Vajag klubus, nevis komandas

Latvijas sportā šī vasara paiet gaidīšanas zīmē. Te mēs gaidām (un gaidīsim vēl nepilnu nedēļu) Andri Biedriņu, savukārt Aleksandra Starkova atkāpšanos mēs jau sagaidījām. Visa tā jezga ap Starkovu un Latvijas izlasi, no malas raugoties, brīžiem bija pat komiska un atgādināja farsu, savos izteikumos pinoties, piemēram, Guntim Indriksonam. Taču futbola federācijas prezidents ar uzstāšanos savā ilgajā preses konferencē, kur tobrīd ļoti aktīvi iestājās par Starkova palikšanu, ļoti pamatoti aizskāra jautājumu par to, cik produktīvs ir darbs ar jaunatni Latvijā. Arguments, ka Starkovs bija jāmaina, jo „izlasei nav spēles”, bija pamatots no emocionālā viedokļa, taču tad ir jāpadomā – kāpēc tad īsti nav tās spēles? Pavisam vienkārši – futbolistu individuālās meistarības griesti ir tik augsti, cik tie ir. Acīmredzot – ne pārāk augsti. Iedomājieties – ja jau Latvijā būtu kaut 11 kājbumbas virtuozi, kas rāda brīnumus savos klubos, bet, spēlējot izlasē, pat neuzsit pa vārtiem, tad varētu pat sākt runāt par sava veida valsts nodevību. Var jau Starkova vietā likt kaut vai Jupu Heinkesu, bet tas nekādā gadījumā necels jauno futbolistu individuālo meistarību. Kā gatavo, kā trenējas, tādi arī sanāk.

Lai arī sekojošos piemērus Latvijas apstākļos nokopēt nebūs iespējams, vienalga palūkosimies, ko tad tādu sevišķu dara pasaulē vadošie futbola centri – trīs Eiropas labākās akadēmijas un Dienvidamerikas labākā. Lai saprastu, kāpēc neviens Lionela Mesi kalibra spēlētājs nav izaudzis, piemēram, Staicelē. Lai labāk saprastu, kur ir mūsu vieta, un kāpēc tā ir drošā attālumā no pasaules un Eiropas futbola elites.

„Ajax” futbola zvaigžņu ražotne

Amsterdamas „Ajax” netiek uzskatīts par pasaules futbola grandu, taču vienā jomā viņi vienmēr ir bijuši starp pirmrindniekiem – spēlētāju sagatavošanā. Tieši tāpēc arī „Ajax” jaunatnes akadēmiju, kas ir izveidota 1900. gadā, sauc par „De Toekomst” jeb nākotni. Kluba galvenais mērķis ir lielajā komandā ik pa divām sezonām iepludināt vismaz trīs jaunatnes akadēmijas audzēkņus. Trīs – tas ir pats minimums, jebkāds pieticīgāks rādītājs ir skaļš trauksmes zvans, kas var vainagoties ar jaunatnes sistēmas atbildīgo cilvēku nomaiņu.

Pamatā kluba akadēmiju apmeklē bērni un jaunieši, kas dzīvo 50 kilometru radiusā ap Amsterdamu, taču, protams, ir savs skautu tīkls, kas meklē jaunos spēlētājus. 50 skauti vago Nīderlandes futbola laukumus, bet pieci – ceļo pa visu Eiropu. Kāds varbūt pavīpsnās par pieticīgo Eiropas skautu skaitu, kaut vai salīdzinot ar „Chelsea” vai „Manchester United” tīklu, bet varam tikai iedomāties, cik erudīti ir tie pieci un kāpēc pēc lielāko Nīderlandes futbola akadēmiju (ne tikai „Ajax”) darbiniekiem stāv rindā visi lielākie Eiropas klubi. Kad jaunie spēlētāji atlasīti, viņiem ir jāiziet „talentdagen” etapu jeb, rupji sakot, atrādīšanos. Šis „talentdagen” ir ļoti rūpīgi izstrādāts jauno spēlētāju tests, kurā pārbauda individuālo meistarību, pozicionālo spēli, arī domāšanu laukumā un ārpus tā, acis pieverot uz fizisko sagatavotību – sak, uztrenēsim ar laiku. Visas komandas – sākot ar jaunāko grupiņu un beidzot ar lielo komandu – tiek trenētas pēc vieniem un tiem pašiem pamatprincipiem, visām tiek iestrādātas vienas un tās pašas disciplīnas un uzvedības normas. Lai ienākšana profesionālajā futbolā nebeigtos nesākusies, jo spēlētājs ir kā no meža iznācis, kā tas nereti ir jebkurā sporta spēlē Latvijā. Treneri – lielākoties bijušie „Ajax” vai vismaz kluba sistēmas spēlētāji, no kuriem prasa tikai trīs lietas: „Ajax” jaunatnes akadēmijas rūdījumu, pieredzi profesionālajā futbolā un spēlētāju izvietošanu 4-3-3 formācijā. Bez ierunām – 4-3-3!

Jaunākā treniņu grupa tiek komplektēta no piecus gadus veciem spēlētājiem, savukārt vecākā komanda jaunatnes akadēmijā ir U-19 vecuma grupa. Tad nāk dublieru komanda, bet virs tās – piramīdas smaile jeb tāds Amsterdamas „Ajax”, kā mēs redzam, piemēram, UEFA Čempionu līgā, bez biksēm atstājot „Manchester City”. Eh, cik simboliski – tie retie prieciņi, kad sports aizēno biznesu. Un, kad „Ajax” sāk palikt pārāk draudīgi, viņi par skaistām summām pārdod tādiem „Manchester City” un līdzīgajiem savu kārtējo talantu porciju. Zvaigznes uzmirdz un aiziet, debesīs lēnām ceļas nākamās. Nebeidzams process.

Amerikāņu elks „La Masia”

Pirms diezgan neilga laika slavenajā amerikāņu TV pārraidē „60 Minutes” bija sižets par „Barcelona” un tā jaunatnes akadēmiju „La Masia”. Pirmo reizi raidījuma 45 gadu ilgajā vēsturē bija sižets par futbola klubu! Raugi, tieši „La Masia” tika izraudzīts kā paraugs, uz kādiem principiem futbolam (sokeram) būtu jāattīstās ASV, lai lielvara beidzot arī šajā sporta veidā būtu tuvāk zvaigznēm.

Un par „La Masia” runāt patiešām ir vērts. Līdzīgi kā „Ajax”, arī tur ir viena neapejama prasība – futbolistiem jau pat pirmsskolas vecumā tiek iepotēts „Barcelona” raksturīgais spēles stils. Pat pašu mazāko spēles tiek translētas tiešraidē kluba televīzijā, dodot iespēju kluba faniem nākamajām zvaigznēm sākt sekot līdzi jau laikus. Tā, piemēram, Lionels Mesi bija slavens jau krietnu brīdi pirms savas debijas lielajā komandā. Vairāk nekā 300 jauno futbolistu ik dienas trenējas „La Masia”. Interesanti, ka „La Masia”, kas oriģināli bija lauku saimniecība, par futbola internātu tika iekārtota vien 1979. gadā, kad ar šādu draudzīgu ieteikumu klajā nāca... „Ajax” produkts Johans Kruifs, viņš arī „Barcelona” spēlētājs 70. gados un treneris – vēlāk. Vēl viens piemērs tam, cik vērtīgs var būt nīderlandietis. Pirmais „La Masia” audzēknis lielajā komandā bija Giljermo Amors, bet drīz pēc viņa parādījas vēl divi – Karless Buskets un Pepe Gvardiola. Vēlāk Pepe Gvardiola bija „Barcelona” galvenais treneris, bet Busketa dēls Serhio – viens no vidējās līnijas un aizsardzības cementētājiem, kāds ir vēl šodien. Bija vērts Kruifam šo ideju virzīt...

Renovētajā „La Masia” galvenais uzsvars tika likts uz futbola internātu, lai izmitinātu tos spēlētājus, kas nav no Barselonas. Gultas vietu skaits - 60. Bērni „La Masia” tiek uzņemti no 6 gadu vecuma un katru gadu vairāk nekā 1000 bērni dodas uz atrādīšanās treniņiem, bet atlasīti tiek tikai 200 labākie. Skautu tīkls – 15 Katalonijā, 15 Spānijā, 10 – pa visu pasauli. Ir septiņi kritēriji, kuriem ir jāatbilst „La Masia” audzēknim: 1) spēlētājam ir jāmīl bumba; 2) jāmāk veikli apstrādāt bumba, piespēli saņemot; 3) bumba jākontrolē ar domu par pozīcijas noturēšanu uzbrukumā; 4) flangiem jāspēlē labi ar abām kājām; 5) labi jālasa spēle un ātri jāpieņem lēmumi, neraugoties uz to, cik tuvu vai tālu ir pretspēlētājs; 6) komandai zaudējot bumbu, presings ir obligāta prasība – bez ierunām un vecuma ierobežojumiem; 7) centra aizsargiem ir jābūt pietiekami tehniskiem, lai ievadītu uzbrukumus. Lūk, 7 pamatprincipi, kas ir jāievēro gan Pikē, gan Mesi, gan sešgadīgajam Hosē. Tur arī panākumu atslēga – sistēma! Nauda, talants un viss pārējais – pēc tam. Kā reiz teicis ir Čavi, īsts „La Masia” produkts īsi pirms piespēles saņemšanas vienmēr paskatās apkārt un izlemj, kur atdos piespēli.

„Santos”: futbols dod cerību

Pelē, Rubiņju, Neimārs – tie ir tikai trīs no daudzajiem slavenajiem „Santos” jaunatnes akadēmijas produktiem. „Santos” jaunatnes akadēmija nav tik liela kā labākās Eiropā, taču ar mazliet citām funkcijām. Audzēkņu skaits knapi pārsniedz simtu, arī jaunatnes komandu skaits, salīdzinot kaut vai ar „Ajax”, ir neliels – vien piecas. Toties gandrīz visi spēlētāji dzīvo ļoti modernās kopmītnēs, kas ir izbūvētas „Urbano Caldeira” stadionā – kluba mājvietā. Kafejnīca, dzīvojamās istabas, atjaunošanās procedūru telpas, trenažieru zāle, psihologi un viss pārējais, kas vien nepieciešams. Klubs arī nodrošina visiem saviem spēlētājiem izglītību. Zinot, ka pārsvarā visi audzēkņi pamatā ir nākuši no ļoti nelabvēlīgiem rajoniem un ir ar lielu dzīves rūdījumu, iespēja tik „Santos” sistēmā ir kā nonākšana paradīzē. Tieši integrācijas motīvs ļauj „Santos” jaunatnes sistēmu novērtēt kā tiešām izcilu.

„Santos” tiek dēvēti par šā lauciņa pionieriem visā Brazīlijā. Tieši uz „Santos” parauga galvenokārt ir uzbūvēta visa Brazīlijas jaunatnes futbola sistēma. Brazīlija ir ražīgākā futbola spēlētāju eksportētāja pasaulē. Par panākumiem spēlētāju pārdošanā nevar sūdzēties arī „Santos” – teju katrā transfēru logā izdodas solīdi nopelnīt, bet Neimāra pārdošana „Barcelona” par 57 miljoniem eiro ir tikai labs apliecinājums tam, cik veiksmīgi norit darbs ar talantiem.

Lisabonas lepnums

Pēdējos gados mode Eiropas futbolā ir pamainījusies, Portugālei apsteidzot Nīderlandi nākamo futbola superzvaigžņu nolikšanā uz letes. Nereti tieši Portugāles klubu kontos ieripo milzīgas naudas summas par vēl jauniem, taču jau meistarīgiem un ārkārtīgi daudzsološiem futbolistiem. Lisabonas „Sporting” jaunatnes akadēmija tiek uzskatīta par vienu no labākajām Eiropā, turklāt tā ir vienīgā sporta akadēmija visā Eiropā, kas ir saņēmusi ISO 9001 kvalitātes sertifikātu. 2002. gadā klubs uzcēla modernu bāzi, kurā ir divi nodalīti bloki – profesionālās komandas un jaunatnes. Ārkārtīgi moderna kluba bāze, pēc daudzu speciālistu atzinuma – iespējams, labākā pasaulē. Jaunatnes blokā spēlētājiem ir speciālas telpas mācību darbam, dažādas procedūru istabas, turku pirts, džakūzi, sporta zāle, viens lielais futbola laukums, četri treniņu laukumi ar dabīgo segumu, laukums ar mākslīgo segumu, speciāli zāles laukumiņi vārtsargiem, dienesta viesnīca ar 91 (!) istabu...Un uzskaitījums ar šo ir tikai pusē.

Atdeve? Luišs Figu, Krištianu Ronaldu, Nani, Nunu Valente, Simao, Rikardo Kvaresma, Paolu Futre, Žao Mutiņju un daudzi, daudzi citi ļoti pazīstami futbolisti. 19 akadēmijas audzēkņi ir aizvadījuši vismaz 25 spēles Portugāles izlasē. „Sporting” akadēmijā pirmajā vietā, protams, ir futbols, bet milzu uzmanība tiekot pievērsta izglītībai, ētikas jautājumiem un citām būtiskām lietām, kas veido rezultātu, bet ne visi to nozīmi novērtē.

Lai arī klubam pašam pēdējā laikā nesekmējas (lieli parādi, nav panākumu, Portugāles čempionu tituls pēdējo reizi tika izcīnīts 2002. gadā), jauno spēlētāju sagatavošanā viņi tāpat rāda piemēru citiem. Nav jau citu variantu šobrīd – ir jātrenē, lai varētu pārdot...

Mēs gribam, bet – vai varam?

Latviešiem visās jomās ir jābūt starp labākajiem pasaulē vai jāatrodas vismaz rokas stiepiena attālumā no elites. Arī no futbola izlases mēs vienmēr gaidām, ka tā spēs panest vairāk, nekā vispār spēj pacelt. Un ir bijušas reizes, kad uzlecam pat divreiz augstāk par savu pēcpusi. Taču tas nenozīmē, ka tā būs vienmēr.

Mazliet iedziļinoties četrās labākajās futbola akadēmijās pasaulē, uzreiz ļoti labi pamanāmas ir kopīgās iezīmes. Vispirms – pilnvērtīgas klubu piramīdas. Tālāk – vienota ideoloģija gan laukumā, gan ārpus tā, neskatoties uz to, vai spēlētājs pelna 10 miljonus eiro sezonā, vai arī tikko ir sācis spēlēt futbolu. Turpat arī izglītības nodrošināšana un talantu pulcēšana internātā. To visu var arī pie mums sakārtot. Lai paliek skautu tīkli pa visu pasauli, dienesta viesnīca ar 91 istabu un ārkārtīgi dārgās bāzes – pat ja tas viss ir, bet nav vienotas ideoloģijas par to, kā dzīvot, spēlēt un uzvesties, tad potenciāls paliks līdz galam nerealizēts. Tiesa, nav jau tā, ka Latvijā pilnīgi neviens to nesaprot un piramīdas kārtībā neuztur. Tas arī jānovēl Latvijas futbolam – lai mums būtu vairāk kārtīgu klubu, nevis vienkāršu apšaubāmas izcelsmes komandu. Tad arī izlasei ar laiku „parādīsies spēle”.