Ozoliņš – "Dinamo" glābējs vai grēkāzis?

Kamēr Sandis bauda neplānotu atvaļinājumu ribu lūzuma dēļ un nav zināms, cik ilgs tas būs, šī jau ir otrā reize hokejista divu gadu karjeras laikā Rīgas „Dinamo” vienībā, kad komanda spiesta iztikt bez Ozoliņa ilgāku laiku. 2009./2010. gada sezonas nogalē sportista elkonis brēca pēc ķirurģiskas iejaukšanās, bet Sandis tikmēr rāvās laukumā. Ārsti brīnījās un grozīja pirkstu pie deniņiem, bet viņu verdikts bija nenozīmīgi svarīgs smagā gadījumā, ko var saukt arī par Ozoliņu. Ieguvušam NHL līgas pieredzi, komandas kapteinim tā bija ikdienišķa parādība.

Šosezon liktenīga bija 28. novembra spēle Rīgā pret Novosibirskas „Sibir”, turklāt ribu savainojumi ir vieni no riebīgākajiem sporta traumu nozarē blakus vēdera muskuļu un cirkšņa problēmām, jo atveseļošanās prasa mieru un laiku. Mēnesis ir minimālais laiks, lai „Dinamo” motors pamēģinātu strādāt bez Ozoliņa zirgspēkiem, bet Sandis uzkrātu emocijas sekmīgam sezonas nobeigumam. Kāds tas būs, jāprasa Jūliusam Šupleram, jo, redz, kā minimums izslēgšanas spēles viņš saviem „Dinamo” ģenerāļiem ir sasolījis. Tiek runāts arī par janvāra vidu, kas no pašreizējām dinamiešu pozīcijām raugoties, ir pat labāk, jo turnīra tabulā vēl nav nonākts līdz kliņķ..., t.i., līdz sociālisma sauklim „Piecgadi trijos gados”, kas jāsaprot kā „Līdz pleiofam tikai 10 punkti. Turklāt dzenāt Ozoliņu padsmit mačus pēc kārtas ar vienu atpūtas dienu starpā arī varētu nebūt prāta darbs. Kaut gan par viņa fiziskajiem rādītājiem pirms sezonas brīnījās pat tie, kuri to parasti nedara, un šāda prakse ir pierasta lieta NHL, 38 gadi ir 38 gadi, un optimālajā gadījumā viņam jābūt uz strīpas uz izslēgšanas spēlēm, bet tās jānodrošina pārējiem, jo vismaz kluba pirmajā sezonā tas tika izdarīts bez tagadējā komandas kapteiņa.

Līdz Sanda traumai komandas aizsargu rotācijā tikai viņš un Arvīds Reķis varēja būt samērā droši par to, ka nākamajā spēlē neaizrotēs uz tribīnēm vai palīgā „Liepājas Metalurgam”. Tas nozīmē, ka Šuplera acīs Ozoliņš arī ir neaizstājams. Tik neaizstājams, ka viņam jāspēlē vairākumā, mazākumā un vienādos sastāvos. Pēdējā laikā mazākumā gan Sandis tika redzēts laukumā mazāk, tāpēc jāsit uz pleca Šupleram un tam, kam izdevās galveno treneri pārliecināt, jo Ozoliņa stihija tomēr ir uzbrukums.

Vai Ozoliņš tiešām ir tik neaizstājams? Kamēr savā starpā tiekas Rīgas un Maskavas dinamieši, lai runā fakti! Rīgā viņš ir pavadījis pusotru sezonu (cerams, spēlēs šeit arī nākamsezon, un aiznākamsezon, un... Bet tas jau viņa paša ziņā). 2009./2010. gada sezonā no 56 regulārā čempionāta spēlēm traumu dēļ viņam bija jāizlaiž 13, bet izslēgšanas spēlēs pret SKA un MVD Ozoliņš malā bija spiests palikt pēdējos trijos mačos. Kā rezultāti komandai bija ar Sandi ierindā? Un kādi – bez?

Ar Sandi ierindā komanda iepriekšējā sezonā 43 spēlēs uzvarēja 18 reižu, vēl 3 panākumi nāca papildlaikā vai pēcspēles metienos, 5 reizes tādā veidā nācās zaudēt, bet tīro sakāvju bija 17. Punktos tas ir 65-64, vārtu attiecība: 138:136. Ozoliņam paliekot malā 13 spēļu bilance ir 5 uzvaras, 1 uzvara bullīšos, 1 piekāpšanās papildlaikā un 6 zaudējumi pamatlaikā. Punktos: 18:21, vārtos: 36:39. Starpība starp komandas sniegumu, Ozoliņam laukumā esot, un bez viņa minimāla. Viens gan krīt acīs – ar komandas kapteini abos vārtos vidēji mačā dabūtas 6,37 ripas, bez – 5,77. Kāpēc, tas nav jāatkārto.

Šosezon līdz spēlei pret Maskavas „Dinamo” 28 spēlēs ar 8. numuru laukumā 11 uzvaras pamatlaikā, 4 – papildlaikā un pēcspēles metienos, 2 tādi zaudējumi un 11 tīrie zaudējumi. Punktos: 43:41, vārtos: 90:82. Bez Ozoliņa laukumā 6 spēlēs 2 uzvaras, zaudējums „Ņeftehimik” pēcspēles metienos un 3 nulles punktu zaudējumi. Punktos: 7:11, vārtos: 13:14. Atkal, kaut nedaudz, Ozoliņa spēlēšanai ir svars. Paskatāmies abus komandu vidēji gūtos vārtus vienā spēlē – 6,14 ar Sandi, tikai 4,5(!) – bez viņa. Izdarām secinājumus.

Trešais nogrieznis – pagājušās sezonas izslēgšanas spēles. Uzvarējām SKA, piekāpāmies Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa MVD. Ozoliņš laukumā bija 6 pirmajās spēlēs – pa 3 uzvarām un zaudējumiem, vārti 12:13. Pēdējās trijās bez viņa – 1 uzvara un 2 zaudējumi papildlaikā, par kuriem izslēgšanas spēlēs punktus nedod... Vārti: 9:9. Te gan ar Ozo laukumā vārtu gūts mazāk nekā bez viņa – 4,17 pret 6.

Izdarām secinājumus – kaut vai par to 21 santīmu, ko pēc Ozoliņa iniciatīvas iekausēja ledū vārtos, komanda ar viņu spēlē labāk, un mums viņu vajag! Turklāt, vērojot rīdzinieku vairākuma izspēli brīžos, kad Ozoliņa nav sastāvā, vispirmām kārtām atceramies tieši komandas kapteini. Arī šodien pret maskaviešiem ir problēmas pat ar nostāšanos pretinieka zonā, nemaz nerunājot par vārtu gūšanu. Miķeļa Rēdliha vārtus var uzskatīt par Vitālija Karamnova improvizācijas rezultātu. Varbūt tāpēc, ka sastāvā ir Sandis, arī Šuplers neaizraujas ar vairākuma maiņu iespēli, paļaujoties uz Ozoliņa un Aleksandra Ņiživija improvizācijām. Bet vajadzētu, jo gadījumā, kad kaut viens no viņiem nav spēlētājs, kaut kas sakarīgs pretinieku zonā vairākumā tiek izveidots reti. Pat zonā ieiet ir problēmas.

Ja pieminēju skaitlisko vairākumu, varam papētīt arī šo spēles aspektu un komandas kapteiņa lomu tajā. 2009./2010. gada regulārā čempionāta 56 mačos kopumā rīdzinieki bija 9. labākā skaitliskā vairākuma realizētāja blice, kas 256 skaitliskā vairākuma iespējas pārvērta 45 gūtos vārtos jeb 17,2% realizētu iespēju. 13 spēlēs bez Ozoliņa „Dinamo” vairākuma aptverē tika gūti 6 vārti un realizētas 6 iespējas no 68 jeb 8,8%... Šogad līdz spēlei pret Maskavas „Dinamo” komanda no 172 iespējām bija realizējusi 27 jeb 15,7% un atradās necilajā 14. vietā starp visām līgas vienībām, kaut arī sezonas sākumā bija pat labāko trijniekā. Protams, tas bija tad, kad Marks Hartigans meta vārtus gandrīz katrā spēlē. Balansam – Lauris Dārziņš nemeta nevienā! 6 spēlēs bez Sanda palīdzības – 4 goli 36 gadījumos jeb 11% realizētu iespēju. Šeit jau komentāri pavisam lieki. Nenoniecinot šī sastāva spēlētājus, jāatzīst, bez Ozo laukumā skaitliskā vairākuma nav! Šo 6 spēļu laikā nav izmantotas 1:33 minūšu lielas skaitliskais vairākums pret „Amur”, pret „Spartaku” – neviena no 9 iespējām, „Automobilistu” – neviena no 7, „Ņeftehimik” – neviena no trijām... Jā, pret Novokuzņeckas „Metalurgu” divreiz n o8 iespējām tika gūti vārti. Šajās pašās 6 spēlēs rīdzinieki 2 vārtus guva skaitliskajā mazākumā, kamēr vairākumā – četrus!

Kā gāja skaitliskajā vairākumā 2009./2010. gada izslēgšanas spēlēs? Tur viss bija ačgārni – kopā no 43 vairākumiem tika realizēti 9 jeb 16,3% (5. vieta līgā!), bet bez Ozoliņa sastāvā – 4 no 21 iespējas (19,0%!). Tomēr šeit jābūt piesardzīgiem secinājumu izdarīšanā, jo spēļu skaits ir mazs.

No vienas puses, visi atceras Sanda Ozoliņa neveiksmes aizsardzībā, uz pretinieka zilās līnijas un pārmet viņam avantūrismu, no otras bez viņa nav skaitliskā vairākuma un pauzes uz pārgalvības robežas, kad pretinieki nespēj noticēt, ka ozoliņš joprojām paliks ar ripu, jo viņam taču to vairs nav kur likt. Un atcerēsimies kaut vai klasiku no pagājušās sezonas, piemēram, Ozo uzvaras vārtus pret „Severstaļ”, slalomā pretinieka zonā tos gūstot 6 sekundes pirms spēles beigām, zaudējumu „Traktoram” pēcspēles metienos, kad „Dinamo”, pateicoties 2 ozoliņa skaitliskajā vairākumā gūtajiem vārtiem atspēlējās no 0:3 (Sandim 3. un 4. vārti, izvirzoties pat vadībā), 3 Ozoliņa rezultatīvās piespēles 6:4 uzvarā pret pagājušās sezonas klientu Maskavas „Spartaku”, Sanda vistiešāko līdzdalību trīs fantastiskajās atspēlēšanās reizēs 4 spēļu laikā (turklāt visas viesos!) – 5:4 pamatlaikā pret Maskavas „Dinamo”, 4:3 pēcspēles metienos pret „Severstaļ” un 6:5 papildlaikā pret „Atlantu”. Abās pirmajās spēlēs rīdziniekiem pēc 1. perioda bija 0:3, pret „Atlantu” pēc 24:30 spēlētām minūtēm – pat 0:4. Sandis organizēja pakaļdzīšanos, abās pirmajās spēlēs gūstot pa rezultatīvai piespēlei, bet pret Mitišču komandu – divas. Arī no kaušļu komandas „Vitjaz” Sandis nenobijās, 3:1 uzvarā ieguldot vārtus un divas rezultatīvas piespēles. Šī klasika galvās paliek vairāk kā zināšanas par to, ka Sandis var(!) kļūdīties uz līdzenas vietas.

Mēdz teikt, ka visas problēmas sākas galvā... Skaitļi liecina, ka par spīti vairāk ielaistajiem vārtiem (bet arī vairāk iemestajiem) ar Ozoliņu Rīgas „Dinamo” spēlē labāk nekā bez viņa. Tomēr nevajadzētu nokārt galvas un padoties pirms cīņas (arī tajā pašā skaitliskā vairākuma realizācijā), kā to šovakar lieliski nodemonstrēja puiši, vārtsargu Edgaru Lūsiņu ieskaitot. Jāgatavo rezerves varianti un jācer, ka Sandis Ozoliņš varēs iet laukumā – bieži un vēl ilgi.

Nobeidzot apskatu par Ozoliņa lomu komandā, nedrīkst nepieskarties jomai, kurā Sandis ir neaizstājams. Atceraties runas par notikumiem pirms pagājušās sezonas 30. oktobra spēles Rīgā pret Sanktpēterburgas SKA? Kaut ko par nūju laušanu, kaut ko par tautas uzrunāšanu, kaut ko par atbalss rašanu šai runai? Un par „Dinamo” sniegumu gan tajā vakarā (4:1 uzvara un Jēkaba Rēdliha uzvarētā divcīņa ar Maksimu Ribinu), gan turpmākajā sezonas gaitā? Jūs jau zināt, par ko ir šis stāsts.

Arī hokeja laukumā dažs labs pretinieks tirpst jau no Ozo skata vien, pat ja nav izglītots, ka Rīgas komandas astotā numura spēlētājs ir cēlis virs galvas Stenlija salātu trauku. Un Ozoliņa pastāvīgo piekāpšanu pie tiesnešiem un apvaicāšanos, kā šiem iet, arī nedrīkst novērtēt par zemu.