Pašiem savs Džabars

Andris nāk no Liepājas, kura daudz un bieži barojusi Rīgas lielo basketbolu. Kā daudzi – zem groziem nonācis tāpēc, ka pasaukts, ka paaicināts. 5. vidusskolas otrajā klasē astoņgadīgo Andrīti līdz ar citiem puikām uz basketbolu paaicināja liepājnieku leģendārais treneris Gunārs Krūmiņš. Kur tie citi, tur es ar – kaut Jēkabsons tolaik ar īpašiem dotumiem neizcēlās, drīzāk gan otrādi. Minibasketbols vēl nebija necik populārs, mazie uzreiz tika pie lielajām bumbām un augstajiem groziem. Ne tolaik, ne vēlāk, meistara laikos, Andris ar auguma dižumu neizcēlās, bija jāizstiepjas un jāsaraujas veiklāk, nekā citiem, lai tiktu pie panākumiem. Galvenais, ka tā spēle iepatikās tiktāl, ka radās vajadzība sacensties kā līdzīgam ar gados vecākiem puišiem. Treneris Krūmiņš šo tieksmi laikā pamanīja un prasmīgi virzīja, stimulēdams mazo aizvien piedalīties pie lielajiem. Tā nu nepilnu 16 gadu jaunībā Andris Jēkabsons tika ne vien ierakstīts „Sarkanā metalurga”(Liepājas galvenās komandas) vīru sarakstā, bet arī deva savu jūtamu artavu meistarsacīkstēs.

Rīgā Jēkabsons ieradās kā vissavienības skolnieku spartakiādei gatavotās komandas dalībnieks 1978. gadā – un palika galvaspilsētā uz visu turpmāko mūžu. Jo spartakiādes komanda pilnā sastāvā kļuva par VEF augstākās līgas komandas dublieru vienību. Tās līderis būdams tika pietiekami ievērots, lai jau 1979. gadā, 18 gadu vecumā, tiktu iesaistīts meistarkomandā. Par šo notikumu sendienu komentārs:
„Žurnālists: --Džabars ir basketbolists, kuram ārpus šis sports spēles laikam gan nekas cits nepastāv. Tātad sadzīvē neaizsargāts. Taču pavērojiet, kā viņš prot par sevi un komandu pastāvēt laukumā! Par līderi kļūt mācīts jau kopš mazām dienām. VEF dublieru vienībā pie Pētersona bijis galvenais punktu guvējs, lauzies ar krietni garākiem vīriem zem groziem. Taču... gaužām baidījies no zobārstes. Uzticīgs VEF komandai, kaut saņemti aicinājumi uz citurieni, pie gaļas podiem.
Džabars: --Latvijā palikt ir svarīgi, spēlējot pašu publikai, savu zēnu vidū. Manuprāt Vefs ir tas, kurš sevī apvieno labāko, kas ir un vēl var būt mūsu vīriešu basketbolā.”

Džabars... Kāpēc gan Džabars?
Tā Andri Jēkabsonu drīz vien iesauca komandas biedri, paklusām vēl piebilstot: baltais nēģeris. (Tolaik Latvijā nēģeris vēl netika uzskatīts par lamuvārdu –tāpat kā Blaumaņa laikos žīds.)
Karims Abduls Džabars tika atzīts par NBA vērtīgāko spēlētāju septiņdesmitajos gados, iepriekš jau nosaukts par visu laiku labāko ASV studentu basketbolistu. Pirms pāriešanas islāmticībā melnādainā atlēta vārds bija Lū Alsindors, taču slavas virsotnes viņš sasniedza jau kā Džabars. Uzņemts Milvokijas komandā viena gada laikā palīdzēja tai no autsaidera uzkāpt... NBA čempiona tronī!
Pēc PSRS jauniešu izlases turneja pa ASV Andris noskatījās un atzinās, ka gribot spēlēt tā, kā Džabars...
Starpība starp ASV un Latvijas Džabariem bija ne tikai ādas krāsā – arī auguma garumā. Jeņķim izrādījās varenie 215 centimetri, latvietim – par 20 centimetriem mazāk. Taču mūsējais to kompensēja ar varenu neatlaidību, pat spītību – un bieži izdarīja to, ko garie nespēja vis. Turklāt daba un treniņi Andrim bija izkopuši izcili augstu un atsperīgu lēcienu. Garas rokas. Par ātruma īpašībām un metienu precizitāti atcerēsies ikviens, kas Džabaru darbībā kaut reizi vērojis. Viņš lieliski iekļāvās un papildināja VEF astoņdesmito gadu modeļa vieglo, taču precīzo kavalēriju...

Tas bija ansamblis, kas basketbolu spēlēja kā dziedādams. Jēkabsons tika īpaši sabalsojies ar Valdi Valteru, jo abi Latvijas meistarsacīkstēs pārstāvēja savu mācību iestādi: Arvīda Pelšes vārdā nosaukto Rīgas Politehnisko institūtu. Un ja jau saproti Valteru, tad vari saņemt tādas rezultatīvas piespēles ātrajam uzbrukumam, kādas citiem pat sapņos nerādās! Tomēr vispirms Andri ievēroja kā sīkstu un prasmīgu aizsardzības spēlētāju. Kā tādu viņu arī paņēma uz PSRS junioru izlasi, kura 1980. gadā bez sevišķām problēmām paņēma Eiropas junioru čempionu titulu. No 1983. gada līdz 1987. gadam latviešu Džabars piedalījās PSRS lielajā izlasē, kura 1986. gadā pasaules čempionātā izcīnīja sudraba medaļas. Uz Vispasaules Universiādi Kobē 1985. gadā komandu gatavoja un aizveda nevis Aleksandrs Gomeļskis (kur nu tādam lielam vīram tik sīki mači), bet gan Vladimirs Obuhovs. Pēc izcīnītajām zelta medaļām treneris apgalvoja: „Ja Andris Jēkabsons spēlēs tā, kā spēlēja Kobē, tad vieta izlasē viņam nodrošināta – vismaz tikmēr, kamēr es vadīšu komandu.”

Kas tev deva! Lielos darbus lielajā izlasē Gomeļskis joprojām prata paturēt sev, ne Obuhovs, ne pīterietis Vladimirs Kondrašins, nedz savdabīgi talantīgais Aleksandrs Bliks pie galavārda netika pielaisti. Un Jēkabsona sakarā napoleoniskā Gomeļska spriedums bija strups un galīgs: „Tas taču nav izlases spēlētājs!” Un viss, še tev biļete Maskava – Rīga tikai vienā virzienā...
Cilvēkā neieskatoties, vērtējot tikai pēc cepures, varbūt arī tā varēja spriest. Jēkabsona ierastās darbības PSRS izlasē uzticēja tikai divmetriniekiem. Liepājnieks bija spītīgs, ar savu galvu uz pleciem, kas Napoleoniņu pamatīgi kaitināja. Turklāt Jēkabsons nebija draugos ar to, ko sauca par padomju sportista izturētu sportisko režīmu.
Pats vēlāk sacīja atklāti: „Man nav sveša ne glāzīte, ne cigarete. Tāpat kā daudziem citiem basketbolistiem. Atšķirība vienīgi tā, ka nekad neesmu to īpaši slēpis.”
Lai kļūtu kaut vai par pirts direktoru, tolaik vajadzēja būt morāli tīram, politiski apkaltam un ar partijas biedra karti kabatā...

Džabars par ģimeni 1985. gada intervijā laikrakstam Sports sacīja tā: „Mana dzīvesbiedre Aiga ir priecīga par to, ko sasniedzu, un bez viņas palīdzības es nevarētu sportot. Četrgadīgais Sandis un divgadīgā Anete nāks skatīties spēles Sporta pilī. (Ēka Barona ielā, kura tagad nojaukta – I.O.) Bažījos tikai, vai Anete nenobīsies no trokšņa.”
Nenobijās vis. Kad Jēkabsonu ģimene, brīvestības laikam pienākot, 1991. gadā aizbrauca uz Ungāriju ar Andra basketbolu naudu pelnīt (bet bagāti nekļuva vis), Anete jau tēva vadībā spēra ne vairs pirmos, bet gan nopietnos soļus basketbolā. Andris brīvajā laikā mēģināja pastrādāt ar mazajiem. Vēlāk, kad meita 2008. gadā tika nosaukta par Eiropas labāko basketbolisti, tēvs lakoniski, bet ar lielu gandarījumu noteica: „Viņai nekas divreiz nebija jarāda”.
Tad ticēsim talanta pārmantojamībai, jeb vienkāršāk – gēniem!

Tukšā atgriezies no Ungārijas, Džabars krustām šķērsām izspēlējās un izpelnījās pa mūsu pašu Latvijas Basketbola līgu. Brocēni, Bonus, Ventspils, Metropole bija ceļastabi, līdz Jēkabsons iesprūda dzimtās Liepājas Baltikā. Tur viņš arī mēģināja kļūt par treneri, taču diža kluba garīgais tēvs no viņa tomēr neiznāca. Andris Jēkabsons bijis un palicis vairāk darītājs paša spēkos un prasmē, nevis citiem gudrs runātājs un pamācītājs.
Kā klājas, kā sokas, kā veicas?
„Tā kā un...”—vēl šodien nosaka vecais Lipenes puika...