Ne tikai ģimenes lieta...

Nadziņa jeb širmja jautājums

Drīzāk par pārsteidzošu bija jāsauc Sanktpēterburgas SKA vasaras lielo pieteikumu – viņi pierunāja savā klubā spēlēt vienu no labākajiem NHL vārtsargiem Nabokovu. Protams, ja Žeņa nebūtu krievs, tas tik viegli neizdotos, taču – nauda gāja pa priekšu, bet prāts tajā brīdī bija atstājis gan SKA, gan viņu jauno klientu, gan – kā redzams tagad, arī klienta ģimeni. Kāpēc par ģimeni neviens nerunāja vasarā? Tas nebija būtiski. Raugiet – SKA ir nauda, viņi piedāvā darījumu un abas puses sita saujā. Lai gan Nabokovam daudzi Krievijā vēl joprojām pārmet viņa nepārliecinošo spēli Vankūveras olimpiādē un tam sekojošo kaunu, tomēr kopumā vārtsargs no Amerikas savā Dzimtenē atgriezās visai mundrs. Pirmkārt, viņš beidzot bija kļuvis par neierobežotu brīvo aģentu, kas nozīmēja – brīvi pieejams arī NHL tirgū. Otrkārt, trīsdesmit piecu gadu vecumā bija aizvadījis vienu no labākajām sezonām pasaules labākajā hokeja līgā. Treškārt, tāpat bija skaidrs, ka Sanhosē viņam jaunu līgumu nedos, bet citi rindā nestāvēja, vai – vismaz izlikās, ka viņiem konkrētais pakalpojums par noteiktu cenu nav vispār interesants. Ceturtkārt, SKA bija gatavi nolikt pie Nabokova kājām pusi karaļvalsti un vēl princesi piedevām... Princese bija viņam pašam, jo Jevgēņijs bija ne tikai iedzīvojies, bet arī ieprecējies Amerikā. Tostarp, kad runa ir par spēka demonstrāciju, tad cepures nadziņš jeb širmis parasti nolokās kā krieviem, tā amerikāņiem – Nabokoviem vasarā likās, ka seši miljoni sezonā uz rokas ir gluži tas, kas viņu upuri kompensēs. Kā izrādīsies vēlāk – visu nevar nopirkt par naudu.

Pietrūka tikai Auroras zalves

SKA vadība un spēlētāji brīnās, ka viņus ienīst visā plašājā Krievijā. Kas tur, ko ieplest acis, ja redzam, cik bravurīgi viņi mētā dolārus hokeja tirgū. Tāda izrādīšanās nekur nav tikusi apsveikta, bet, piemēram, tie paši Ņujorkas Rangers no NHL ir nodzīvojušies tiktāl, ka viņus šo pašu iemeslu dēļ neieredz ne tikai citās pilsētās, bet – pat savās mājās... Ar krieviem tik traki nav, taču gājieni un scenāriji – līdzīgi. Nabokovs vēl bija silts, kad Sanktpēterburgā ar Auroras zalvēm jau gribēja piebaidīt nākamo – uzbrucēju Kovaļčuku... Labi, tas neizdevās, taču doma palika. Un uz tāda samākslota fona Nabokovs bija nolēmis atrādīt savu meistarību. Turklāt, neaizmirsīsim par šovinismu, kas caurstrāvoja visu šo ampelēšanos. Skaidrs, ka krievi berzēja rokas, skatījās amerikāņu virzienā un teica – un tas ir tikai sākums... Drīz pie mums brauks spēlēt arī ovečkini un, ja vajadzēs, arī jūsu krosbiji... Kā var justies cilvēks, kas tikko no vienas sulas spiedes ir ticis prom? Runa ir par Nabokova gaitām Sanhosē, kur no viņa desmit gadu garumā tika prasīts rezultāts, to viņš nesa, taču galvenā trofeja joprojām palika nenomedīta. Ko tik apkārt viņam nekārtoja – tādus un šitādus, kreisos un labos, veterānus un tituliem bagātos... Pēdējos gados jau skaidri iezīmējās viedoklis – Sanhosē ar Nabokovu vārtos neko neuzvarēs. Tāpēc, ka Jevgēņijs ir vienkārši neveiksminieks. Kāds neveiksminieks?!, - vaicās viņa piekritēji. Pavej, labojis visus kluba rekordus, atguvis krieviem ilgi gaidīto pasaules čempionu troni... Jā, bet Stenlija kausā viņu vajāja fatālas neizdošanās. Tas kopā ar komandu, kura varēja atļauties labāko komplektāciju starp visiem NHL klubiem, attiecīgi – tur bija arī viena no labākajām aizsardzībām. Nevarētu teikt, ka SKA komplektācijas ziņā bija pabērni – precīzāk, iespēju ziņā viņi varēja atļauties būt a la Rangers. Taču izpildījums sanāca kā Ļeniņam septiņpadsmitajā – kroplīgi vardarbīgs...

Ekonomiskā stila klupiens

Nabokovs KHL nospēlēja 22 spēles un pagājušās pirmdienas pēcpusdienā ļāva savam pārstāvim nākt klajā ar paziņojumu, ka abas puses – spēlētājs un komanda – nolēmušas pārtraukt attiecības. Iemesls – ģimenes apstākļi. Starp citu, trīs vai četras dienas pirms šī fakta publiskošanas, Nabokova sieva un bērns jau bija devušies atpakaļ uz Kaliforniju, tā kā jādomā – atvadas patiesībā tika iezvanītas daudz savlaicīgāk. Vismaz gana ātrāk par tām simts sekundēm, kuru laikā savā pagaidām pēdējā KHL spēlē, Jevgēņijs ielaida savos vārtos pēdējās trīs ripas... Spriežot pēc kluba reakcijas, vārtsarga lēmums viņiem nebija pārsteigums, ko nevar teikt par Krievijas izlasi, kas šajā pārtraukumā bija nodomājusi uzticēties Nabokovam valstsvienības spēlēs. Viens arguments: redzot, ka SKA jaunais treneris tomēr viņam neuzticas, Jevgēņijs negribēja vienkārši būt pa soliņa sildītāju komandā. Turklāt, komandas vadība pēc neveiksmīgā sezonas sākuma, jaunajam priekšstāvim atraisīja rokas, kas, pirmkārt, tās izmantoja pret Nabokova klātbūtni vārtos. Šķiet, ka arī psiholoģiski krievu vārtsargs netika galā ar uzdevumiem, jo viņa spēles stils tomēr ir ārkārtīgi netradicionāls. Proti, tas ir sava veida hibrīds, kur liela loma ir aizsargu darbībām. Ja, piemēram, daudziem hokeja vārtsargiem spēlēt prieku un gandarījumu sniedz spēles intensitāte, kur liela nozīme ir arī metienu skaitam – jo vairāk, jo labāk – tad Nabokovs savos Sanhosē gados bija pieradis pie salīdzinoši akadēmiskas aizsardzības plāna, kur vidējo metienu skaits spēlē pa viņa vārtiem bija krietni zem trīsdesmit. To Amerikā sauc par vārtsargu „ekonomisko stilu” – bez lielas mētāšanās pa vārtiem, aukstasinīgi novērst tuvojošās briesmas, kas pārsvarā bija metienu izskatā. KHL redzētajās darbībās, Nabokovs bieži vien pa kasti mētājās kā negudrs, gluži vai kā apliecinot centību, ka viņam nav vienalga, kā komanda spēlē. Un NHL apskatnieki jau pirmajās nedēļās zem deguna ņurdēja, ka savos Amerikas gados Jevgēņijs tā nav spēlējis, attiecīgi paredzot krievam grūtas dienas. Protams, ka KHL laukumu izmēri arī nosaka savu, taču kopumā var teikt – Nabokovs mēģināja pierast un pārcentās... Ģimenei arī noteikti bija liela loma šajā lēmumā, jo viens ir dzīvot saulainajā Sanhosē, pavisam, kas cits – elpot Ladogas ezera skarbos vējus. Kamēr to neizmēģina un nesalīdzina, grūti noticēt, ka seši miljoni dolāru sezonā ir tā vērts. Kā redzam tagad – nebija.

Grib atgriezties NHL

Nabokovs no hokeja aprites nepazūd, jo faktiski jau dažas dienās vēlāk, viņa Ziemeļamerikas pārstāvji uzsāka nākamo aģitācijas cēlienu, par sava klienta maizes darbu un izredzēm iegūt līgumu NHL. Ļoti gudri tika publiskota Jevgēņija pārliecība, ka profesionālajā hokejā viņš sev redz turpinājumu tikai pasaules labākās līgas ietvaros. Tāpat uzreiz tika paspekulēts par dažiem variantiem, kuri, būtu šķietami intriģējoši šim pretendentam. Piemēram, Vašingtonas Capitals neizteiksmīgais pēdējā laika sniegums ir licis piesaukt tieši vārtsargu jautājumu. „Esmu to dzirdējis, šāds variants ir iespējams, jo NHL ir bizness un tādā vidē nekad nevari dzīvot ar kategorisku pārliecību – tas nav iespējams, tas nenotiks, tikai pār līķiem vai tamlīdzīgi”, prāto mūsu cilvēks šajā organizācijā un vārtsargu treneris Artūrs Irbe. „Tajā pašā laikā ne jau tikai mūsu vārtsargu sniegums nosaka spēles beigu rezultātu. Komandai jāsakārto spēle aizsardzībā un pie tā tiek tagad nopietni strādāts. Laiks, kad mēs metām, cik gribējām – pagājis. Tagad jāmāk nosargāt savus vārtus par vienu ripu mazāk, nekā esam paši iespējuši pretinieku galā. Šķiet, ka šajos divos konceptos nav atšķirību, taču patiesībā atšķiras spēles filozofija...” Capitals variants Nabokova sakarā drīzāk ir tāds kā gaisa maisītājs aģentiem – visi saprot, ka tas nav nopietni, taču pieminēt ir vērts, jo labi izklausās. Daudz nopietnāk tiek valstīts Tampabejas Lightning piemērs: viņiem, pirmkārt, ir uzbrukums ar pirmklasīgām pazīmēm, gana solīda aizsardzība (vidēji mačā uz saviem vārtiem ļāvuši pretiniekam izpildīt 27,1 metienu) un galīgi izplūdusi vārtsargu līniju. Dana Elisa un Maika Smita sniegums pagaidām nav izcēlis no šī tandēma vadošo darbojošos personu, kas priekš jebkuras hokeja komandas būtu pārliecības un drošas saspēles jautājums. Tas nozīmē, ka Tampabeja agrāk vai vēlāk meklēs vārtos labu veterānu. Ja vien to nav jau šajā nedēļā atradusi... Priekš Nabokova tas būtu labs risinājums jau minēto ģimenes apstākļu dēļ, jo Florida patiktu gan viņam pašam, gan kundzei. Nauda, protams, nebūtu kā Krievijā, bet – ja viņš no tās bēga, tad skaidrs, ka ne jau nauda būs noteicošais, kad Jevgēņijs runās par nākamo darba vietu.

Nokost Nabokovu...

Pie kādas siles vai abras paliek komanda Ņevas upes krastos – Santkpēterburgas SKA? Nabokovs tika pavadīts ar cieņu, ko šobrīd visi lielākie krievu rupori uzsver kā galveno ieguvumu no šīs sadarbības. Redz, mēs parādījām pasaulei, ka varam gan lielu naudu samaksāt, gan civilizēti izšķirties. Taču, klusums būtu pavisam cits, ja SKA vārtos šobrīd labi nestāvētu čehs Jakubs Štepaneks. Tieši šo 24 gadus veco vārtsargu šobrīd sauc par vienu no labākajiem ārpus NHL spēlējošajiem, kura CV saprotams tagad tiek papildināts ar emocionālo rindiņu – viņš nokoda Nabokovu... Starp citu, vai atceraties, ka vasarā Štepaneka vārds diezgan nopietni tika cilāts Rīgas Dinamo sakarā? Tajā brīdī SKA jau bija ar viņu līgumu parakstījis, taču šķietamās kvalitāšu pārpilnības, ļāva viņiem skatīties uz čehu kā uz saimniecībā noderīgu, bet tomēr neaktuālu lietaskoku. Sējējs gribēja viņu dabūt pie sevis, taču krievi, žāvājoties, ielobīja lielu īres cenu un tā mēs palikām ar to, ar ko tagad esam bagāti. Bet prātā paturam, ka mūsu izlūki bija tirgū modri... Nabokovs priekš KHL ugunskura bija kā labs iekurs – dažos gadījumos var palikt silti un omulīgi ap sirdi no stāsta un vīzijām vien, bet dažos – apdedzināt pirkstu galus. Šoreiz – otrais gadījums.

P.S. Starp citu, par pusi sezonas, ko Nabokovs aizvadīja SKA, viņš saņēma pusi no paredzētās algas - 3 miljonus dolāru. Tik daudz uz rokas viņam netika pat NHL labākajos gados...