Bez jaunumiem un pārsteigumiem. Kā parasti

Pārsteigumi pārsteigumu dēļ arī nav vajadzīgi, taču situācija turnīra tabulā (ceturtā vai piektā vieta - tas vairs nav tik izšķirīgi, tā ir tieši laba iespēja eksperimentiem nevis pārbaudes spēlēs, bet gan oficiālās spēlēs, kur ir pavisam cita atbildības sajūta, pavisam cits noskaņojums un tās ir pavisam citas spēles visās izpausmēs) tieši pieļauj lieku eksperimentu, varbūt pat aiz matiem pievilka kandidāta uzaicināšanu piedalīties izlases treniņos - kā mēdz teikt, avansā. Latvijas izlases galvenajam trenerim Aleksandram Starkovam šoreiz "rokas sasien" U21 izlase, kurai 11. oktobrī Jelgavā būs sava kvalifikācijas spēle ar Slovakiju. Taču tas ir tikai teorētiski, jo patiesībā tas diezin vai traucē paaicināt lielajā izlasē dažus U21 komandas futbolistus pirms mača ar Maltu (7. oktobrī), jo Mihails Zemļinskis savu "armiju" pulcēs kopā vēlāk un jaunajiem spēlētājiem tikai nāktu par labu treniņi kopā ar nacionālo izlasi; kādu varbūt pat jau varētu atstāt nacionālajā izlasē, jo U21 izlases uzdevums ir tieši gatavot spēlētājus lielajai izlasei (nebūsim naivi - pēc zaudējumiem pirmajās divās spēlēs U21 izlasei nav izredžu uz izkļūšanu no grupas, turklāt kādas var būt izredzes, ja grupā ir Francija un jau tai savā laukumā jau zaudēts...). Nevajag slēpties aiz kaut kādām U21 izlases interesēm - šīs izlases lielākā interese tieši ir gatavot un tad ieteikt spēlētājus nacionālajai izlasei.

Savulaik Maskavas "Spartak" futbolisti Aleksandru Starkovu iesauca par "Ka tik kaut kas negadās". Starkovam ļoti nepatīk, ja viņam atgādina šo iesauku, taču tajā pašā laikā viņš pats turpina apliecināt spartakiešu iesaukas trāpīgumu. Starkovs septiņas reizes nomērīs un arī tad vēl vistiacām nenogriezīs. Šajā ziņā viņš diezin vai mainīsies, kādreiz viņa pacietība un piesardzība ir noderīgas, bet dažkārt Viņa piesardzība nereti jau kļūst kaitinoša, kaut gan katram viņa lēmumam it kā ir pamatojums. Tagad, piemēram, pēc ilgāka laika izlasē atkal uzaicināts Andrejs Rubins. Visu cieņu Andreja priekšā, viņš vienmēr ir bijis gatavs spēlēt izlasē un darīs visu, lai palīdzētu tai tagad, taču... Ja reiz treneri jau domā par nākamo kvalifikācijas turnīru un mērķtiecīgi turpina veidot jaunu Latvijas izlasi, tad gandrīz 33 gadus veca spēlētāja atgriešanās sastāvā kaut kā neiederas šajā koncepcijā. Skaidrs, ka Rubins uzaicināts, lai aizstātu Juriju Žigajevu, kuram ir savainojums, jo tik pat labi taču varēja atkal uzaicināt arī Juriju Laizānu, kurš nesen guva divus skaitus vārtus Voroņežas "Fakel" rindās, taču centra pussargi mums jau ir veseli trīs (Aleksandrs Fertovs, Oļegs Laizāns un Artis Lazdiņš, kurš gan traumas dēļ vēl nespēlēja pagājušo svētdien FK "Jelgava" rindās). Rubina uzaicināšana no sportiskā viedokļa ir likumsakarīga, bet no izlases veidošanas turpmākās koncepcijas - nesaprotama. Turklāt Rubins pašreiz nebūt nav sava azerbaidžaņu kluba pamatsastāva spēlētājs... Bet varbūt tādas koncepcijas nemaz nav? Izlasē spēlē tie, kuri tobrīd savās pozīcijās ir labākie - tas ir neapgāžams arguments, ja izlase risina kaut kādus konkrēta turnīra mērķus nevis jau tiek gatavota nākamajam kvalifikācijas turnīram.

Izlases kandidātu saraksta pašā beigās ir piezīme - saraksts var būt papildināts, par ko tiks paziņots papildus. Varbūt tad būs kaut kas jauns un interesants? Mums patiešām nav ļoti plaša izlases līmeņa spēlētāju izvēle, taču nav arī tā, ka tam piemērotā situācijā nebūtu futbolistu, kurus varētu uzaicināt kaut vai uz izlases treniņiem. Varbūt tāpēc dažiem ar laiku arī zūd mērķtiecība tikt izlasē, ka citi ir "līdzīgāki starp vienlīdzīgajiem" izlases treneru kritērijos.