Latvijas Vieglatlētikas savienības bankrots?

Latvijas Vieglatlētikas savienības (LVS) valde 2010. gada 15. jūlija sēdē vairāk kā trīs stundas apsprieda aktuālos jautājumus. Svarīgākais no tiem – dalībnieku sastāvs gaidāmajam Eiropas čempionātam Barselonā (Spānija), kas 27. jūlijā sāksies ar 20 km soļošanu vīriešiem. Pēc būtības sarunas vairāk drasējušas nevis ap kādu no kandidātiem, bet gan viņu finansēšanas iespējām.

Kā zināms, LVS, taupības jostu savilkusi, sportistiem noteica stingrākus nosacījumus nokļūšanai Vidusjūras otrā krastā, kā to paģēr Eiropas Vieglatlētikas savienība. Pēdējā publicējusi kvalifikācijas normatīvus, ko, ieskaitot sieviešu 4x100 m stafeti, izpildījuši 27 vieglatlēti. Papildus barjera iekļāva sevī nosacījumu normatīva izpildei šajā vasaras sezonā (EVS deva iespēju to darīt 2009. un 2010. gadā), kas pa spēkam nebija sešiem čempionāta kandidātiem, bet prasība pēc vietas labāko 16 vieglatlētu skaitā savā disciplīnā Eiropā (no vienas valsts ne vairāk kā trīs sportisti – tik daudz vieglatlētu reāli pārstāvēs katru valsti) no izredzēto saraksta svītroja vēl 9 sportistus un 4x100 m dāmu stafetes komandu. Sinta Ozoliņa – Kovala, kura kvalifikācijas normatīvu izpildīja priekšpēdējā brīdī – Latvijas čempionātā, bet Prezidenta balvas izcīņā uzvarēja ar pašas divus gadus gaidītu metienu pāri 60 metru robežai šķēpa mešanā ar 14. labāko rezultātu Eiropā, labāko sarakstā netika ceturtdienas LVS valdes lēmuma dēļ, kurš paredzēja, ka Prezidenta kausā var izpildīt tikai normatīvu, nevis iekļūt „lielo un vareno„ pulciņā.

Kas tad ir šis izredzēto klubiņš, par kuru, visu sezonu cīnījušies Latvijas vieglatlēti un kurā bez Ozoliņas – Kovalas ir astoņi sportisti? Tās ir astoņas EVS Latvijai piešķirtās bezmaksas kvotas, kas nozīmē, ka LVS astoņus sportistus uz Barselonu var sūtīt, netērējot ne santīma. Pārējiem sportistiem starts Spānijā ir tāds pats kā blondīnei anekdotē kreisais pagrieziens – maksas... LVS bija dilemma – kas notiks, ja visus nosacījumus izpildīs 20 sportistu? Sūtīt tikai astoņus rangā augstākos, aizbildinoties ar finanšu problēmām, jeb turēt vārdu un aplaimot visus divdesmit? Par laimi LVS un nelaimi barjerskrējējai Ievai Zundai, kura ilgu laiku ieņēma 15. vietu Eiropas rangā, bet pēdējā mirklī atkrita uz septiņpadsmito, kā arī, pateicoties Sintai, kura „pīķi” pāri respektējamajai 60 metru robežai raidīja jau pēc finiša signāla iekļūšanai LVS apmaksāto pulkā, LVS tika cauri ar vieglu izbīli.

Pats par sevi tas nav nekas slikts, ka federācija padara stingrākus nokļūšanas Eiropas čempionātā nosacījumus vai diktē noteikumus, kādus izpildot, sportists drīkstēs doties uz mačiem par federācijas līdzekļiem. Ne Latvijā vienīgajā tāda prakse. Svarīgi ir to paziņot laicīgi, lai būtu zināmi spēles noteikumi. Arī tas tika darīts, un galu galā sportistiem neviens netraucēja tos izpildīt.

LVS publicētā minētās valdes sēdes protokola izrakstā minēts, ka „LVS valde nolemj: Uz Eiropas čempionātu Barselonā, Spānijā (27.07.-01.08.2010) par Latvijas Vieglatlētikas savienības līdzekļiem deleģēt: (astoņu rangā augstāk esošo sportistu vārdi)”. Neesmu vēl izpētījis, vai kvotu nauda tiek izmaksāta pirms čempionāta jeb pēc tā, bet runāt par saviem līdzekļiem, ja pēc būtības astoņiem sportistiem startu Barselonā nodrošina EVS, vismaz ētiski nav pieņemami. Juridiski piekasīties formulējumam nav iespējams, jo, līdzekļiem no EVS kases nonākot LVS kontos, tā patiešām ir Latvijas Vieglatlētikas savienības nauda. Svarīgākais ir tas, kas tur nav rakstīts – LVS nenodrošina neviena Latvijas atlēta startu Barselonā par saviem līdzekļiem (treneriem, ārstiem, fizioterapeitiem un citiem delegācijas dalībniekiem dalība meistarsacīkstēs par velti nav nevienam. Arī te ir kvota – 22 dalībniekiem atbilst 9 tā saukto funkcionāru vietas delegācijā, par kurām jāmaksā mazāk kā par desmito utt. funkcionāru, treneri utt.). Cerams, LVS vismaz maksā par viņu uzturēšanos Spānijā. Starp citu, ja no tiem, kuri uz čempionātu drīkst doties tikai par saviem līdzekļiem, vēl divi atteiksies no dalības (turklāt arī kāds no astoņiem „kvotu vieglatlētiem” veselības dēļ var būt spiests atteikties no starta Barselonā), par diviem no delegācijas funkcionāriem 120 Šveices franku (~89 eiro) vietā būs jāmaksā 150 eiro. Maksās jeb atstās mājās kādu no treneriem, fizioterapeitu Mareku Osovski vai dakteri Līgu Cīruli?

LVS paziņojumā ir vēl viens āķis. Ja no tiem, kas nav labāko astotniekā, kāds spēs aizsniegties līdz vismaz 16. vietai Katalonijas galvaspilsētā, LVS sportistam sola atmaksāt 50% no izdevumiem (atskaitot pašvaldības maksāto), bet ja kādam noveicas ar vismaz 12. vietu, LVS kasē tiks meklēts simtprocentīgs sportista izdevumu Barselonā segums! Protams, tādus, kuri teorētiski var tikt kaut pie 50 % iztērēto līdzekļu, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Vēl vairāk, daudziem dalību Spānijā sedz pašvaldības. Tāpēc LVS neko daudz nezaudē (uzturēšanās izdevumi Barselonā pēc dažādiem avotiem ir no 600 līdz 1000 latu), solīdama latviešu „zaķiem” burkānu pīrāgu, kaut arī stimuls vieglatlētiem tas ir tikpat liels kā vadošajiem par medaļām „spīdošās” valsts piesolītās prēmijas.

LVS bezdarbība dažās savas atbildības jomās (kaut vai Latvijas čempionāta Jēkabpilī nereklamēšana, uzkraujot visu atbildību par sacensību organizēšanu Salceviča un Ko plecos) būtu pelnījusi pamatīgu Bērziņdaktera pērienu, bet, kolēģa Jāņa Matuļa vārdiem runājot, Zālīša skalpa man nevajag, un arī LVS finansiālais bankrots man gandarījumu nesagādātu, jo no cita nelaimes paēdis nebūsi. Tāpēc būtu priecīgs kaut vai par to vien, ja visi par saviem līdzekļiem Barselonu šturmējošie beigu tabelēs savā disciplīnā nebūtu zemāk par 16. vietu, bet pilnīgai laimei novēlu viņiem vismaz 12. vietu! Ievai Zundai šādu iespēju ir pat divas. Lai izdodas!