Krampja rādīšana pirms 45 gadiem

1964., vēl 1965. gads Latvijas vīru basketbolam bija lielo Jurģu laiks.
Netālā, bet tomēr pagātnē palika Rīgas ASK uzvaras kā PSRS, tā Eiropas turnīros, pirmajās vietās nu gozējās citi – Maskavas CSKA, Madrides “Real”. Taču rīdzinieki turpat vien bija, impērijas meistarsacīkstēs 1962. un 1964. gadā ņēma sudraba medaļas. Savukārt 1963. gada Tautu spartakiādē Latvija, agrākais čempions, ieguva “tikai” bronzas medaļas. Savdabīgā VEF komanda turējās pirmajā desmitniekā PSRS augstākās līgas 24 komandu konkurencē.
Žēl bija zaudēto virsotņu spožuma, šķita, ka Latvijas basketbols tādu atkāpšanos nav pelnījis. Un tad, gandrīz kā svaigs pērkons, nogranda divas Latvijas uzvaras draudzības spēlēs – pār divām pašām labākajām izlases komandām visā pasaulē – PSRS un ASV. Bija 1964.gada aprīlis – tātad pirms 45 gadiem…
Ar PSRS izlasi, kura gatavojās Tokijas olimpiskajām spēlēm, Latvijas komanda, sastādīta no ASK un VEF spēlētājiem (bez Krūmiņa un Gulbja) tikās Rīgā. Nav aprakstāmas līdz pēdējam pārpildītajā “Daugavas” sporta namā izskanējušās gaviles, kad impērijas labāko basketbolistu blice (bez latviešiem) ar treneri – nodevēju Gomeļski priekšgalā dabūja iekšā – 75:68!!!

Tas pats laimes skaitlis – 75 – zīmējās uz tablo arī Kijevas sporta pilī, kurp latvieši tika norīkoti sacensībai ar ASV olimpiskajiem kandidātiem (jeņķi vēlāk Tokijā ieguva zelta medaļas). Nudien vērts atcerēties tobrīd un vēlāk slavas apvītos uzvārdus, kurus spēles protokols minēja pamatsastāvos: ASV: Lerijs Brauns, Čārlzs Bauermens, Džerijs Šips, Loids Šērers, Džims Bērns. Latvija: Valdis Muižnieks, Juris Kalniņš, Oļģerts Jurgensons, Bruno Drāke, Visvaldis Eglītis.
Spēles sākumā mūsējie vēl sajūt ilgu gadu gaitā krāto bijību pret basketbola izgudrotājiem, taču ar Jāņa Krūmiņa ierašanos laukumā lietas sāk iet uz labo pusi. Spēles visgarākajam (2,17 m) vīram apkārt savas gudrības tin Muižnieks, Kalniņš, Ozers, un līdz pārtraukumam ir 35:34. Latvijas labā!
Otrajā puslaikā latvieši liek lietā amerikāņu pašu ieročus – ātrumu, asumu, precizitāti, un perfektu aizsardzību. Jeņķu iecienītais paņēmiens – kā hokejā – izmest bumbu no tālienes un tad, ja neiekrīt, visiem mesties par to cīniņā, panākumus nenes – mūsējie ir gana acīgi un izmanīgi, nobloķējot pieejas savam grozam. Jūtot tuvojamies zaudējuma kaunu – pret kaut kādiem tur vispār nezināmiem latviešiem! – amerikāņi kļuva asi, pielietoja savu izslavēto un izslīpēto presingu. Nekā! Latvija tempā turēja līdzi un pat pārspēja sāncenšus, otrajā puslaikā izdarot 17 spēlētāju maiņas (ASV – sešas). Galu galā 75:61, spoža Latvijas uzvara. Pirmā, vienīgā un pēdējā tāda līdz šai baltai dienai.
Kad reiz gūti tādi izcili panākumi, tad šķietami loģiski pienāk secinājums: ja visi Latvijas labākie basketbolisti sapulcēti zem viena karoga, tad nav pasaulē tādu pretinieku, kurus nevaram pārspēt. Ir laiks atgūt bijušo slavu kā padvalstī, tā Eiropā.

Treneris Oļģerts Altbergs, kurš tobrīd vadīja Latvijas izlasi un tika proponēts par cerētās superkomandas vadītāju, rakstīja:
“Ja pret PSRS izlases komandu uzvaru izšķīra mūsu puišu lielākā cīņas griba, tad pret ASV izlasi latviešu pārākums taktikā, izdevīgu situāciju veidošanā un realizēšanā bija acīmredzams. Kad amerikāņu basketbolisti pielāgojās spēles tempam, realizējām vienkāršu, bet efektīvu divu spēlētāju sadarbību: V.Muižnieks – J.Krūmiņš. Kļūda būtu spriedelēšana: kā notiktu tad, ja PSRS izlase darbotos labāk vai ASV būtu sūtījusi vēl spēcīgāku komandu. Latvijas basketbolisti ir spējīgi uzvarēt arī tad. Līdztekus J.Krūmiņam un V.Muižniekam mums ir vēl citi spēcīgi meistari. Aizvadītajās spēlēs to apliecināja aizsargi J.Kalniņš, A.Gulbis, C.Ozers, J.Merksons, uzbrucējis G.Muižnieks, O.Jurgensons, A.Kacēns, centra uzbrucēji B.Drāke, V.Eglītis, J.Dāvids.
Ne tikai meistarkomandu spēlētāju vidū meklējami dalībnieki republikas rītdienas komandai. Mēs daudz gaidām ne vien no M.Plauža, K.Strēļa, E.Mežmaļa, E.Zeidaka, A.Troiča, J.Karpova, bet arī no V.Legzdiņa, A.Zabello, J.Jaunzema u.c.”
Visi piesauktie – ar varbūt pāris nosacītiem izņēmumiem – ir atstājuši dziļas pēdas Latvijas meistarbasketbolā. Tātad tolaik bija iespēja apvienot veterānu pieredzi ar jauniešu azartu lielo panākumu vārdā.

1964. gadā viss sāka notikt. Par galveno komandu bez ilgas domāšanas tika noteikts VEF klubs. Jo armijas klubā sešdesmitajos gados virsroku sāka ņemt padarmijas virsnieku noteikšana, pār Rīgu varēja izrīkoties arī Gomeļskis no Maskavas – un kas gan lai nosaka, kādas jūtas sevī glabā Aleksandrs Jakovļevičs, kura pēdējie gadi Rīgā nebūt neritēja gludi, bez morāliem un materiāliem zaudējumiem. Savukārt VEF, arodbiedrību klubs, galvenokārt ieklausījās savas rūpnīcas un Rīgas priekšniecībā, tam bija arī plašākas materiālās iespējas un visai laba sporta bāze. Apvienotos krievu un amerikāņu uzvarētājus vadīs Altbergs, rūdīts TTT pirmajos panākumos, pierādījis sevi kā prasmīgu Latvijas izlases vadītāju.
Uz VEF no ASK pirmajā straujumā pārnāca Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks, Alvils Gulbis, Juris Kalniņš. Grasījās arī Gundars Muižnieks, taču kaut kas saķērās papīros. Nu varēja priecāties: praktiski visi labākie tagad ir vienuviet, nu tik sitīsim visus, kas uzdrošināsies pretī stāties…

1965./1966. gada sezonai bija jākļūst izšķirīgai, kaut arī „ tagad vai nekad” netika bravūrīgi skandināts. Vienkārši lielajiem sarīkošanas pūliņiem taču kādreiz ir jārentējas...
Sezonas ievads ar pārbaudes spēlēm izdevās vēl spožāks un uzvarām bagātāks, nekā Vefam šoruden. Cerībām šķita ielikts drošs pamats, nu tik pie darba! Taču ar Rīgas VEF 1965. gadā notika tāpat, kā ar VEF Rīga 20011. gadā. Labiem panākumiem neoficiālajās spēlēs sekoja nespēja oficiālajās sacensībās. PSRS meistarsacīkšu pirmajā riņķī favorītiem iegūtas tikai 5 uzvaras no iespējamām 11, sestā vieta tabulā. Pārlieku lielas cerības tika uzkrautas veterāniem (tāpat kā tagad – viesspēlētājiem?). Turpinājumā Vefiņš gan izpūlējās augšup, tomēr trešās šķiras medaļu liktenis izšķīrās pēdējā mačā pret Kauņas Žalgiri, kuru mūsējie galvenokārt ar Muižnieka, Krūmiņa un Jurgensona guvumu sīvi uzveica – 69:64. Tagad vienāds punktu skaits bija abām Rīgas komandām, bet Vefam izrādījās labāka grozu attiecība spēlēs pret ASK. Skumīgā trešā vieta...

Senlaikus atceroties, vēl ir vietā atgādināt to ilglaicīgo sāncensību, sīvo konkurenci, kāda pastāvēja starp VEF un ASK no piecdesmitajiem gadiem līdz astoņdesmito gadu sākumam. Vai ASK tiešām ir tā labākā Latvijas komanda? Vai otrie no VEF nevar iemasēt pirmajiem? Abu komandu savstarpējās spēles Latvijas (Rīgā arī PSRS) meistarsacīkstēs bez mazākā pārspīlējuma ir bijušas visspraigākās, pašatdeves pārpildītās mūsu basketbola vēsturē. Skatītājiem tādu cīniņu vērot bija vistīrākā bauda, toties no sāncensības dalībniekiem tās prasīja milzīgu nervu enerģiju. Atskaņas, gribis negribis, vēl ilgi skanēja ne tikai laukumā, arī sadzīvē. “Karavīri” necik vis nemīlēja “strādniekus” – un otrādi. Kaut gan staigāšana no vienas komandas uz otru – dažkārt dienesta spaidu kārtā – bija izplatīta. Toties Latvijas izlasē uz neilgu laiku viņi prata sadzīvot.
ASK un VEF pretstāvēšana izbeidzās vien tad, kad Latvijas basketbola 60 gadu jubilejas mačā abas komandas gandrīz vai ķērās pie ieročiem. Tad tika nolemts – šādas koridas vairs netiks sarīkotas, lai cik žēl skatītājiem arī neliktos.
VEF un Ventspils rumpī lekšana ir tikai tāla atblāzma no senajām kaislībām, kaut saldeniekiem nupat tika lielā basketbola prieks.

Ar to pašu VEF bronzu arī beidzās Latvijas basketbola lielās cerības un uz gandrīz desmit gadiem iestājās mijkrēslis. VEF jau 1969. gadā izkrita no augstākās līgas, kaut pēc gada vēl uz mirkli paspēja atgriezties. ASK savukārt izčākstēja tas “otrās komandas” spīts, kas noplicinātajiem karavīriem bija ļāvis 1966. gadā palēkties uz 4. vietu PSRS čempionātā. Karavīri balansēja uz robežas starp pirmo un augstāko līgu, taču senā popularitāte viņiem vairs neatgriezās un biežāk nācās brist pa apakšu. Turpretī VEF ar saviem jaunajiem spēkiem septiņdesmito gadu beigās spēja pacelties Latvijas vismīlētākās komandas augstumos.

Ko arī šodien gaidām ar neslēptu interesi.