Dainis Dukurs – no smiekliem līdz atzinībai

„Acīmredzot tā ir atzinība par mūsu darbu skeletona sportā – vismaz es tā domāju. Es gribētu pateikties saviem dēliem – tas noteikti ir viņu nopelns. Apbalvojumu saņemu es, bet tie ir viņu rezultāti, kas sasniegti kopā ar mani un cilvēkiem, kas strādā mūsu komandā,” stāsta pats Dainis, raksturojot emocijas, kas raisās, saņemot Triju Zvaigžņu ordeni. „Mēs startējam tāda līmeņa sacensībās, kur beigās tiek atskaņota uzvarētāja valsts himna, tiek pacelts tās valsts karogs. Pēdējos gados ļoti bieži mūsu valsts karogs ir visaugstākajā mastā, skan mūsu valsts himna. Tā tas notiek gan Eiropas, gan pasaules čempionātos, gan Pasaules kausā, turklāt bieži vien divi Latvijas karogi tiek uzvilkti mastos. Šī ir atzinība par to darbu, ko mēs esam veikuši kopā šajos gados. Tas ir ļoti augsts valsts novērtējums, esmu lepns par to!”

Dainis Dukurs tagad atzīst, ka toreiz - 90. gadu beigās - skeletonu Latvijā ir ieviesis gandrīz vai ķeksīša pēc, jo viņš kā trases direktors vēlējās, lai tajā ir pārstāvēti visi sporta veidi. „Liels prieks, ka visu es esmu izveidojis pats, neesmu pielipis pie kāda darba augļiem. Es uzcēlu visu šo, kas tagad saucas „skeletons”. No Norvēģijas atvedu pirmās skeletona kamanas Latvijā, izveidoju treniņu grupu, kā arī domubiedru grupu, kas strādā šajā sporta veidā. Toreiz mēs to darījām „for fun”. Mana sākotnējā doma bija aizpildīt Siguldas trasi ar vēl vienu sporta veidu. Tomēr tas viss ir izaudzis augstākajā līmenī, mēs esam Latvijas vārdu iznesuši pasaulē, parādot sevi kā vienus no labākajiem skeletona sportā.”

Protams, ka sākumā par Daini cilvēki smējās, sak – ko tu āksties, kurš normāls cilvēks brauc ar galvu pa priekšu? Attieksmē atturīgs bija gan pats Dainis, gan abi dēli, kuri bija sevi veiksmīgi pierādījuši dažādos sporta veidos, kļūstot arī par Latvijas jaunatnes čempioniem volejbolā. Skeletons – tas bija vēl viens veids, kā savu laiku piepildīt ar kādu sportisku aktivitāti. Tomēr pamazām ziņkārīga interese pārauga izaicinājumā, jo skeletons tika iekļauts olimpisko spēļu programmā. Tas bija kā starta šāviens tam procesam, ko mēs tagad pazīstam kā Dukuru ģimenes fanātismu. Latvieši, dodoties uz savām pirmajām nometnēm, kur sāka apgūt skeletonu pa īstam, jo Latvijā tas tika darīts instinktīvi, izejot no Dukura vecākā pieredzes bobslejā, lika par sevi runāt kā par sīkstuļiem un trakajiem, jo 7 cilvēku grupa demonstratīvi atteicās no dāmu starta vai vēl zemākas vietas trasē, kur uzsākt braucienu. Komandas virsaitis rādīja uz pašu augstāko vietu, jau tobrīd liekot saprast – šim bariņam ir tikai viens mērķis...

Kājās uzāvuši vieglatlētikas naglenes, kombinezonus, kas lika izskatīties, rupji sakot, kā pāķiem, Latvijas skeletons sāka savu ceļu pretī virsotnēm. „Pirmā skeletona skola man ir iespiedusies atmiņā. Mēs atradāmies starta mājā, kurā bija mazi logi. Startējot Latvijas sportistam, katrā logā parādījās pa vienai Latvijas sportista galvai – kā dzeguzes no pulksteņa. Pēc tam, kad startēja nākamais latvietis, atkal 6 galvas pieplaka pie logiem. Tur pat divi nevarēja pie viena nostāties, katrs stāvēja pie sava. Mēs ļoti, ļoti zaļi bijām tajā laikā – pirms gadiem 12 – 13, 90. gadu beigās,” atceras Dainis, atklājot, ka toreiz viņam prātā bija tikai viena doma – kā lai bērnus dzīvus un veselus nogādā mājās pie vecākiem.

Laiks ritēja, sākās dabiskā atlase, beigās paliekot tikai abiem brāļiem. Precīzāk, paliekot kā aktīviem braucējiem, jo arī pārējie palika, tikai jau citā statusā. Zīmīgi, ka skeletona pirmsākumi sakrita ar laiku, kad Latvijas čempionāts bobslejā vēl spēja pulcēt 17 ekipāžas. Toreiz sacensības sākās ar Latvijas čempionātu skeletonā trim sportistiem, kas tika pavadītas ar bobsleja vilku, starp kuriem pat Latvijas bobsleja vectētiņš Jānis Zāle jeb Zāļuks bija tikai „viens no”, zviedzienu un neticību, ka šī ģimenes dīvainība kādreiz pāraugs spožās uzvarās, ordeņos, reklāmas kampaņās un dziesmu videoklipos. Un patiešām – tolaik to redzot, šķita, ka veči tikai veltīgi tērē laiku un naudu...

Dainis Dukurs pauž cerību, ka skeletons Latvijā nebeigsies brīdī, kad savas karjeras beigs abi dēli. „Gribētos, lai tā tas turpinātos. Lai ir pēctecība, kad dēli beigs braukt, jo tās zināšanas jau ir sakrājušās daudz, tās varētu vēl kādam nodot, lai skeletons Latvijā neapstātos, nepazustu uz kādu laiku nebūtībā. Sporta funkcionāriem nenāktu par sliktu iepazīties ar mūsu sportistu rezultātiem, iekļaujot arī skeletonu kādā jaunatnes programmā, iezīmējot arī mūs kā sporta veidu. Līdz šim tas nav izdevies, bet, cerams, ka uz priekšdienām izdosies.”

Varbūt jācer uz mazbērniem? „Mazdēls ļoti cītīgi spēlē futbolu, hokeju, nodarbojas ar vieglatlētiku. Nekas netiek uzspiests. Tad, kad viņš pateiks, ka grib, tad arī skatīsimies. Tomēr līdz mazdēlam ir vienas paaudzes pārrāvums, ko derētu aizpildīt.” Un ir ne tikai pirmie pumpuri, bet arī ziediņi. Skaļi sevi ir pieteikusi 18 gadus jaunā Lelde Priedulēna, tāpat kopā ar viņu cītīgi trenējas vēl vairāki jaunieši, veidojot mobilu 6 jauniešu grupu. Gluži kā pirms 13 gadiem...

Beidzot ir noticis tas, kam bija jānotiek agrāk – Latvijas skeletona tēvs ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni. Tiesa, pēc sava dēla Martina, taču Tomass savu kārtu vēl gaida. Starp citu, tagad ērti var risināt sadzīves jautājumos ģimenē, liekot traukus mazgāt tam, kuram Triju Zvaigžņu ordeņa nav... Gan jau sava kārtu sagaidīs arī Tomass, jo kā atzīst Dainis, šobrīd notiekot ļoti aktīvs darbs pie Tomasa tehnikas. Dukurs seniors ir pārliecināts, ka Tomass nākamsezon startēs citā kvalitātē, tā ka brālis var sākt skatīties pār plecu...Latvijas skeletona tēvs ir apņēmības, enerģijas un ideju pilns, jo skeletonam Latvijā ir jābūt – arī pēc Dukuriem. Bet stāsts par viņu un viņa domubiedriem ir pamācošs un iedvesmojošs. Tikai jānotic sev - arī tad, ja citi netic...