Voleja virvē vītais Vilde
19. augustā apaļi 50 gadi apritēja Raimondam Vildem, volejbolistam, kurš ir olimpiskais vicečempions (1988), pasaules vicečempions (1986), Eiropas čempions (1985), Latvijas (trīskārtējs), PSRS, Grieķijas (divkārtējs) un Igaunijas čempions, Tautu spartakiādes čempions. Pa trim sudraba un trim bronzas medaļām PSRS čempionātos. Volejbolā ievīts kā kaņepājs tauvā.
Bērnībā Raimim vienīgā autoritāte bija māte. Tās atzīšana, latviešu dzīves un darba tikuma uzklausīšana palīdzēja noturēties pret ielas kārdinājumiem “aiziet pa pieskari”. Daudz jau netrūka, bet tad iegadījās volejbols – notika uzņemšana “Radiotehniķa” sporta kluba zēnu grupā. To, ka puisis ir volejbolgudrs, pamanīja arī Murjāņu sporta internātskolas, mūsu tālaika stabilās sporta ģimnāzijas, treneris Freidenfelds, kurš aicināja jauno Vildi pie sevis. Necik vis negribējās līst iekšā tajā stingrajā internāta režīmā, tomēr Raimis gāja. Jo apzinājās, ka tad, kad viņš būs pilnā kroņa maizē, mammai ar iztikšanu kļūs kaut nedaudz vieglāk.
Vilde Murjāņos bija kautrīgs un kluss, bet spītīgs. Ne sadzīviskajā, bet sportiskajā šī vārda nozīmē. Bija gadījumi, kad augumos sīkākie, toties kustībās veiklākie zēni Raimi apcēla. Viņš varētu tos pārmācīt zināmajā puiku vīzē, jo nu jau bija piebrieduši garie muskuļi. Bet viņš tikai tā kautrīgi atsmaidīja un pēc treniņa, kad citi gāja atpūsties, palūdza dažus komandas biedrus vēl pusstundiņu pakavēties. Tāds sens un nodeldēts, bet joprojām sevi praksē attaisnojošs sporta panākumu motīvs. Kurš Raimondu Vildi noveda panākumu augstumos...
PSRS Tautu septītajā spartakiādē tie, kas stāvēja uzvarētājkomandai no Latvijas PSR tā tuvāk, varēja saskatīt asaras komandas kapteiņa Vildes acīs, kaut mute smaidīja. Un tās nebūt nebija prieka asaras. Ik pa brīdim dzeloņasi iesmeldzās ceļgali un mugura. Tie dūrieni bija spartakiādes zelta un citu – iepriekšējo—panākumu cena.
“Padomju olimpiskajās spēlēs” panākumi dažkārt gūstami ne par matu vieglāk, kā īstajās, vispasaules. Latvijai tajā 1983. gadā bija jāstīvējas ar Maskavu (valsts čempioni ACSK kluba volejbolisti), Ļeņingradu (kurai zaudējām) un Ukrainu. Maskavieši tika uzveikti, jo Raimonds ar savu 70 centimetrus plato bloku pilnīgi izslēdza no spēles pretinieku sparīgāko gremdētāju Savinu.
Arī Ukraina toreiz tika uzvarēta un spartakiādes zelts iegūts. Nākamajā gadā “Radiotehniķis” PSRS čempionātā tika galā ar visiem un vienīgo reizi kļuva par impērijas čempioniem. Bet sezonas sākumā Vilde uz mačiem pat netika uzģērbis sporta tērpu…
Pēc spartakiādes viņu sauca uz PSRS izlasi, solīja eksotiskas turnejas uz Brazīliju, uz Japānu, par tādu “pagastu” kā VDR nemaz nerunājot. Vilde kategoriski atteicās! Viņš bija apņēmies reiz savest pilnā kārtībā savus locekļus. Likās slimnīcas gultā, lai izārstētu pārslogotos ceļgalus, muguru, lai varētu dzīvot, spēlēt, mācīties bez sāpes remdinošām tabletēm vai injekcijām.
Par neklausību pašai Maskavai latvieti diskvalificēja, taču “Radiotehniķis” bija tādā pacēlumā, ka brīnumainā kārtā iztika bez sava līdera. Un pēdējos, izšķirīgajos mačos, Raimondam atļāva piedalīties. Redzēja, ka Rīgas komanda pacēlusies neapturamā vilnī, kad pat Vildes klāt vai prombūtne nav vienīgais izšķīrējs spēks. Turklāt – tāds izārstēts volejbola meistars arī PSRS izlasei vēl var vai kā noderēt!
Savus kreņķus iekš un ap PSRS izlasi Raimonds pirmām kārtām saista ar trenera Vjačeslava Platonova personību un tās īpatnībām. Platonovam aizmuguriski bija radies pagalam savdabīgs iespaids par latvieša raksturu; līdz ar to izlases treneris jau no pirmās kopīgās treniņnometnes Vildi vērtēja negatīvi. Mūsējā izlases rindās parādītais pārliecinošais sniegums gan lika trenerim ar viņu rēķināties kā noderīgu pamatsastāva spēlētāju, tomēr nespēja likvidēt nogulsnējušās antipātijas. Ar gadiem tās gan pieklusa, taču pavisam neizzuda nekad.
Savukārt par “Radiotehniķa” treneri Genādiju Paršinu, kurš Rīgā strādāt ieradās no aziātiskās Almaatas, un kuru pie mums līdz pat šim laikam volejbola sabiedrība ir dažādās domās, Vilde izsakās atzinīgi:
“Manos nopelnos ir liela daļa ir trenera Paršina nopelnu. Ja viņu nevērtē viennozīmīgi, tad varu teikt, ka no malas skatoties ne vienmēr spējam būtību saredzēt. IR tiešām tādi, kas jūtas Paršina apbižoti, taču visiem un katram nav iespējams labiņam būt. Pret mani viņš vienmēr bijis godīgs līdz galam. Profesionālajā sportā panākumi, sasniegumi ir galvenais motīvs un uzdevums, kā dēļ dažkārt varbūt pat kāds liktenis ir jālauž.”
Par olimpiādi saukto četru gadu ciklu, kuru vainago kārtējās olimpiskās spēles, Vildes gadījumā laiku no 1984. līdz 1988. gadam, volejbola meistars atceras kā visai ikdienišķu, ierastu notikumu plūsmu. Parastās, ilgās treniņnometnes, pārbaudes spēles, izbraukumi, oficiālie turnīri. Izcīnīts Eiropas čempiona tituls un pasaules vicečempiona gods. 1986. gadā viņu atzina par Latvijas populārāko sportistu.
Tāds darbs. Līdz pat olimpiādei.
“Seula… Tas bija tik sen, pagājuši 24 gadi. Protams, pats sarīkojums, tā mērogi –tas radīja nebijušas savdabīgas un vēl šodien saprotamas izjūtas. Ja man šodien prasa: vai negribi aizbraukt uz olimpiādi, apskatīties, tad es atbildu, ka negribu vis. Jo es zinu to lietu no iekšpuses, un tur iekšā es vairs netieku. Ar mazāk neesmu mierā. Toreiz – olimpiskais sudrabs jau bija it kā lielākais panākums mūžā, bet vienlaik arī vislielākais sarūgtinājums, jo vissmagāk ir zaudēt olimpiskajā finālā.”
Seulā komandu jau otro gadu vadīja Genādijs Paršins. Gāja gludi, Vildesprāt pat pārāk gludi. Amerikāņi ar vienu otru dabūja pamocīties, bet PSRS izlase laida slaidi, kā pa īpaši sagatavotu, gludu ledu. Gluži vai piemirsās, ka iepriekšējos gados ar amerikāņiem augstākie panākumi tika dalīti apmēram uz pusēm – vienreiz mēs, citreiz viņi…
Un tad Raimonds Vilde, PSRS izlases gremdētājs un bloķētājs, atklāj mums kādu nozīmīgu niansi, par kuru vēl nav publiski runājis. Lai neizskatītos pēc attaisnojuma meklēšanas, pēc čīkstošas žēlošanās.
Izrādās, ka tajā naktī pirms izšķirīgās cīņas par olimpisko zeltu ar ASV volejbolistiem, Raimonds un visa viņa komanda caurā miegā pavadījusi labi, ja pāris stundas. Jo olimpiskajā ciematā, PSRS olimpiskās delegācijas mitekļos, gāja vaļā īsta jēriņnakts. Kārtslēcējs Sergejs Bubka, tikko uzvinnējis olimpiādi, ģeņģerēja apkārt pa visām istabām, pašaprāt būdams skaļi asprātīgs. Bet vislielāko ļīrumļērumu sacēla basketbolisti, dienā vinnējuši ASV un jau tikuši pie kārotā zelta. Vāvuļoja dziesmas visās padomju tautu valodās un brēca urravas nebalsī.
Tāda iznāca tā gatavošanās pirms izšķirīgās spēles ar amerikāņiem. Pirmo setu, atceroties pusfinālā burtiski grīdā sadzītos argentīniešus, septiņas iepriekš uzvarētas spēles, PSRS vēl uzvinnēja, bet turpmākajam – pietrūka…
“Tikai” sudrabs.
Pagaidām Raimonds Vilde uz manu nopūtu par to, ka olimpiskais laikam gan ir bijis 50 gados labākais laiks, cieti atbild: “Mans labākais laiks varbūt vēl tikai gaidāms!”.
Sākoties brīvestībai pirmais, kurš aizgāja profesionāla volejbolista gaitās, bija Pāvels Seļivānovs – uz Beļģiju. Vildi tūdaļ gribēja paņemt uz Itāliju – kura tolaik bija volejbola lielvalsts – uz Brešijas klubu. Notrūka. Savu pēdējo sūro vārdu paspēja pateikt treneris Platonovs, pie kura kā izlases vadītāja itālieši tika vērsušies dēļ raksturojuma Vildem.
“Pateicoties žurnālistam Arturam Vaideram nokļuvu Grieķijā. Vaiders kārtoja kādas futbola lietas ar Pirejas “Olympiakos”, un tika pieminējis arī mani. Tā parakstīju līgumu bez kādiem starpniekiem un aģentiem. Piedāvājums bija ļoti labs.”
Latvietis savu maizi olimpisko spēļu dzimtenē godam atpelnīja, izvezdams “Olympiakos” par valsts čempioniem trīs gadus pēc kārtas. 1992. gadā Vildes komanda pat izcīnījās līdz Eiropas kausa finālam, kur zaudēja itāliešiem. Pēdējā gadā viņš jau kļuva par spēlējošo treneri. Tad bija pussezona Itālijas “Sira Cucine” Falkonāras pilsētiņā. Tad vēl sezona Igaunijā ar iegūtu kaimiņvalsts čempiona godu – kaut dzīvojis tika Rīgā, braucis vien uz mačiem. Lielo volejbolu pabeidzis Latvijā līdz ar gadu tūkstošu miju. Tad trenējis, arī Latvijas izlasi, līdz volejbola tomēr kļuvis par daudz. 2003. gadā Vilde uz diviem gadiem no volejbola aizgāja biznesā, celtniecības firmā par darbu vadītāju. Uzspēlēja vien kādu nieku savam priekam. Un – pārliecinājās, ka nav nonācis savā īstajā vietā, ka visa viņa dzīves pieredze ir pamatota volejbolā, nevis citā jomā, nevis celtniecībā.
Tad viņš 2005. gadā atgriezās...
Lai kļūtu par ilggadīgu Latvijas valstskomandas galveno treneri.
„Lieli panākumi, dalība olimpiskajās spēlēs, iespējami tad, kad teicami sakārtota visa valsts volejbola sistēma. Es neesmu rīkotājs, esmu treneris, un strādāju ar to, kas nonāk manā rīcībā.”
+6 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
Biedram un dažiem citiem tikai ūdeni pienest tādiem!!!
+1 [+] [-]
Priecīgu dzimšanas dienu Vildem!
+1 [+] [-]
Patīkami palasīt rakstu par kārtīgu Latvijas sporta leģendu.