Bezcerīgo scenāriju pārlapojot... Slovaku pliķis.

Izceltais nozīmē faktu

20. februāris: Latvija un Slovākija – 0:3 (patiesībā 0:6)

Latvijas uzbrucēji centās, taču šoreiz fantastiski nospēlēja slovaku vārtsargs Budajs, kas savu meistarības skolu slīpē Kolorado Avalanche sastāvā. Šoreiz mūsu uzbrukums neko vairāk par centību neparādīja, bet slovaku vārtsargam Halākam lielu izdomu nevajadzēja, lai atsistu mūsu retos un visai attālinātos pretuzbrukumus. Brāļi Hosas katrs guva pa vārtiem, bet pusotru minūti pirms spēles beigām, kad Masaļskis jau bija nomainīts pret sesto laukuma spēlētāju, rupji piespēlē kļūdījās Galviņš, bet Gaborikam no Ņujorkas Rangers, šo iespēju realizēt bija tīrā formalitāte. No brāļiem Hosām spīdēja vien vecākais – tas, kurš nespēlē Rīgas „Dinamo”. Jaunais uz citu slovaku uzbrucēju fona bija labākajā gadījumā ēna savam brālim. Galviņš spēli vēroja no malas, jo iepriekšējā mačā guva savainojumu, taču bija citi, kas mēģināja izcelties, tomēr nesekmīgi. Gaboriks sprēgāja un pat izrāvās viens pret vienu uz Masaļska vārtiem, taču mūsējais bija labāks. Masaļskis, starp citu, četrus no sešiem vārtiem ielaida virs kreisā pleca – bija sajūta, ka slovaki ir sarunājuši tā mest, kas pēkšņi izrādījās Edgara vājais punkts... Latvijai šoreiz par labāko spēlētāju atzina komandas kapteini Kārli Skrastiņu. Kapteinis atkal spēlēja un centās, taču arī viņam ir spēju un izturības robežas, ko slovaku ātrie uzbrucēji visai manīgi izmantoja. Vai viņš bija labākais? Ne šajā spēlē... Znaroks pēc spēles preses konferencē smaidīja, atvainojās Matulim par nesavaldību iepriekšējā dienā un pabeidza savu formālo atreferējumu par maču ar vārdiem: „Skalpu gribat noņemt, ja... Nedabūsiet!” Pēc tam neformālajā konferences daļā, kad Oļegu ielenca Latvijas akreditētie žurnālisti, viņš atzina, ka ir vīlies vairākos hokejistos, kam uzticējies, taču publiski nevienu uzvārdu nenosauca. „Ticiet man, viņi paši ļoti labi zina...” Pēc spēles Znaroks vairāk runāja par pretinieku spēku un nevis par Latvijas hokejistu veikumu. Ja pirms olimpiādes Oļegs aizsvilās, kad viņam pajautāja, vai Šuplers ir atstājis labu materiālu – sak, kāds Šuplers, tie visi ir mani audzēkņi! – pēc zaudējuma mūsu izlases treneris ne ar pušplēstu vārdiņu neieminējās par savu audzēkņu kvalitātēm. Znaroka sacīto no aizmugures kāri ar muti un ausīm tvēra Lipmans, ik pa brīdim viegli ar roku pieskardamies trenera elkonim. „Ko vajag?”, pret LHF prezidentu, neslēpdams savu nervozitāti, apcirtās Znaroks. „Koķe gaida, viņa ir ģērbtuvē... Saproti, valdība, minstrs, vēstule no Zatl...” Uz to Znaroks zibenīgi atcirta sulīgā krievu valodā, iestarpinot necenzēto sarunvalodu: „Ja viņa ir ģērbtuvē, lai izģērbjas... Nav ko tur stāvēt... Hari, Hari”, meklēdams ar acīm savu palīgu, Oļegs sauca pāri hallei: „Aizej uz ģērbtuvi, tur viena bab... sieviete, nobučo viņu, savādāk Kirovs mani izvaros...” Pēc šāda zaudējuma neviena no oficiālajām amatpersonām pie Latvijas hokejistiem negāja – vai nu pašiem bija kauns, vai negribēja sevi iezīmēt. Līdz ar to, Znarokam un Vītoliņam vienīgie uzmanību veltīja mūsu preses korpuss. Žurnālisti iespurdzās, bet Lipmans viņiem vēl divdomīgi norūca: „Kad vajag premiju, tad Kirovs laps, a ka vajag Kirovam palīdzēt, tad Lipmans cuka...” Lipmans allaž pēc zaudējumiem ir vērotājs no malas. Ja treneris būtu, piemēram, Vasiļjevs vai Lindstrēms, tad droši vien mēs no viņa dzirdētu skarbas replikas. Bet pret Znaroku Kirovs nekad nav atļāvies publiski izrunāties. Baidās, ciena vai – vienkārši negrib pats pēc tam atrauties...
Latvija gatavojās turnīra ceturtajai spēlei, kur izslēgšanas kārtībā viņiem pretī nokļuva Šveices izlase. Nē, Šveicieši pretinieks izslēgšanas mačā būs Baltkrievija. Latvija pēc grupu turnīra ir stabili pēdējā, jo Vācijai, kas arī visos mačos zaudēja, ir labāka vārtu attiecība. Savukārt mūsu pretinieks tiks noteikts šodienas trilleros – Krievija pret Čehiju, Kanāda pret ASV, Zviedrija pret Somiju. Vai ir liela starpība, kuri no nosauktajiem mūs ielūgs uz lāviņas? Nav.