Muštukovs: Es neesmu Znaroka vārtsargs...

Sarunai viņš piekrīt diezgan vēlīgi, lai gan pašam nav pat nojausmas, ko vaicāšu un kāpēc vispār gribu runāt ar hokejistu, kas šajā pavasarī noteikti nespēlēs vijoli Latvijas hokeja orķestra pirmajā rindā, nemaz nerunājot par solopartijām. Savā divdesmit sestās dzimšanas dienas rītā (7. aprīlī) Muštukovs tikai domās bija pie lielā hokeja laukuma, kas todien tika atvēlēts Latvijas izlases pirmajam ledus treniņam. Treneri nebija viņu iekļāvuši starp tiem četriem vārtsargiem, kas sāka gatavošanos pasaules čempionātam. Tas bija pārsteigums daudziem, jo vēl pirms pāris mēnešiem tieši Ervīns bija tas, kas kopā ar Sergeju Naumovu vēroja olimpisko hokeja turnīru kā pilntiesīgs Latvijas izlases dalībnieks. Protams, pirmais Vankūverā bija Edgars Masaļskis. Ja vēl ņem vērā to, ka pēdējos divus gadus Muštukovs ticis pierakstīts Rīgas Dinamo ar KHL zīmogu, varēja padomāt, ka lietas priekš jaunā vārtsarga kārtojas atbilstoši karjeras līkločiem.

„Naudas ziņā esmu ieguvējs, taču, ja man būtu vēlreiz jāpieņem lēmums par spēlēšanu Rīgas Dinamo – nez vai es to darītu. Lielajā komandā divu gadu laikā aizvadīju divas spēles pērn un vienu – pret Minskas Dinamo pirms šīs sezonas. Sēdēt malā neviens nevēlas, bet man tas sanāca ilgāk nekā biju domājis. Normunds (Sējējs – Dinamo menedžeris) jau pateica, lai meklēju jaunu komandu, tā kā tagad var stabili teikt – šī Rīgas epopeja priekš manis ir beigusies. Turklāt, ja treneris ir Šuplers, tad man tāpat nebūtu nekādu cerību uzspēlēt, jo viņa loģika attiecībā pret mani sākās un beidzās ar teikumu – sak, iedomājies, cik daudz vārtsargu pasaulē vēlas būt par trešajiem numuriem tādā līgā kā šī... Iedomāties varu, taču es pats noteikti negribu samierināties tikai ar trešā vārtsarga vietu”. Pēdējais teikums no Ervīna mutes intonatīvi izskan mazliet ironisks, kas velk uz aizvainota puikas rakstura pusi. Taču Muštukovs saka, ka aizvainots viņš nejūtas. „Treniņi kopā ar Dinamo tomēr dod daudz, arī Sergejs (Naumovs) kā vārtsargu treneris atvēra priekš manis jaunas lappuses – bija ļoti interesanti vingrinājumi, padomi. Spēlējot fārmklubā, sajutu – es vārtus sargāju labāk nekā to darīju pirms tam. Varbūt nebiju apmierināts ar minūšu un spēļu skaitu, taču ar savu kvalitāti kā vārtsargs – par to gan varēju būt gandarīts. Pārliecība nav zudusi, gluži pretēji – būšu tikai labāks...”

Šāda apņēmība mazliet mulsina, ja saliek kopā tieši šīs sezonas kaislības ap Muštukova vārdu. Cits viņa vietā staigātu ar nolaistu knābi, bet šis tik maļ, ka viņam tieši tagad gribas pierādīt, ka treneri ir kļūdījušies. Pirms Vankūveras prese par Muštukovu daudz nerakstīja, bet, pietika ar vienīgo pārbaudes spēli pirms olimpiādes Vācijā, lai Ervīnu iezīmētu ar noteikta spilgtuma krāsu, kur baltajiem toņiem vietas nebija: „Man nekad nepatīk kādu nomainīt spēles laikā – labāk sākt... Iemeta pret vāciešiem vārtos, ielaidu četras ripas un avīzes jau raksta, ka Znaroks esot bijis ļoti neapmierināts ar manu sniegumu. Viņš pats man to nekad nav teicis – Vasiļonoks tikai pienāca klāt un pačukstēja...” Tad aizej un paprasi Oļegam, ko viņš par to domā, saku. „Ēēē... Tad jau sanāks, ka es pats prasos vārtos. Es tā nemāku. Neiešu... Ja gribēs, tad pats pateiks”. Te nu redzam, ka mūsu galvenais varonis nav nemaz tik pūkains – kaut kādi asumi spraucas ārā. Vai tie var palīdzēt hokejam? „Vēl runāja, ka es it kā Vankūverā neesmu palīdzējis ripas pēc treniņiem no ledus salasīt... Tas nu gan ir murgs! Tur ripas lasīja brīvprātīgie, bet, ja mana loma pie komandas ir tāda – tad jau nevajag saukt par vārtsargu...”

Kā turpinājums Vankūveras kaislībām bija Muštukova neiekļaušana izlases kandidātu pulkā pirms pasaules čempionāta. „Man neesot spēļu prakse? Jā, bet kā tad lai es to praksi iegūstu, ja nedod iespēju uz ledus... Vispār uzskatu, ka šajā gadījumā runa ir nevis par manu meistarību, bet gan par elementāru trenera vēlmi spēlēt ar tiem, kam viņš uzticas. Man kaut kā nav sanācis iepatikties Oļegam – taču es to pieņemu kā savu vārtsarga likteni. Varbūt pie citiem treneriem manas izredzes būs labākas.” Ervīns atgādina izlases junioru laikus, kad spēlējot pie gadu vecākiem, treneris Beskašnovs viņam ticējis: „Redz, kaut kā stulbi sanāca – vienu gadu mēs pret slovēņiem ar mani vārtos viņiem izšķirošajā spēlē zaudējām ar 4:6, bet nākamajā jau ar Raitumu vārtos vinnējām – 6:5... Znaroks, acīmredzot, tajos uzvarētājos saskatīja tos, kam viņš var uzticēties. Neko nepārmetu – tā var būt. Vienkārši – man iekrita tukšā kārts pie Oļega galda...”

Ervīns domā, ka labākais, ko tagad vajadzētu viņam darīt – braukt uz Ziemeļamerikas zemākajām līgām un tur meklēt laimi. „Es tajā virtuvē jūtos ļoti labi, mani tur pazīst – vidēji četrdesmit, piecdesmit metieni spēlē, kas gan var būt labāks priekš izsalkuša vārtsarga.” Bet jādzīvo jau arī ir, vai tad ar maizi vien lielais vārtsargs spēs iztikt? „Kādus 600 vai 700 dolārus nedēļā viņi maksā. Neko neiekrāsi, taču dzīvot un spēlēt hokeju var mierīgi. Ja būtu kāds tūkstotis nedēļā, tad uzskatu, ka varētu tur arī nospēlēt līdz karjeras beigām. Varbūt tieši caur Austrumkrasta līgu mēģināšu pārbaudīt savu vārtsarga laimi vēlreiz... Galvenais – pacietību. Bet tās man pietiek, ja reiz divus gadus spēju laukuma malā vērot KHL spēles.” Muštukovam esot arī piedāvājumi no Baltkrievijas, taču šos variantus viņš skaidro visai kritiski: „Grodņa piedāvā, taču es nezinu, vai gribu tur spēlēt. Jābūt ļoti lielai motivācijai un apstākļu sakritībai, lai es tur paliktu... Visādi var būt. Maijā aizbraukšu pie viņiem, parunāšu, tad jau redzēs...”

Hokeja vārtsargi ir lieli dīvaiņi. To saku un mēģinu uztaustīt, vai Ervīnam šāds apgalvojums piestāv. „Laikam jau tā ir... Bet prom no hokeja nekur neiešu, jo neko citu jau nemāku. Kamēr varēšu – būšu hokeja vārtsargs. Trūkumi? Varbūt, par maz spēles laikā runāju, vairāk esmu spēlē, koncentrējos konkrētai epizodei... Pruseks jau arī spēles laikā daudz nerunā. Tāds ir mans stils, būs grūti to pamainīt...Vārtsargu gudrības esmu apguvis gadu gaitā – daudz treneru un padomdevēju bijis apkārt, no visiem esmu kaut ko salasījies. Tagad sēžu internetā, mēģinu saskatīt nianses citu kolēģu spēlē – jūtu, ka varu šo to jaunu iemācīties. Man ļoti patīk, kā KHL spēlē Garnets no MVD – tāds nosvērts, neviena lieka kustība, pārliecinoši. Jā, tas varētu būt mans vārtsarga prototips... Bet galvenais – jākļūst par veci. Ja neesi vecis, ko tu vari no citiem prasīt vai sagaidīt?” Ko tas nozīmē – pārvaicāju. „Domāju, ka man kā vārtsargam vēl viss priekšā. Līdz trīsdesmit gadiem vēl visādi mīcīšos un pierādīšos, bet pēc tam – gan jau arī kādu naudiņu ar hokeja spēlēšanu nopelnīšu. Naumovam jau nebija savādāk...”

Kas notiks ar Latvijas izlasi? Vai šī pavasara notikumi vai pārdomas netiks savilktas aizvainojuma kulakā un mums būs vēl viens a’la Pēteris Skudra? „Znaroks jau mani noteikti neņems... Man pašam vien vajadzēs pierādīt, ka esmu labs hokeja vārtsargs. Bet viss tālākais, lai ir citu varā – līdz šim pa dzīvi esmu pats grozījies, nedomāju, ka arī tālāk sagaidīšu kādus gādīgus atbalsta plecus. Visu vajadzēs pašam izdarīt, kas ir normāli. Zini, bet kopumā ar Latvijas vārtsargiem nav nemaz tik bēdīgi. Nevajag teikt, ka mums ir tikai viens vārtsargs Latvijas hokejā... Vienu spēli A grupā pret otrā gala komandām mierīgi nospēlētu gan Raitums, gan Enkuzens, gan Lūsiņš... Arī es! Domāju, ka ar konkurenci un kvalitāti viss ir kārtībā”, tās saka Ervīns Muštukovs – latviešu hokeja vārtsargs, kurš šogad mēģinās sākt visu no sākuma. Lai viņam izdodas!