"Tūriste" – medaļniece

Monktonā jau kvalifikācijas sacensībās Latvijas šķēpa metēja Līna Mūze uzrādīja otro labāko rezultātu, dalību finālsacensībās nodrošinot ar pirmo metienu. Arī finālā viņa piekāpās tikai somietei Sanijai Utriainenai un bez personiskā rekorda nopelnīja tiesības arī uz goda pjedestāla otro pakāpienu. Lieliski! Atbrauks Murjāņu sporta ģimnāzijas skolniece mājās un nevarēs atkauties no draugiem un apsveikumiem. Droši vien jau tajā okeāna krastā vai ceļā uz mājām viņu sasniegs valsts prezidenta, ministru premjera, Izglītības un zinātnes ministra, Latvijas Olimpiskās komitejas, Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) un citu apsveikumi, kas jutīsies pielikuši savu plecu šī brīnuma, ko sauc par medaļu valsts dižķibelē, tapšanā. Daži būs arī, pārējie...

Ilgu laiku par Līnas braukšanu uz pasaules junioru čempionātu nebija jautājumu. Labojot savu personisko rekordu par vairāk kā četriem metriem, viņa Latvijas junioru rangā dalīja pirmo vietu ar citu šķēpmetēju Zigismundu Sirmo un pretendēja uz divām pasaules vieglatlētikas federācijas (IAAF) Latvijai piešķirtajām bezmaksas sportistu dalības kvotām braucienam uz Kanādu. Pēdējās nedēļas viss sagriezās kājām gaisā, un pāri okeānam devās divi sportisti par IAAF līdzekļiem, viens – par LVS sarūpētajiem (kopā trīs – daudzcīņniece Laura Ikauniece, Sirmais un tāllēcējs Ņikita Paņkins). Pārējie posties šiem mačiem varēja tikai tad, ja atrastu nepieciešamo naudas summu (ap pusotru tūkstoti latu)...

Labi, ka ir tāds Latvijas Šķēpmetēju klubs (LŠK), kas atrada iespēju finansiāli atbalstīt Mūzi un Arnoldu Strengu (varbūt vēl viena patīkama pārsteiguma autoru?). Pretējā gadījumā Līna līdz Kanādai nez vai būtu tikusi. Par personīgajiem (atbalstītāju) līdzekļiem uz Monktonu devās vēl virkne Latvijas junioru.

Vairs nav spēka mest kādu akmeni LVS dārziņā, jo, kamēr nemainīsies domāšana, arī LVS konts būs tukšs. Vispirms laikam tomēr kaut kas jāizdara, lai varētu ievākt augļus. Tā, kā to dara LŠK. Jau tas ir labi, ka LVS apmaksāja viena sportista dalību Monktonā. Tas noteikti netiks aizmirsts. Tomēr nepamet sajūta, ka, apmaksājot vēl kāda sportista līdzdalību Kanādā, ieguvējs būtu ne tikai sportists. Īpaši gadījumā, ja tiek izcīnīta medaļa un sekmēta kāda mūsu talanta izaugsme, kas nākotnē var atdoties kā labi starti zem Latvijas karoga, palīdzība Latvijas vieglatlētikai, papildus kvotu nodrošināšana valstij (LVS) utt., un tā joprojām.

Tāllēcējs Ņikita Paņkins sacensībās startēja par LVS (vai IAAF) līdzekļiem, tā sakot, pilnā pansijā. Un izcīnīja „tikai” 16. vietu (37 startējušo vidū), kamēr Mūze par sponsoru līdzekļiem aizbrauca, ieraudzīja, un ieguva 2. vietu. Sanāk tā, ka „tūriste”, jo LVS viņā nesaskatīja tādu potenciālu, lai sūtītu par saviem līdzekļiem, Līna Mūze var izdarīt vairāk kā potenciālais medaļnieks Paņkins! Protams, ja LVS nav līdzekļu (tā būtu ērti teikt arī tad, ja būtu), noteikumi visiem vienādi, un uz Kanādu brauc labākie.

Vai es apgalvoju, ka LVS nekā nejēdz un sūta uz pasaules čempionātu „nepareizos” sportistus? Nē, gluži otrādi – tieši šis gadījums pierāda, ka, jo vairāk „nepareizajiem” vieglatlētiem LVS atradīs naudu un sūtīs viņus uz lielajām sacensībām, jo lielāka iespēja, ka kāds no viņiem „izšaus” un ar medāli priecēs vieglatlētikas savienības mundieri. Turklāt sportisti iegūs nepieciešamo lielo sacensību pieredzi, ko nekur citur iegūt nav iespējams. Šeit arī ļoti laba atbilde tiem, kas mūsu labākos sportistus dažādos sporta veidos sauc par „tūristiem” (ar ļoti nedaudziem izņēmumiem tas tā nav!), jo, ja „tūristi” Mūzi LŠK nebūtu pabalstījis un novēlējis labu ceļavēju pāri okeānam, šīs medaļas nebūtu! Kaut kur jau dzirdu, ka, kurš tad nezināja, ka viņa jāsūta pēc medaļas. Pirms nākamajiem mačiem tie lai nāk un pasaka, kuru ir vērts sūtīt, kuru – nē, jo arī slavenais tāllēcējs Bobs Bīmons 1968. gadā nebija starp galvenajiem favorītiem, bet atnāca, aizlēca „XXI gadsimtā” (8,90 m) un pēc tam neko ievērības cienīgu visā savā nākamajā karjerā neparādīja. Tāpēc ir jācīnās par katra sportista braukšanu uz Eiropas un pasaules čempionātiem un olimpiskajām spēlēm jebkurā vecumā, ticot, ka viens no visiem pēkšņi var izrādīties lietaskoks. It īpaši jauniešu un junioru vecumā, kur spēku samēri mainās ne pa mēnešiem, bet stundām. Varbūt kādam no tiem, kas brauc ne par LVS naudu, izdosies patīkami pārsteigt jau šajā junioru čempionātā?