Kad ābols no ābeles...

Piedāvāju savu sarakstu, bet, ja uzskatiet, ka tas ir papildināms, sūtiet savas versijas (uz vietni, kur šo rindu autoram tiek uzdoti jautājumi). Lūk, ģimenes, kas Latvijas sportā pelnījušas uzmanību.

Valdis Valters un Kristaps, Sandis

Iespējams, spilgtākais piemērs gēnu pārmantojamībai, lai gan patiesībā – abiem Valda dēliem nemaz cits variants kā basketbols, vispār nebija iespējams. Tēva raksturs spilgti izpaužas Kristapa karstajā galvā, savukārt Sandim tikušas tēva gaišākās puses. Tiesa, dēli savu tēvu sportiskajā ziņā nav pratuši pārspēt, lai gan Kristaps Eiropas basketbolā tiek ievērots kā labs saspēles vadītājs.

Jānis Lūsis un Voldemārs

Viens no pagājušā gadsimta izcilākajiem šķēpa metējiem, triju dažādu kalumu olimpisko medaļu laureāts. Jāņa dēlam bija visi priekšnoteikumi, sākot ar gēniem (arī mamma Elvīra Ozoliņa ir olimpiskā čempione šķēpa mešanā), beidzot ar padomu. Citi būtu apmierināti ar iespēto, taču no Voldemāra vienmēr tika gaidīts vairāk. Šķiet, viņam pašam arī gribējās, taču savainojumi neļāva un arī lielā tēva panākumu ēna spieda...

Ilmārs Verpakovskis un Māris

Viens no spilgtākajiem astoņdesmito gadu Liepājas Zvejnieka (tobrīd otras labākās Latvijas futbola komandas) spēlētājiem, ielika solīdu pamatu, lai viņa dēls Māris ne tikai kļūtu par profesionālu futbolistu, bet arī radītu Latvijas futbola visu laiku lielāko panākumu – iekļūtu Eiropas čempionāta finālturnīrā. Māris savu tēvu ir pārspējis, būdams Eiropas klases uzbrucējs.

Ludmila Olijare un Staņislavs

Astoņdesmitajos Ludmila bija Latvijas labākā barjersprintere, laba vieglatlēte, taču līdz pasaules klasei – pietrūka. Dotumi un talants iedzima dēlā, kas pēc gadsimtu mijas kļuva par vienu no pasaules elites barjerskrējējiem. Arī Staņislava tēvs (Ludmila no viņa izšķīrās, kad Stasis vēl bija bērns) esot bijis talantīgs sprinteris. Dēls pārspēja abus vecākus. Iespējams, ka mammas mīlestība dažos gadījumos bija pārspīlēta, taču – kurš viņai to var pārsmest?

Haralds Vasiļjevs un Herberts

Rīgas Dinamo septiņdesmito gadu centīgākais uzbrucējs Haralds Vasiļjevs dēlu audzināja hokeja garā. Ja ņem vērā, ka Herbetam izdevās uzspēlēt NHL, var teikt, ka dēls savu tēvu ir apsteidzis. Taču, ja Haralda laikā būtu iespēja viņam aizbraukt uz NHL, kazi – mēs tagad runātu savādāk. Herberts ir labs, bet tik lielas darba spējas, kādas savulaik laukumā demonstrēja tēvs – viņam diemžēl nepiemīt.

Harijs Vītoliņš un Harijs

Patiesībā Hariju Vītoliņu dinastija ir mērāma trijās paaudzēs. Vectēvs krieviem mācīja hokeju, arī tēvs bija pamanāms savienības mērogā, dēls – tika ierauts jaunāko laiku spožākajos Latvijas hokeja mirkļos. PSRS čempionāta sudrabs, izlases kapteinis, olimpisko spēļu dalībnieks, spēlējis NHL, visbeidzot – sākta sekmīga trenera karjera... Jā, jaunākais no Vītoliņiem ir gājis vistālāk.

Sergejs Zaļupe un Kristaps

1976. gada olimpiskajās spēlēs bija jābūt Sergejam Zaļupem, bet padomju sporta atlases sistēma viņu nokāva. Būdams pārliecinoši labākais PSRS smaiļotājs, funkcionāri latvieti tik ilgi mocīja pārbaudes mačos, līdz viņam varēja pateikt – tu šoreiz paliec rezervē. Tai vajadzēja būt olimpiskajai medaļai... Lielo gandarījumu Sergejs sagaidīja pēc trīsdesmit diviem gadiem, kad dēls Kristaps startēja Pekinas olimpiādē un divniekos ieguva 7. vietu. Abi labi.

Dainis Bertāns un Dairis, Dāvis

Augstas klases airētājs, Valmieras basketbola kluba Slavas zāles (ja tāda būtu) dalībnieks izaudzinājis divus krietnus basketbolistus. Abiem vēl gan lielākie darbi zem groziem priekšā, taču talanta un meistarības ziņā var droši apgalvot – par Bertānu puikām mēs vēl daudz dzirdēsim. Vismaz šobrīd izskatās, ka Latvijas izlases šīs desmitgades veiksmēs viņi abi piedalīsies (Dairis jau tur ir!). Dēli vecajam ir garām...

Andris Jēkabsons un Anete

Džabars (tā sauca VEF astoņdesmito gadu zvaigzni Andri Jēkabsonu) bija ļoti labs basketbolists – ja ne pasaules, tad Eiropas klase noteikti. No vietas un gaitā varēja iedankot grozā tādas bumbas, ka zāle lēca kājās no ekstāzes. Gluži loģiski, ka uz Daugavas sporta nama grīdas izaugusī Anete spēlēja basketbolu. Viena no Eiropas labākajām basketbolistēm, kas pratusi iekļūt arī WNBA. Zinātāji saka, ka Anete ir starp piecām labākajām savas pozīcijas spēlētājām pasaulē. Tēvs var būt lepns – meita ir izcila!

Jānis Ciaguns un Ivars

Kad PSRS laikos kalnu slēpotāji tikai ganījās pa savām ārēm, Jānis bija šīs pasaules daļas labākais. Brīvajā pasaulē droši vien viņa karjera būtu iegrozījusies ap Lielajiem kalnu slēpošanas globusiem, taču sociālistiskais reālisms darīja savu. Dēlam bija jākļūst par labu slēpotāju, jo tēvs zināja, kas vajadzīgs. Līdz olimpiskajām spēlēm Ivars tika, taču tās īpašās dzirksteles un talanta, kas piemīt vecajam, viņā nebija. Labs dēls, bet sportā tēvs viņu apsteidza.

Jānis Serģis un Kristers

Septiņdesmitajos tauta uz motokrosu gāja skatīties brāļus Serģus. Vecākais no viņiem Jānis allaž sagādāja saldo ēdienu blaķenēs – viņš bija vienkārši trašu karalis. Ja tiktu pasaulē – arī tur būtu spicē. Laiki neļāva, bet dēls Kristers bija dzimis, lai Serģus tomēr pasaules motokrosā ievērotu. Piecas reizes viņš blakusvāģu klasē (kopā ar Arti Rasmani) kļuva par pasaules čempionu. Tēvam bija liela loma, dēls to prata novērtēt, sagremot un - iet vēl tālāk!