10 talanti, kas niekojās...

Šis saraksts būs par tiem, kas ar savām dabas dāvanām ir apgājušies pavirši. Nevar teikt, ka viņi nav bijuši vai – nav labi sportisti. Katrā no nosauktajiem atrodam spilgtas liecības un piemērus par atlētu paveikto savā sporta veidā – sak, cik viņš labs, cik viņš stiprs utml. Tajā pašā laikā, būs daudz laikabiedru, kas teiks – ja viņš pats apzinātos, kas viņam ir dots, tad... Lūk, šo rindu autora Latvijas sportistu desmitnieks, kas, manuprāt, savu talantu nenovērtēja.

1. Viktors Hatuļevs

Hokejists, spēlējis septiņdesmitajos Rīgas Dinamo. Pirmais padomju spēlētājs, ko savos sarakstos (draftā) izvēl kāda no NHL komandām (Filadelfijas Flyers). PSRS junioru izlases sastāvā divas reizes izcīna uzvaru neoficiālajā pasaules čempionātā. Bija viens no pirmajiem padomju hokeja uzbrūkošajiem aizsargiem – ražena auguma un fiziski spēcīgs, ar ļoti labu slidošanas tehniku un spēcīgu metienu. 1981. gadā tiek diskvalificēts uz mūžu, par sitienu tiesnesim. Savulaik ticis apcietināts par narkotiku tirgošanu. No komandas vairākas reizes padzīts par alkohola lietošanu. Atrasts miris Rīgā uz ielas 1994. gada oktobrī.

2. Andris Fiļimonovs

Tenisists. Ilggadīgs Latvijas izlases dalībnieks Deivisa kausa komandā. Iespējams, ka Andra karjeras pagriezieniem liela loma bija valsts politiskajām pārmaiņām, jo astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā tas atstāja neziņā daudzus – galvenokārt, neskaidrā finansējuma dēļ. Uzņēmīgākie aizbrauca praktizēt uz ārzemēm (Dzelde), bet Fiļimonovs tāds nebija. Viņš mācīja tenisu Jūrmalā un spēlēja uz naudu ar tiem, kas sāka šo spēli piekopt amatieru līmenī. Tenisa sabiedrība joprojām uzskata, ka lielāks talants par Andri viņiem nav bijis, tiesa – arī lielāku sliņķi grūti atrast. Leģendārs ir stāsts kā Fiļimonovs vēl nesen kādu no azartistiem apspēlējis ar Maximā nopirktu cepešpannu – tādas bijušas derības. Šobrīd privātā kārtā pasniedz tenisa stundas, spēlē golfu un pokeru.

3. Rodžers Lodziņš

Bobslejists. Divkārtējs pasaules bobsleja junioru čempions – 1989. un 1993. gadā. Pa vidu tam izcēlās ar slaveno bēgšanu no PSRS izlases, bet – pēc tam Latvija atguva neatkarību un deviņdesmitajos valmierietis atgriezās Dzimtenē. Allaž ir bijis nemierā ar federācijas darbu un šī iemesla dēļ atradās nepārtrauktā konfliktā ar vadību. Sevišķi spilgtas bija Lodziņa domstarpības ar Zinti Ekmani (tobrīd jau funkcionārs) un Sandi Prūsi, kas netika slēptas arī presei. Rodžers uzskatīja, ka viņš tiek mākslīgi un nepelnīti apdalīts – viņam tiek sliktākās kamanas, sliktākās slieces utml. Startējis Nagano olimpiādē, kur divniekos kopā ar Māri Rozentālu izcīnīja 18. vietu. Šobrīd – uzņēmējs.

4. Andris Biedriņš

Basketbolists. Pieaugušo basketbolā debitē piecpadsmit gadu vecumā, NBA – trīs gadus vēlāk. Pirmais latvietis, ko izvēlas kāda no NBA komandām. 2008. gadā Andris paraksta sešu gadu līgumu, par kopējo summu 54 miljoni dolāru. Šobrīd viens no visvairāk kritizētajiem Goldensteitas Warriors spēlētājiem – daudz ticis kariķēts par savu soda metienu tehniku. Piedalījies Latvijas izlases „baigās vasaras” notikumos, kur ārpus laukuma nav palicis malā stāvētājos. Neapšaubāmi, viens no talantīgākajiem savas paaudzes centra spēlētājiem pasaulē. Pēdējos pāris gados mocījies ar savainojumiem. Tomēr, atgriežoties laukumā, nav spējis attaisnot uz sevi liktās cerības. Viņa vārds šobrīd figurē gandrīz katrā no iespējamajiem Goldensteitas maiņas darījumiem. Biedriņam ir tikai 25 gadi...

5. Kaspars Bērziņš

Basketbolists. Pēc auguma un fiziskajiem parametriem – potenciāls NBA spēlētājs. Ne velti viņu deviņpadsmit gadu vecumā pie sevis uzaicina spāņu Unicaja. 2008. gadā viņš palīdz Baronam uzvarēt FIBA Eiropas kausā. Pēc tam atkal saņem piedāvājumu no spāņiem (Fuenlabrada). 2009. gada vasarā piedalījies NBA vasaras līgā (Fīniksas Suns). Viens no negantākajiem un nerātnākajiem latviešu basketbolistiem un labāk par viņa nedarbiem ārpus laukuma neko nezināt. Bija „baigās vasaras” centrālā ass kā darītājs – saņēma diskvalifikāciju. Šobrīd spēlē VEF. Speciālisti lēš, ka tandēms Biedriņš-Bērziņš būtu Eiropas mēroga spēks zem groziem, diemžēl pagaidām viņu lielākais spēks ir bijis citu „grozu” tuvumā. Bērziņam ir tikai 26 gadi.

6. Kaspars Astašenko

Hokejists. Viņa karjerā viss kārtojās kā pēc grāmatas, kur liela loma bija ģimenei. Vecāki loloja savu dēlu, visādi veicinot Kaspara veiksmes hokejā. Deviņdesmito gadu vidū viņš iekļuva Maskavas CSKA pie slavenā Tihonova. Trīs sezonas spēlēja, bet tad - saķildojās ar treneri... 1999. gadā viņu nodraftēja Tampabejas Lightning. Izmalies cauri fārmklubu kārtībai, Astašenko saņēma labu iespēju sevi apliecināt NHL (23 spēles), šķiet, ka viņš bija atradis savu vietu – taču nevērība, slēdzot jaunu līgumu ar lielo komandu, atstāj talantīgo aizsargu... bez darba. Tad ir dažādi mēģinājumi atgriezties, iekuļoties narkotiku skandālā, bet – vilciens ir prom. Nesavaldība nav ļāvusi Astašenko sevi pienācīgi apliecināt arī Latvijas izlasē. Ārstējies no alkoholisma.

7. Rojs Piziks

Vieglatlēts. Viens no deviņdesmito gadu vidus Latvijas vieglatlētikas daudzsološākajiem atlētiem. Viņa disciplīna – desmitcīņa. Pirms Atlantas olimpiskajā spēlēm Rojs sasniedz meistarklases vērtos astoņus tūkstošus punktu (8045), kas tā arī paliek viņa labākais sasniegums karjerā. Vēl tagad daudziem ir atmiņā palicis Atlantas olimpisko spēļu augstlēkšanas sektors, kurā no pasaules labākajiem desmitcīņniekiem tajā disciplīnā viens pret augstumu bija palicis tikai Rojs. Turklāt, citi programmu veidi vēl nebija sākušies, tāpēc nedalīta uzmanība tika pievērsta slaidajam latvietim. 100 000 skatītāju sita reizē plaukstas un redzēja, kā Piziks pārvar daudzcīņniekam solīdos 2,16m. Karjera tomēr bija samocīta, ko lielā mērā noteica arī Pizika raksturs – viņš bija baudītājs. Pēc aktīvās karjeras kaislīgs sporta līdzjutējs.

8.Valdimirs Golovkovs

Hokejists. Iespējams, daudzi pat nenojauš, ka Rīgas Dinamo hokeja skolas galvenais treneris Vladimirs Golovkovs savulaik varēja būt viens no pasaules labākajiem uzbrucējiem. Bija arī – līdz junioru vecumam, kad kopā ar PSRS izlasi divas reizes kļuva par pasaules čempionu, turklāt bija šīs komandas kapteinis un spēlēja vienā maiņā ar vēlāk leģendārajiem Larionovu un Krutovu. Iespējams, ka tā bija mazā zvaigžņu slimība, iespējams, ka ļoti nelabvēlīga apstākļu sakritība (Dinamo piedzīvoja savas sliktākās sezonas), taču pēc izcilajiem sasniegumiem junioru vecumā, Golovkovs tā arī neprata nostiprināties pieaugušo hokejā.

9. Armands Šķēle

Basketbolists. Par viņa dzīves veidu un ārpus basketbola laukuma tusiņiem runā daudz vairāk nekā par sportiskajām veiksmēm. Septiņpadsmit gadu vecumā parakstīja četru gadu līgumu ar Polijas klubu Anwil – saka, ka tādā veidā treneri un vecāki centušies Armandu pasargāt no nelabvēlīgās vides, kas viņu Rīgā vilka kā atvarā. Šķēlem bija milzīga loma Barons uzvarā Eiropas kausos (2008). Viņam trāpījās šo savu karjeras posmu aizvadīt ar, iespējams, visu laiku treknāko līgumu, ko jebkad kāds no pašmāju klubiem maksājis pašmāju spēlētājiem. Bijis aktīvs „baigās vasaras” līdzdalībnieks, pārdzīvojis nopietnas veselības likstas. Šobrīd atradis līdera krēslu Tallinā, lai gan gribasspēka klātbūtnē būtu potenciāls Spānijas ACB līgas spēlētājs.

10. Sandis Ozoliņš

Hokejists. Vaicāsiet – kā var šajā sarakstā parādīties spēlētājs, kam bijusi izcila NHL karjera un, kurš joprojām ir vienīgais no Latvijas, kura vārds ir iegravēts uz pasaulē prestižākās hokeja balvas – Stenlija kausa? Var. Karjeras laikā Ozoliņš ar savām dotībām izrīkojās ļoti negausīgi. Viņa trofeju skapis būtu vēl vismaz par vienu Stenlija kausu bagātāks, ja vien Sandis nebūtu dzēris bez mēra. Tāpat individuālais sniegums prasīja citus atskaites punktus, bet – dzeršana nerimās un klubi mainījās. Tā arī pa īstam mēs esam redzējuši tikai vienu izcilu Ozoliņa spēli Latvijas izlases kreklā, lai gan viņš spēka gados varēja uztaisīt vakaru vienatnē. Taisīja, bet – to vakara daļu, kas bija pēc spēles...

Šis desmitnieks viegli var pārtapt simtniekā, jo Latvijas sportam ir bijuši daudz labu un talantīgu cilvēku, kas nav pratuši savu spēku un vājības savaldīt. Daži no šī saraksta vēl ir karjeras plaukumā – viņiem ir visas iespējas salikt pareizos akcentus dzīves turpinājumā. Tomēr atziņa paliek nemainīga – talantam blakus ir vajadzīgs arī darbs un... galva.