās, pasakot, ka ar šo dienu viņš šeit vairāk nekas nav un vairāk neko nedara. Tagad droši vien neviens negrib, lai šāda situācija vēlreiz atkārtojas.”

Pēcvārds

Puķītis uzskata, ka Ivo ir izcils treneris, ar to viss ir kārtībā. Tāpat arī nav nekāda pamata apšaubīt Olafa Lakuča veikumu BMX attīstībā. Taču nevienam, sākot ar federāciju un beidzot ar sportistiem, nav īsti skaidrs, kādas īsti ir abu brāļu savstarpējās attiecības, ja tās ir sliktas, tad – kādēļ? Un kāpēc viņu starpā nav dialoga par BMX attīstību? Tieši tur arī slēpjas atminējums rēbusam, kāds šobrīd ir vērojams. Uzklausot iesaistītās puses, ir skaidrs tikai tas, ka nekas nav skaidrs. Īstenībā, kāda tam vairs nozīme – kas izdarīts, tas izdarīts. Nav pat vērts meklēt vainīgos un līdzdalībniekus, jo vainīgi ir visi – arī žurnālisti. Šo rindu autors savā virzienā saņēma repliku: „Labi, ka tu šo jautājumu tagad pacēli, nevis pirms olimpiādes.” Patiešām – nekas vēl nav nokavēts, lai vismaz sagatavotu iestrādnes darbībai pēc Londonas, lai atkal netiek sistas siles, aizmirsti mikroautobusi, būvētas un brucinātas formālas izlases. Viens olimpiskais cikls šādi tūlīt būs aizvadīts, ar to arī jāliek punkts.