Ne tikaI metri, sekundes un centimetri...

Šķēpa mešanas pasauli jau pārsteidza sportisti no Japānas, Kubas un Trinidadas un Tobago, bet tagad - arī no Ēģiptes un Kenijas. Tikai ar pēdējo sesto metienu sezonas līderis Dmitrijs Tarabins "izrāva" bronzas medaļu no kenijieša Džuliusa Jego rokām. Jego bija satriekts, taču tūdaļ devās pie Tarabina, apskāva un apsveica viņu. Vai tad kenijieši ne tikai skrien?
Ne tikai skrien un ne visi skrien. Gan Kenijā, gan Etiopijā tie izcilākie skrējēji nāk tikai no dažām ciltīm, taču tas jau ir cits stāsts. Šis stāsts ir par šķēpmetēju Jego, kas ir viens no neparastākajiem aizvadītā pasaules čempionāta varoņiem. Daudzi pirmo reizi ieraudzīga Jego (arī TV ekrānos) tikai Lužņikos un tas nav nekas pārsteidzošs. Līdz 2004. gadam viņš meta tikai...koka nūjas. Tajā gadā Džuliuss skatījās televizorā pārraides no Atēnu olimpiskajām spēlēm, redzēja, kā Andreass Torkildsens pārspēj Janu Železniju, redzēja, kā sudraba medaļu iegūst tolaik plašākām aprindām nezināmais Vadims Vasiļevskis. Tieši Torkildsena uzvara pār Železniju krasi mainīja Jego uzskatus par šķēpa mešanu. Viņam nebija profesionāla trenera, viņš visu apguva pašmācības ceļā, skatīdamies internetkafejnīcā YuoTube ierakstus ar slavenāko šķēpmetēju metieniem. Tad viņš devās pļavā un meta šķēpu, slīpēdams tehniku. Viņš bija pats sev treneris. Tēvs gribēja, lai dēls pamet aizraušanos ar šķēpa mešanu, jo Kenijā taču visi skrien, taču Džuliuss izrādījās ne tikai uzcītīgs un vērīgs, bet arī spītīgs. Grūti pateikt, kāds būs viņa karjeras turpinājums pēc 4. vietas pasaules čempionātā, taču viņa stāsts mūsdienas liekas kaut kas neticams...

Pasaules vicečempionei maratonā itālietei Valerijai Straneo pirms trim gadiem bija lielas problēmas ar veselību. Viņai bija ģenētiska slimība, ko vēl pavadīja anēmija un problēmas ar elektrocītiem, bet tajā gadā - 34 gadu vecumā - Valerijai kļuva pavisam slikti. Viņa pat nevarēja ilgāku laiku nostāvēt kājās. Izrādījās, ka vaina ir liesā - tā izauga 25 cm gara un bija 1,8 kg smaga... Pēc operācijas, ko Valerija vēlāk nosauca par "gandrīz kā trešā bērna piedzimšanu", viņai kļuva krietni labāk, viņa atsāka skriet, turpināja strādāt par audzinātāju bērnudārzā netālu no Turīnas un sasniedza personisko rekordu pusmaratonā - viena stunda un 13 minūtes. Valerija aizgāja no darba bērnudārzā un nopietni pievērsās skriešanai.
Personiskais rekords tika labots par 15 minūtēm, Straneo tika uz Londonas olimpiskajām spēlēm, kurās ieņēma 8. vietu, bet Maskavā viņa 37 gadu vecumā kļuva par pasaules vicečempioni. Ednu Kiplagatu viņai apsteigt nebija pa spēkam, taču piekritīsiet, ka sudraba medaļai šoreiz ir pavisam īpaša vērtība...

Par beļģu Borlē ģimeni jau dzirdēts un rakstīts diezgan daudz, taču viņi arī Maskavā iegāja vēsturē - 4x400 m stafetē Beļģijas kvarteta sastāvā bija ne tikai pazīstamie dvīņubrāļi Kevins un Džonatans, bet arī 20 gadus vecais Dīlans. Trīs brāļi vienā stafetes komandā. Jāatgādina, ka visus trīs trenē viņu tēvs Žaks Borlē, kurš savulaik bija Eiropas vicečempions 200 m distancē, ka abu mamma bija Beļģijas čempione sprintā un ka brāļiem ir māsa Olīvija, kura ir Pekinas olimpisko spēļu vicečempione 4x100 m stafetē un kura bija viena no labākajām sprinterēm Eiropā.

Vācietis Dāvids Štorls par savu uzvaru lodes grūšanā lielā mērā var būt pateicīgs...fotogrāfam. Pirms ceturtā mēģinājuma Eiropas čempions bija otrais un atpalika 33 cm no sezonas līdera amerikāņa Raijena Vaitinga. Kamēr Štorls gatavojās mēģinājumam, tikmēr REUTERS fotogrāfs Kajs Pfafenbahs nolēma mainīt rakursu - proti, viņš apgūlās uz vēdera. Štorls pēc 4. mēģinājuma priecājās, bet tiesnesis rādīja sarkano karodziņu - vācietis esot uzkāpis un apļa malas. Štorls bija satriekts, viņš strīdējās ar tiesnesi un centās pierādīt savu taisnību, taču diezin vai viņam būtu izdevies to izdarīt, ja nepienāktu fotogrāfs Pfafenbahs un neparādītu tiesnešiem piecus liktenīgos kadrus, kuros varēja skaidri redzēt, ka pārkāpuma nebija. Štorla rezultāts 21,73 m tika ieskaitīts un ar šo rezultātu viņš arī kļuva otro reizi pēc kārtas par pasaules čempionu.

Iespējams, ka tieši ukrainis Bogdans Bondarenko būs tas, kurš labos kubieša Havjera Sotomajora pasaules rekordu augstlēkšanā (2,45 m). Šosezon viņš jau divas reizes ir lēcis 2,41 m, ar šādu rezultātu viņš uzvarēja pasaules čempionātā, šosezon viņš trīs reizes jau mēģināja labot kubieša rekordu un divi lēcieni izskatījās visai cerīgi. Harkovietim ir tikai 23 gadi (24 paliks 30. augustā) un viņam vēl ir daudz laika, taču, iespējams, jau šogad kubieša rekords būtu kritis... Var tam ticēt, bet var neticēt, taču kopš aprīļa Bondarenko savainojumu dēļ ir aizvadījis tikai vienu (!) pilnvērtīgu lēkšanas treniņu. Proti - treniņu, kurā tiek slīpētas tikai visas lēciena fāzes dažādā augstumā. Viņam bija muguras, ceļgalu un dažādas citas traumas, lai neriskētu ar veselību, viņš veica kompleksu nostiprinošu vingrinājumu, bet tā sauktajam speciālajam darbam atlika maz laika.
"Es varu lēkt vēl augstāk, man vienkārši ir jābūt veselam. Ceru, ka tuvākajā laikā treniņos varēšu lēkt daudz vairāk un tas ļaus progresēt," cer Bondarenko. Pagaidīsim, kamēr viņš izveseļosies. Un tad... Redzēsim. Iespējams, ka vēl šosezon vai jau nākamsezon par Bogdanu Bondarenko būs jāraksta atkal un pavisam citā kontekstā...