Punnenovs. Kas tas tāds?

Komandējums decembrī bija tā ieplānojies, ka redzējām Daugaviņu (pat trijās spēlēs), Merzļikinu un Ķēniņu - vienā, kad pēc ripas metiena Ronaldam pārlūza žoklis, bet Punnenovu izdevās noķert tikai treniņā. Kur viņš rāvās tā, it kā tas būtu pēdējais treniņš pirms kandidātu nosaukšanas olimpiskajā finālā. Kamēr pēc treniņa Ivars pārģērbās, aprunājāmies ar "Lakers" galveno treneri - savulaik vienu no Zviedrijas izlases labākajiem aizsargiem Andersu Eldebrinku: "Ivars vārtos spēlē agresīvi, bet tajā pašā laikā viņš ir arī mierīgs. Vārtsarga galvai ir jābūt skaidrai un Ivaram tāda ir. Viņš ātri kustas, daudz spēlē uz ledus un ceļgaliem. Šādi spēlējot, vārtu augša paliek brīva, taču vārtsargu treneriem ir speciāli vingrinājumi, kā tikt klāt šādām ripām. Liekas, ka viņam tīri labi patīk arī atlecošās ripas. Arī pie vārtiem Ivars nav pieaudzis un iet palīgā gan spēlētājiem pie apmales, gan arī iziet uz priekšu, kad ir vajadzība. Ļoti labs puisis un būs arī labs vārtsargs."

Punnenova ceļš no Pierīgas Līčiem līdz Rapersvīlai Cīrihes ezera krastā bija pietiekami līkumains. "Ivars manā komandā bija labākais vārtsargs", atceras treneris Ģirts Ūdris. "Taču līdz 14 gadu vecumam mums bija šausmīgas problēmas. Tad puikam notika kaut kāds klikšķis un viņš pārvērtās. Bija radusies pārliecība, ka es varu un nu viņš vārtos bija perfekts. Kā parasti, šajā vecumā es komandu nododu tālāk nākamajam trenerim. Kā Ivars tika uz Šveici? Viņš draudzējas ar Tomu Andersonu, kura tēvs Valdis ir labs draugs Harijam Vītoliņam. Haris tad vēl pats strādāja Šveicē, tur viņam bija kaut kādi gali, un abi puikas aizbrauca uz Šveici. Bet abi divi jau Latvijā bija sagatavoti pietiekami labi, lai tiktu Obertūrgavas "Pikes" komandā. Ivars ir ļoti jauks jauneklis un, kad pārrodas Latvijā, atved arī inventāru tiem, kas tagad sargā "Pērkona" vārtus."

Atšķirībā no Latvijas, kur "Pērkonā" viņam iznāca tikai 10 - 12 spēles sezonā, Šveicē spēlēt iznāca krietni vairāk - pirmajā gadā pat 35 spēles, kas 15 gadus vecam puikam ir ļoti normāla slodze. Ivars Punnenovs: "Labi, ka "Pikes" komandai tolaik nebija vārtsarga... Romanshornā nospēlēju divus gadus jauniešu komandā, vajadzēja sākt spēlēt pie junioriem un Romanshornas treneris palīdzēja tikt Klotenē, kur nospēlēju vienu gadu. Viņi lauza ar mani līgumu, bet caur pazīšanos nokļuvu Rapersvīlā. Viņiem junioru vārtsargam bija trauma un man uzsmaidīja veiksme. Labi nospēlēju pāris spēles un Rapersvīla parakstīja ar mani junioru līgumu. Pirms pērnā gada pasaules junioru čempionāta mani izsauca uz kluba biroju un pateica, ka šajā sezonā mani gribot lielajā komandā kā otro vārtsargu." Tā Ivars sešos teikumos izstāsta savus četru (!) gadu centienus spēlēt Šveices NLA klubā. Taču ne viss gājis kā pasakā. Tā pirmajā gadā pēc kāda zaudējuma jauniešu komandas treneris visu vainu novēlis uz abiem latviešiem, jo abi tad vēl vācu valodu nav tik labi sapratuši. Kad citi puikas to pastāstījuši, Ivars un Toms gājuši sūdzēties kluba priekšniecībai, ka nav labi viņus abus nostādīt pretī pārējiem un ka spēlē tā nemaz nav bijis. Treneris atvainojies. Lūk, latvieši ar mugurkaulu! Nepilnu sešpadsmit gadu vecumā...

Punnenovs: "Ja treniņā ielaižu golu, man ir jāsalauž nūja! Kāds ir mans mērķis treniņā? Neielaist nevienu golu! Vārtsargu treneris saka, ka tas nav normāli. Ka es esot traks... Kurš no mums ir trakāks? Man jau liekas, ka Elvis ir trakāks par mani..."

1:0 spēli pret Krieviju redzējāt? Nekā lieka, taču ļoti pārliecinoši. Vispirms nokrīt uz kreisā celīša, ja vajag - uz abiem, ripas atsit gan ar kājām, gan rokām. Un no ledus ir veikli augšā kā pantera. To gan saucot nevis par panteras, bet tauriņstilu. Augumā garajiem vārtsargiem ļoti piemērots. Nezinu, vai Ivars ir tikai 1,85 m garš, kā rakstīts Eliteprospects.com, vai 1,84 m, kā "Lakers" mājas lapā, taču 30. maijā viņam būs tikai 20. (!) dzimšanas diena.

Pēc 1:0 spēles kolēģis cenšas no jaunā varoņa izvilkt, ka šī spēle pret Krieviju un Znaroku Ivaram varētu būt bijusi īpaša, taču puika atbild nosvērti, profesionāli: "Gribēju nostāvēt uz nulles un tagad varu būt laimīgs. Nav nekā īpaša, ka tā bija Krievija. Es zinu, ko Znaroks ir izdarījis Latvijas izlasē, arī kā treneris, bet personīgi pazīstami neesam. Vai tikšu uz pasaules čempionātu? Pirms spēles treneris teica, lai nospēlēju tā, ka pašam prieks. Kas būs tālāk? Redzēsim." Ivars atsakās arī no "Lakers" galvenā panākumu kaldinātāja lauriem (saglabāta vieta NLA), pirmais esot Ebišers, kuru viņš treniņos dzenot uz priekšu.

Lūk, kā decembrī pirmajā sarunā Ivars raksturoja savas attiecības ar Stenlija kausa ieguvēju Ebišeru: "Mans uzdevums ir ar Ebišeru konkurēt treniņos. Mēģināt viņu uzvarēt un dzīt uz priekšu. Un pašam mācīties no viņa. Lai es ietu augšā. Sezonas sākumā teicu, ka mans mērķis ir būt par pirmo vārtsargu un visi to zina. Arī Ebišers. Taču attiecības mums ir ideālas. Jau pirmssezonas izbraukumos viesnīcā dzīvojām vienā istabiņā, Nirnbergā kopā visi bijām aizgājuši uz bāru. Viņš ir ļoti pieredzējis, es tikai ceļa sākumā, treniņos viens par otru pasmejamies. Supercilvēks! Kad spēlē pret Berni pirmajā trešdaļā viņš ielaida trīs golus un treneris vārtos ielika mani, pārtraukumā Dāvids pienāca klāt, paslavēja - lai tā turpinot! Viņš man grib palīdzēt."

Sestdien jau krietnu laiciņu pēc spēles beigām Latvijas izlases ģērbtuvē pabija arī Ūdris: "Visi jau bija pārģērbušies, Ivars vēl nē, sēdēja ar mazliet nolaistu galvu, mierīgs, sirsniņā jau bija prieks, bet uz āru tas uzkrītoši nenāca. Paslavēju. Pateicu arī, ka ļoti daudziem cilvēkiem viņš šodien sagādājis prieku. Arī man."

Ūdris uzsvēra arī kādu spēles epizodi, kad Latvijas izlases vārtos bez ķiveres palicis kāds no Krievijas izlases uzbrucējiem. Ivars mierīgi novilcis cimdu un pasniedzis cīņu biedram nokritušo ķiveri...