"Čekists" Kvēps un pārējie dinamieši

- Līdz 1978. gadam skaitījāmies kur nu kurš, stāsta Jānis. - Dažs bija noformēts rūpnīcā, dažs milicijā, bet lielākoties "Latvijas bērzā" vai RER. Miša Vasiļonoks algu saņēma "Latvijas balzāmā". Bija prakse, ka skaitījās pat vairākās vietās. No 1978. gada tiem, kuri gribēja, bija iespējams noformēties robežsargos. Kam bija augstākā izglītība, tapa par virsniekiem, pārējie pārsvarā par praporščikiem. Es pēc Medicīnas institūta beigšanas biju nodienējis padomju armijā - gadu, mēnesi un vienu dienu - un tiku virsniekos, bet tiem, kas nebija dienējuši, vispirms vajadzēja Ventspilī iziet pusotra mēneša armijas apmācību un tad divu nedēļu laikā viņi kļuva par praporščikiem, kā Golovkovs. Lai kļūtu par virsnieku, izsauca uz osobij otdel, otrā ranga kapteinis man vaicāja, kāpēc gan es 38 gadu gadu vecumā pēkšņi esmu izlēmis būt robežsargs. Atbildēju, ka man tas ir materiāli izdevīgi. Bija jābūt muļķim, lai tā nedarītu, jo nu mana alga dubultojās. Manā darbā no tā nekas nemainījās - kā biju ārsts, tā arī turpināju strādāt. Vajadzēja tikai uzšūt formu un nofotografēties, ar to arī mans dienests robežsardzē praktiski beidzās... Reizi gadā gan vajadzēja izņemt vadmalu un zābakus. Ja neizņēma, tas gāja zudumā. Tā līdz 1990. gadam biju aizdienējies līdz majoram. Līdz apakšpulkvedim mazliet pietrūka laika.

Vaicāju Jānim, kāds tam visam sakars ar VDK.
- Formāli sakars vistiešākais, jo robežapsardzes karaspēks skaitījās pie KGB, latviski tam nav adekvāta tulkojuma - pogran voiska pri komitete gosudarstvennoi bezopasnostji. Ar "Dinamo" hokeja komandu četras reizes biju ciemos pie saviem "ieroču brāļiem" - šefības braucienos Mamonovā, Bagrationovskajā, Rakvērē un Kaļiņingradā. Lielākie podi bija Kaļiņingradā - Jurzinovs bija kaut kur prom ar PSRS izlasi, ar runu uzstājās otrais treneris Vorobjovs. Saskaitījām, ka 40 minūšu runas laikā Petjka apmēram 100 reižu pateica značit. Partijā gan neesmu bijis. Kad sāku strādāt "Dinamo", Alfons Jēgers piedāvāja, atteicu, ka neesmu vēl nobriedis, bet, kad Mihails Fraifelds piedāvāja nākamo reizi, man jau bija pie 50, teicu, ka komandā visi smiesies, ja es tādā vecumā stāšos partijā.

Kā zināms, Latvijas likumi ir paši labākie pasaulē un to itin labi jūt arī "čekists" Kvēps: aprēķinot pensiju, "darba" stāžs KGB netiek ņemts vērā.
- 2001. gadā, kad saņēmu vecuma pensiju, tā bija 39 lati un rakstīts bija "uz mūžu." Tagad mana pensija ir 117 lati 82 santīmi. Labi, ka ir veselība un varu joprojām strādāt par hokeja ārstu. Esmu rakstījis Latvijas "kompetentām iestādēm", ka neesmu strādājis VDK, taču likums esot likums. Varētu jau Latvijas valsti sūdzēt Eiropas Cilvēktiesību tiesā, kā to izdarīja Jānis Ādamsons, dabūtu materiālo kompensāciju, taču tā ir liela ķēpa - vispirms jāiet cauri trim tiesu instancēm Latvijā. Iet politikā netaisos, darbs Saeimā vai Eiroparlamentā mani nevilina, tāpēc atšķirībā no Ādamsona tiesāties negrasos. Bet ko nu es te ar tādiem sūdiem tev uzbāžos, labāk pastāstīšu, kā mums gāja pirmajā ārzemju izbraukumā Somijā.

- "Dinamo" biju jauniņais un man delegācijā nemaz nevajadzēja būt, turklāt tajos laikos bija prakse, ka vispirms vajadzēja būt bijušam kādā no sociālisma zemē un tikai tad laida pie kapitālistiem. Atteica izbraukumu Kārlim Apsītim - varbūt, ka iemesls bija tas, ka viņa tēvs bija bijis locis Rīgas ostā, un tiku es. Pori bija Rīgas sadraudzības pilsēta, un tas bija "Dinamo" pirmais brauciens pie viņiem. Ko ņemt līdzi uz Somiju, visi zināja - katram hokeja somā bija pa 30 polšiem. Pie mums pudele tad maksāja 3,07, Somijā 15 markas - praktiski piecas reizes dārgāk. Pori mūs sagaidīja kāds vietējais komunists, kurš bija mācījies Ļeņingradā augstākajā partijas skolā. Lai mums neiznāktu nepatikšanas, viņš varot visu šņabi paņemt par 15 markām par pudeli, un lieta darīta. Trīs mūsu brašuļi, uzvārdus nesaukšu, bija redzējuši, ka tirgū par pudeli dod 18 markas. Aizgājuši Pori centrā un tirgus laukumā izlikuši savu preci. Nepagāja ne pāris minūtes - policija klāt, bet alkohola tirdzniecība Somijā valsts monopols... Lai izpestītu visu trijotni, dabūja iejaukties Pori mērs. Noslēpt "negodu" nebija iespējams. Pirmā sapulce notika atceļā - Ļeņingradas viesnīcā delegācijas vadītāja Anatolija Raskolova istabā. Liekas, ka telpai jābūt lielai, bet visiem lāga vietas nepietika. Tosiks (Kraulis, J. M.) un Micītis bija apsēdušies uz vienas taburetes, silts, uz pohām iemiguši un tad katrs uz savu pusi nokrita zemē... Visa lielā nopietnība vējā. Kad pārbraucām Rīgā, bija nopietnāka runāšana, visiem trim iedeva mūža diskvalifikāciju. Pēc gada gan to atcēla.

Tāds, lūk, stāsts par VDK sporta komandu, pensiju "uz mūžu" un mūža diskvalifikāciju.