Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Brīnums ar 11. numuru

Brīnums ar 11. numuru
Bugajenko (Nr.9) "Radiotehniķim" ziedoja 14 karjeras gadus...

Foto:russkije.lv

Ivanam Bugajenkovam – izcilam Latvijas volejbola meistaram – 18. februārī aprit 75 gadskārta. 57 gadus meistars ir rīdzinieks, pie mums ieradies 18 gadu jaunībā un kļuvis par savējo. Par viesmīlību Latvijai atmaksājis uzvijām – ar divām olimpiskajām zelta medaļām, būdams pats pirmais mūsu pārstāvis, kurš pratis izcīnīt dubultzeltu.

Par Rīgu Vaņam aizrautīgi stāstīja Latvijas PSR galvaspilsētā dienējis staņišņiks. Puisim, kurš necik tālu no savas kazaku staņicas pasauli nebija skatījis, tās likās brīnumlietas – skaisti nami, augsti torņi, platas un tīras bruģētas ielas, un augstskolas, institūti, kur var izmācīties par lielu vīru. Draugs ieteica iet uz SKIF, jebšu latviski LVFKI, Latvijas valsts fizkultūras institūtu, kur tādu stingru puisi kā Vaņu par īstu sportistu ātri vien pataisīšot.
Tēvs, kurš bija Eiropu redzējis kara laikā, kaudamies no Staļingradas līdz Berlīnei, kaut smagu sirdi, taču atbalstīja dēla aiziešanu plašā pasaulē. Pa abiem pataisīja krietni lielu finiera čemodānu ar priekškaramo atslēgu, un tā Ivans Bugajenkovs ar visu savu mantību pie rokas ieradās Rīgā. Bija 1955. gada rudens, kad viņš sekmīgi izturēja iestājeksāmenus un kļuva par sporta studentu.

Vajadzēja izvēlēties sporta veidu specializācijai, un iesācējs gāja pieteikties volejbola sekcijā – tā spēlīte no pāris reižu redzējuma viņam tīri labi patika. Taču treneris Petrovs, uzzinājis, ka pretendents voleja bumbai līdz šim nemaz nav pieskāries, viņu nepieņēma. Nu ko, peldējis Donā Vaņa bija – ies uz peldēšanas sekciju! Un šķita, ka izvēle ir īstā – students iesācējs tūdaļ uzvarēja lielākās sporta biedrības “Daugava” meistarsacīkstēs 100 metros brīvajā stilā. Izjuta uzvaras garšu un apņēmās – man ir jābūt pirmajam, tas ir vīra vērts sasniegums. Citādi nav vērts sākt. Tāpēc par otro vietu Latvijas čempionātā, zaudējot uzvarētājam vien sekundes desmitdaļu, necik nepriecājās, lai arī sasniedza izcilu pirmās sporta klases rezultātu. Toties institūtā prata novērtēt iesācēja talantu.
To spēja arī volejbola speciālists Mihails Amaļins, kad otrajā kursā Bugajenkovam volejbols sākās kā speciālais mācību priekšmets. Treneris, lai pilnīgi pārliecinātos par studenta dotumiem, lika viņam ietriekt volejbola bumbu basketbola grozā no augšas. 182 centimetrus sportam sīkais puisis to iespēja jau pirmajā mēģinājumā. (Atgādināšu, ka paši basketbolisti par slam dank tolaik i nesapņoja.) Ar to pašu peldēšana bija beigusies, jo Amaļins, daudzus pārsteigdams, uzaicināja iesācēju pa taisno uz meistarkomandu. “Daugavu”, kura tikko bija izcīnījusi augsto sesto vietu PSRS meistarsacīkšu augstākajā, A klasē. Treneris saskatīja talantu un talants bija ar mieru strādāt līdz septītiem sviedriem, lai izpaustos. Lai uzvarētu.

Bugajenkovs sportā bija nesātīgs, taču arī paškritisks. Ieradies uz meistarkomandas treniņu un ieraudzījis, ko spēj dabūt gatavu tādi tālaika voleja dūži kā Saulītis, Veiskops, Grigoļunovičs, Apakovskis un citi, jauniņais savāca savas pekeles un devās atpakaļ uz kopmītni. Pārāk neaizsniedzama likās meistaru prasme, bet sabūt par bumbiņu pienesēju neļāva kazāka lepnums.
Šī situācija gandrīz burtiski atkārtojās pēc gada, kad rīdzinieku Ivanu Bugajenkovu ar uzaicinājumu pagodināja PSRS izlase. Ieraudzījis darbībā Mondzoļevski, Orošidzi, Zakrževski, Hudjakovu, Ivans nolēma nelolot ilūzijas, bet gan labāk kārtīgi pabeigt studijas.
Abos gadījumos treneri – Mihails Amaļins un Givi Ahvlediani – spēja nenoslīpēto talantu pārliecināt par turpmākā darba mērķtiecību. Un jauneklis ķērās pie fanātiskiem pūliņiem lai tiktu starp labākajiem. Pat pa kopmītnes gaiteni iedams trenēja lēcienus, griestu balsinājumā atstādams plaukstas nospiedumus. Kā piemiņu nākamajām sporta censoņu paaudzēm?

Pirmā iznākšana notika nejaušības pēc un beidzās ar triumfu. 1957. gadā “Daugavai” bija ļoti neveiksmīgs starts – 11. vieta A klasē un pārspēlēs jāsacenšas ar Maskavas “Lokomotīvi” par palikšanu augstākajā sabiedrībā. Spēles notika Petrozavodskā, kur treniņā nopietnu savainojumu guva Ēriks Saulītis. Amaļinam nācās laukumā laist jauniņo. Kā stāsta aculiecinieki un volejbola vēsturnieki, Bugajenkovs radījis furoru. Viņa uzbrukumi bijuši neatvairāmi. Viņš bijis tas, kurš abās pārspēļu cīņās guvis uzvaru.
Tas droši vien ir pārspīlēti, jo volejbols jau ir kolektīva spēle. Tomēr tā nav pirmā reize, kad jauna, nepazīstama spēlētāja iesaistīšana regulē spēles gaitu. Katrā gadījumā – Bugajenkovs divu dienu laikā no rezervista kļuva par līderi. Darba rezultāts bija fiksēts. Nākamajā gadā Bugajenkovu jau uzaicina uz PSRS izlases koptreniņiem.

Par Olimpā kāpējiem mēdz dēvēt olimpiskajās spēlēs godu izcīnījušos sportistus. Ivans Bugajenkovs Olimpā… uzlēca!
Maskavā 1964. gadā izdotajā albūmā “Olimpiskais gads” ir paustas šādas pacilājošas rindas par PSRS volejbola izlases izšķirīgo spēli Tokijā ar Čehoslovākijas volejbolistiem:
“Padomju volejbolisti spēli sāka straujā tempā, bumbas izspēlēšanai veltot burtiski sekundes daļas. Tribīnēs skanēja sajūsmas un pārsteiguma izsaucieni. Galvenokārt tie bija veltīti Ivana Bugajenkova spēlei. Satriecoša bija viņa brīnumainā spēja lidināties virs tīkla; viņš bija neapturams. Vēlāk žurnālisti nosauca Ivanu par Cilvēku – putnu. Jebkurš grupas bloks izrādījās caurs, kad Bugajenkovs noslēdza uzbrukumus.”
Kolēģis Juris Brežģis rakstīja:
“Sākās tie astoņi zvaigžņu gadi. Mainījās izlases treneri, mainījās turnīru pilsētas, bet allaž PSRS izlasē augstu virs tīkla lidoja rīdzinieks, kam galvā tradicionāli bija arhaiska matus saturošā cepurīte – viena lentīte apkārt galvai pieres līmenī, divas krusteniski pāri pakausim.
Sākās leģendas. Bugajenkovs no vietas varot uzlēkt septiņus centimetrus augstāk par Brumelu. Skatīdamies uz priekšu, varot redzēt visu, kas notiek aiz muguras. Esot varen lecīgs ne tikai tiešā, bet arī pārnestā nozīmē.
Mazāk tika domāts par to, kādu darbu Ivanam prasa turēšanās pasaules labāko volejbolistu simboliskajā brigādē. Viņš trenējās un valsts izlasē spēlēja ar tādu atdevi, kas ir lielāka par 100 procentiem. Viņš spēlēja bez ceļu sargiem, jo no tiem tomēr ir dažu gramu lieks smagums un ceļgalu locītavas reakcija par kādu sekundes daļiņu lēnāka.”

Bet tagad—iz Rīgā izdotas grāmatas “Grenobla. Mehiko. 1968.” Par mirkli kārtējā izšķirīgā cīņā:
“Pārtraukumā mazliet atvilkuši elpu, ceturto setu japāņi uzsāk ar savu “taifūnu”. Tas ir viņu pēdējais trumpis. Bet, atdūries pret mūsu komandas bloku, taifūns apsīkst. Lieliski šajā setā darbojas Ivans Bugajenkovs. Viņš bez kļūdām spēlē gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.
“Es spēlētāju ar vienpadsmito numuru jūsu komandā ievēroju jau pirmajā dienā,” uz brīdi atrāvies no sava statīva saka meksikāņu avīzes “El Heraldo” fotogrāfs, “bet tagad esmu pārliecināts, ka viņš ir vislabākais šajā turnīrā. Universālākais! Starp citu, kad redakcijā mani norīkoja fotografēt volejbolu, es nebiju sevišķi iepriecināts. Daudz labprātāk būtu gājis uz futbolu, boksu, pat uz vieglatlētiku. Es nezināju, ka tā var volejbolu spēlēt. Bet šis vienpadsmitais numurs…” viņš pa balsieniem lasa dalībnieku sarakstā, “Bu-ga-jen-kovs – tas ir īsts brīnums. Kāds ir viņa rezultāts augstlēkšanā?” Un, laikam sapratis, ka lēciens vieglatlētikā un volejbolā tomēr ir pārāk atšķirīgas lietas, viņš atkal pieplok pie sava fotoaparāta statīva.”
Mehiko Ivans Bugajenkovs izcīnīja savu otro zelta medaļu.

Viņš bija sasniedzis šķietami visu – un pat vairāk – cik vien iespējams volejbolā sasniegt. Pasaules, olimpiskos un Eiropas laurus—dubulti. Pietrūka tāda nieka, kā PSRS zelta ar mīļoto “Radiotehniķi”. Varbūt, ka varēja turpināt pēc tā censties, taču smaga savainotā ceļgala operācija 1969. gadā pārvilka svītru turpmākai cīņai. Bugajenkovs gan pamēģināja, taču kļuva skaidrs – kā senāk nekad vairs nebūs! Spīdēt uz citu rēķina viņš ne prata, nedz gribēja. Gandarījumam palika apziņa, ka Latvijas meistarkomandai viņš ziedojis 14 dzīves gadus.

Ivans Bugajenkovs

#Dzimis Staļingradas apgabalā 1938. gada 18. februārī. Sportā no 19 gadu vecuma.
#Izcīnījis divas olimpiskās zelta medaļas 1964. un 1968. gadā. Divas reizes bijis pasaules čempions 1960. un 1962. gadā. Zelts un bronza Eiropas meistarsacīkstēs 1967. un 1963. gadā. Bronzas medaļa arī 1966. gada pasaules čempionātā.
#Četras sudraba medaļas PSRS meistarsacīkstēs ar “Radiotehniķi”.
#1964. gadā atzīts par Latvijas populārāko sportistu.
#Beidzis LVFKI 1959. gadā.
#Precējies, pēcnācēji Dmitrijs un Jeļena.
#Strādājis par treneri ārzemēs.

  +4 [+] [-]

, 2013-02-20 09:29, pirms 12 gadiem
Lūk, šitas bija interesanti! Paldies

     [+] [-]

, 2013-02-21 12:43, pirms 12 gadiem
Labs raksts.

     [+] [-]

, 2013-02-25 10:30, pirms 12 gadiem
Ko dara talants + attieksme + kazaha raksturs.
Paldies par rakstu