Nepopulāri par futbolu

Pāršķirstot kolēģu pārdomas dažādos pasaules nostūros, salasīju savdabīgu viedokļu kontekstu, kas veltīta pasaules sporta spēlei numur viens – futbolam. Tā kā šajās dienās notiek lielās spēles lielā kausa izcīņa, gandrīz katrs ganu zēns, katra mājsaimniece un katrs prezidents ir lietas kursā par notikumiem Dienvidāfrikā. Ja viņš (-i) nezina rezultātu, tad noteikti zina, ka šāds forums notiek. Ja viņš neko nav dzirdējis par Mesi vai Maradonu, tad vismaz noteikti tagad zina, ka Francijas izlases galvenais treneris ir prostitūtas dēls... Lūk, ko viņš vēl domā par futbolu.

Vai sabojājies televizors?

Jūsu kundze jau vairākus vakarus pēc kārtas ik pa brīdim izslēdz TV skaņu, lai pārliecinātos, ka dūkoņa, kas valda mājā, patiešām nāk no zilā ekrāna kastes. Lai kas arī notikt vai nenotiktu futbola laukumā pasaules čempionāta laikā, monotonā skaņa ir nemainīga – viņi nekad neapstājas, pat spēles pārtraukumā nē. Plastmasas trubas un piepūstie vaigi mūs ļauj iepazīt Āfriku arī no šīs puses. Vai ziniet, kas ir jaki? Tie ir tādi lieli vēršu dzimtas dzīvnieki, ar garu apmatojumu pavēderē. Tibetas mūki tos dažkārt sauc par svētajiem dzīvniekiem, lai gan nakts melnumā, izdzirdot šī četrkājainā dabas drauga māvienu, varētu padomāt, ka tiek iezvanīta pastardiena. Nē, tas ir jaks. Ja mēs iztēlojamies, ka apmēram 80 000 jakiem - un visiem uzreiz! - paliek slikti, tad tā ir skaņa, ko mēs dzirdam no lieliskā futbola festivāla. Tiem, kam prātā sazvērestības teorijas, nebūs grūti iztēloties, ka tā sauktās vuvuzellas, īstenībā esot sponsorējusi farmaceitu industrija – līdzekļi pret galvas sāpēm esot šajās dienās pieprasīti.

Kas tās par vestēm komandas rezervistiem?

Ja kādreiz jums ir sanācis būt jebkurā futbola spēlē, kurai tiek piekārts vārds – starptautiska – pamanīsiet kādu jautru dīvainību. Futbolistiem, kas neatrodas uz laukuma, bet ir tā sauktā tuvā rezerve, visiem mugurā ir vienkrāsainas vestes. Tādas esmu parasti vilcis, kad tiku akreditēts kā fotogrāfs dažādos sporta forumos, tāda veste ir redzēta arī Air Baltic lidostas somu krāvējiem vai ceļu būves strādniekiem, kad viņi vēlas pievērst autovadītāju uzmanību. Kāpēc pasaules futbola standartā ir paredzētas šādas vestes komandas rezervistiem? Kāds tam ir pamatojums un – vai tam vispār var atrast pamatojumu? Vai vestē ir iešūts elektronisks čips, kas tiesnešiem ļauj atpazīt laukuma spēlētājus no rezervistiem? Vai tas ir pārmantots rituāls no laikiem, kad treniņtērps vēl nebija izgudrots?

Vārtsargu cimdi

Visi tagad lamā vai izsmej Anglijas izlases vārtsargu, kas pirmajā spēlē nenoķēra šķietami elementāru sitienu. Bet – vai jūs esat kādreiz mēģinājuši ar šādiem cimdiem vispār kaut ko noķert? No malas tie izskatās ļoti dīvaini, lieli un – atvainojiet, nedabiski. Vai tie ir aizlienēti no Holivudas rekvizītu arhīva, kurus savos slavas gados valkāja trusītis Rodžers? Kur tajos ir ieliktas baterijas? Cik ilgi tās darbojas? Mājās šādi cimdi visticamāk atrastos pie plīts – ar tiem var labi satvert krastu pannu. Bet – vai ar tiem jūs kādreiz esat mēģinājuši noķert bumbu? Pamēģiniet – tas būs sarežģītākais uzdevums, ko jums jebkad kāds ir uzdevis. Saka, ka futbols ir pieejams visiem. Redzot šādus cimdus futbola vārtsargiem, atļaujos apgalvot – futbola vārtsargi tomēr nav visi...

Dziesmas, saukļi un... cīņa pret terorismu

Pasaules futbolā viena no šarmantākajām sajūtām ir klātbūtnes efekts, kad fanu koris dzied dziesmas vai skandē gadu desmitiem pārmantotas rīmes. Latviešu dziesmu svētki ir iespaidīgi, bet, ja reiz esat bijis futbola stadionā Anglijā, Vācijā, Itālijā, Argentīnā, utt – tad Mežaparka lielās estrādes svinīgais vakars jums liksies vien kā bikls mēģinājums ar sireālu un skumju noskaņu. Futbola stadionā nekad tā nav bijis! „Mēs esam angļi!” vai „Mēs esam pālī!” – kad to izdzied 80 000 skatītāju, tad Pūt vējiņi izklausās pēc piekauta circeņa vijoles čīgāšanas. Pasaules futbola čempionātā neviens dziesmas nedzied. Jo, protams – visur jūsu balsi nomāc vuvuzellas... Vai amerikāņi nav domājuši, ka šīs skaņas beidzot varētu atrisināt vispasaules terorisma problēmu? Pēdējais laiks šo lietu novērtēt! Izmētājiet Pakistānas reģionā vai pie Afganistānas kalnos šos trubas pūtējus un ir gandrīz vai simtprocentīga pārliecība, ka pēc divām stundām pasaulē meklētākais cilvēks Osama bin Ladens, pats iznāks no alas un padosies.

Teātris un tēlošana

Pasaules futbola čempionāta laikā ir iespēja redzēt pasaules labāko aktieru kustību teātri. Nespējat iztēloties, kā jūtas un uzvedas cilvēks, kam mugurā iedūries šķēps? Pavērojiet jebkuru futbola spēli. Kā viņi gāžas, krīt un vāļājas pa zāli! Tam vajag īpašus pantonīmas kursus – ar iedzimto talantu šādas ainas nenospēlēt. Pēc minūtes viņi pieceļas kājās un nākamajos piecdesmit metros ar bumbu pie kājas apdzen antilopes baru. Kā šo tēlošanu izskaust? Kā futbolu nepadarīt par pornogrāfiju? Piemēram, šāds priekšlikums: ja pēc sadursmes guli zemē ilgāk par 30 sekundēm, tad konkrētais spēlētājs automātiski vairs spēlē nepiedalās. Viņa vietā nāk jauns censonis. Ja vāļāšanās pa zāli ar Buhenvaldes mocekļa sejas vaibstiem ir ilgāka par 45 sekundēm – nekavējoties šis futbolists tiek nogādāts tuvējā slimnīcā intensīvās terapijas nodaļā. Ja šāds teātris tiek spēlēts vismaz vienu minūti, tad šis spēlētājs automātiski tiek iekļauts TV labdarības akcijā, kur tiek vākta nauda nelaimē nonākušajiem. Ja futbola noteikumi tiktu papildināti ar šādām opcijām – spēle tikai iegūtu. Diemžēl tagad mēs ik cienījamu mirkli laukumā redzam viltotos zaķus...

Dzeltenās un sarkanās kartītes

Futbola tiesnešiem patīk no kabatas izvilkt dzeltenās un sarkanās kartiņas. Pavērojiet, kā tas notiek! Vispirms viņš uzlūko upuri, kas parasti izskatās tā, it kā būtu tikko izvilcis savas rokas no kāpurķēžu traktora apakšas. Tās ir izplestas uz sāniem un pleci parasti uzrauti – sak, es tām ķēdēm pat nepieskāros. Mute parasti vaļā kā pirmo reizi skatoties zooloģiskajā dārzā divu pērtiķu dzimumaktu. Tad ir klāt tiesneša laiks. Viņš pieskrien klāt savam upurim, aicina viņu malā – nāc, nāc, nāc šurpu, es tev saku – un tad, izvelkot no kabatas dzelteno (vai sarkano) kartīti – iegrūž to upurim tieši sejā. Še, saņem! Tiesneša darbības atgādina ceļu policistu, kas visu dienu ir bezjēdzīgi slēpies krūmos, līdz beidzot vienu no autobraucējiem izdevās viņam pieķert par medicīnas aptieciņas iztrūkumu... Var apbrīnot futbolistu savaldību tādos brīžos? Mēģiniet iztēloties, ka cīņas karstumā ar šādiem ieročiem būtu apveltīti basketbola spēles tiesneši. Piemēram, viens tāds parāda kartiņu, nu, piemēram, Kasparam Kambalam. Nevis vienkārši parāda, bet dara to, kā dara futbola tiesneši. Trīs reizes miniet, ko izdara Kambala?

Bezvārtu neizšķirts

Sportā skaistums ir spēles rezultāts. Kas notiek futbolā? Visbiežāk sastopamais rezultāts – neizšķirts. Vēl trakāk – bezvārtu neizšķirts! Kādu vēstījumu tas sniedz līdzjutējam, kas pirms tam ir apmeklējis tikai basketbolu vai hokeju? Vai futbolisti negrib uzvarēt? Vai tas neko nedod viņu spēlei? Pirmajās vienpadsmit Pasaules kausa spēlēs, piecās rezultāts bija neizšķirts. Tad jau Latvijas premjera Dombrovska iknedēļas uzruna par jebkuru jautājumu spēj izklaidēt vairāk. Dīvaini, ka pašam futbolam tas liekas ļoti pieņemami. Dīvaini, ka neviens no sponsoriem nav sajuties mazliet neērti, iegādājoties savu banneri spēlē, kas beidzas – 0:0. Ko var runāt līdzjutēji par spēli, kas šādi beigusies? Vai viņi bārā viens otram mēģina iestāstīt, ka patiesībā vajadzēja būt pieciem, sešiem vai desmit vārtiem?

Pasaules kauss kā trofeja

Tas ir no zelta, vai apzeltīts – nav nekāda nozīme. Kā tas izskatās? Pēc saldējuma bumbiņas vafeles glāzītē. Kausa apdare ir diezgan askētiska, lai neteiktu skarbāk. Vīriem nebija laika un viņi steidzās. 36,5 cm augsts un 5 kg smags – ar 75 procenta zelta sakausējumu. Kas tajos atlikušajos 25%? Varbūt tāpēc, ka pirmo pasaules labākās futbola komandas trofeju Zelta dievieti nozaga un izkausēja – varbūt tāpēc šī mūsdienu versija par kausu, izskatās kā Mākslas akadēmijas Skulptūras nodaļas studenta nepabeigtais kursa darbs? Tur esot redzami divi cilvēki turot zemeslodi. Protams, mākslā galvenais ir paskaidrojums pie darba. Šis konkrētais darbs, starp citu, drīzāk atgādina vuvuzellas skaņu izvarotu mākslinieku, kurš atriebies futbolam par dzirdei nodarīto. Vai ziniet, kur redzama uz kausa čempionāta uzvarētāja komanda? Jā, tā nav redzama, jo ir iegravēta zem kausa. Ja trofeja ir nolikta uz galda, lai nevienam nav pat mazākā nojausma par agrāko gadu varoņiem. Tā kā vieta zem kausa pamatnes ir ierobežota, tad aprēķināts, ka līdz 2038. gadam tā būs piepildīta un tad kausu nodošot... pensijā vai arhīvā.

Kad beigsies spēle?

Vai jums kādreiz nav gribējies uzzināt – cik minūtes un sekundes ir atlicis līdz spēles izskaņai? Kāpēc tas tiek turēts tādā noslēpumā? Kam pieder šī dīvainā ideja? Kāpēc tikai spēles tiesnesis drīkst to zināt, bet citiem ir jādomā, ka viņš patiešām ir veicis aprēķinus, izmantojot matemātiskās formulas un savu iedzimto eksakto zemapziņu. Vai nebūtu daudz interesantāk, ja visi futbola stadionā zinātu, cik laika atlicis spēlēt? Tagad viss no malas izskatās spocīgi. Mačs ir beidzies, bet – nē, kāds vīrs laukuma malā paceļ speciālu plāksnīti, uz kuras iedegas skaitļi. Tik minūtes palikušas līdz mača beigām... Skaitīt vai salīdzināt nav vērts, jo nekad spēle nebeidzas, ja viena no komandām gatavojas izpildīt stūra sitienu. Parasti tiesnesis sagaida, kad bumba atrodas kaut kur laukuma centrā un gaisā, un tad – nosvilpj. Tās tad arī būtu beigas. Vai fiksētas 90 minūtes nav tomēr labs atskaites punkts, lai neākstītos ar varbūtības teoriju?

Kultūra un diskriminācija

Vēlreiz par vuvuzellām un Āfrikas kultūru. Kāds ir teicis, ka tā vājprātīgo trubu pūšana ir neatņemama vai organiska šī kontinenta kultūras sastāvdaļa. Iespējams, taču nekur nav teikts, ka tā varētu būt arī tā kultūras daļa, ar ko sevišķi nelepojas. Neķītrās tautas dziesmas latviešiem arī ir kultūras mantojums, tikai nezin kāpēc mēs tās skaļi viesībās neskaitām un arī skolu grāmatās tās neatrast. Labi, pieņemsim, ka Āfrikā tas ir rituāls: pirms simts gadiem cilšu vecākie esot pūtuši ziloņu vai govju ragus, lai sasauktu vecajo padomi vienkop. Varu saderēt – kad vecie virsaiši sanāca kopā, taures neviens neturpināja pūst. Ja kāds iepūtās, tad viņam pateica – Aizveries! Vai - nocirta galvu... Dīvaini, ka afrikāņi savu kultūru vēlas personificēt ar Ķīnā ražotām plastmasas trubām, kuras spēj veidot skaņas, kas atgādina 80 000 ar stereoīdiem pārbarotu kazlēnu blēšanu.