Dzersim vienādi jeb psiholoģijas smalkumi

Divi līderi zem viena jumta – bīstama savienība

Pēteris Egle ir psiholoģijas maģistrs, pats savulaik bijis ātrslidotājs, kā psihologs darbojies militārajā sektorā, paralēli tam konsultējot arī sportistus. Psihologi, protams, savus klientus neatklāj, taču Latvijas sportisti viņu pakalpojumus izmanto daudz biežāk, nekā mēs spējam iedomāties.

Bieži ir gadījumi sporta spēļu komandās, kad vienā komandā uz līdera lomu pretendē divi spēlētāji, kas pēc visa – rakstura, panākumiem, autoritātes un ambīcijām – ir viens otram līdzvērtīgi. Iespaids, ko šāda savienība atstāj uz komandu, mēdz būt ļoti dažāds. Dažādas ir arī izpausmes, situācijas un risinājumi. „Šādā situācijā būtu jāveic „arheoloģiskais izrakums” – jāizpēta, kad šie abi cilvēki pirmo reizi satikās. Ja to dara sporta psihologs, tad būtu nepieciešama intervija ar abiem, kurā jānoskaidro, vai šie cilvēki iet uz kontaktu, cik viņi ir atvērti, cik viņi ir gatavi par to runāt. Tālāk – nozīmīgi ir arī cilvēki, kas šiem abiem ir apkārt, kas viņus var raksturot,” Pēteris Egle ieskicē vēlamo darbības modeli, ja šādas problēmas risinājumu uzdotu rast sporta psihologam. Psihologam būtu jārunā arī ar skolotājiem, vecākiem, klasesbiedriem, pirmajiem treneriem – visiem. Tiesa, pārsvarā ar šādām problēmām cīnās treneri un/vai ģenerālmenedžeri. „Šajā gadījumā ir stāsts par līderību – kurš būs pirmais. Līdz ar to jautājums, pie kura mums ir jāpieskaras, ir treneris. Kurš no šiem abiem spēlētājiem trenerim ir tuvāks? Viņš var teikt, ka viens, bet domāt, ka otrs, jo negrib to izpaust. Ir jāvērtē trenera motivācija un jāsaprot viņa doma, jo viņš ir galvenais. Ir treneri un ir sportisti, bet starp viņiem – komunikācija. Ar līderiem parasti tā ir citāda kā ar pārējiem spēlētājiem. Jautājums – kā viņš izmantos līderus?” vaicā Egle.

Ir līderi, kas mierīgi sadzīvo gan laukumā, gan ārpus tā. Labu piemēru netrūkst – Kāns un Efenbergs, Stoktons un Melouns un daudzi citi gadījumi. Šādas savienības, protams, dod vēlamos rezultātus un nerada liekus viļņus komandā. „Ir piemēri, kad abiem līderiem, starp kuriem komunikācija ārpus laukuma nav nekāda, vaicā – ar ko tu gribētu spēlēt kopā? Un bieži vien abi nosauc tieši otru līderi.” Proti, pavadīt laiku ārpus laukuma viņi kopā nav spējīgi, taču laukumā saprot, ka spēj sastrādāties, jo abi spēlē komandas interesēs. Galu galā – visi vēlas uzvarēt, tāpēc iedod piespēli tam preteklim, kurš labi spēlē, draņķis tāds, ir nepieciešamība, kas kaulus nelauž. Bet ir visnevēlamākais gadījums, kuram nav ilgas nākotnes. „Vissarežģītākais gadījums ir tad, ja sadarbība starp abiem līderiem nav ne laukumā, ne ārpus tā. Tad piespēles tiek dotas par vēlu, neprecīzas un abi viens uz otru rej. Šajā situācijā svarīgi ir savu pozīciju parādīt trenerim – vai viņš ir virs šiem abiem spēlētājiem. Bieži gadās, kad spēlētāji trenerim pasaka: es zinu, ko es daru un par ko es saņemu naudu, man ir līgums ar komandu, tu man neesi vajadzīgs, ja gribi, runāsim tur „augšā”.” Spēlētājiem tieši norādot uz sarunām kluba vadības līmenī, lēmums ir jāpieņem ģenerālmenedžerim – vai paliek treneris, vai jāsūta prom kāds no spēlētājiem. Parasti viens līderis agrāk vai vēlāk gūst virsroku, otrs – meklē jaunu darbu. Taču līdz tam var arī nenonākt, ja treneris parāda savu mugurkaulu. „Protams, ja līderis ir treneris, kurš ir virs šiem diviem un ir spējīgs nolikt jebkuru pie vietas, tad viss ir kārtībā – visi skatās uz barvedi. Bet – ja kāds no spēlētājiem ir barvedis, bet treneris visā grupā ir tikai pakārtotais, tad ar laiku viss būs tā, kā lems barvedis,” skaidro Egle.

Esi jauns treneris? Nodod grožus līderim!

Runājot par barvežiem, uzreiz prātā nāca Oļegs Znaroks, kurš it kā esot vadījis Latvijas izlasi Beresņeva laikā. Znaroka pirmās vijoles lomu skaidro Egle: „Znaroka gadījumā varētu būt, ka kādā brīdī treneris ir bijis ar viņu līdzīgās pozīcijās – viņi ir spēlējuši kopā.” Tā arī bija. Un ar šādām situācijām sportā saskaras daudzi jauni treneri, kuriem ir jātrenē spēlētāji, ar kuriem pats jaunizceptais treneris nule kā ir spēlējis kopā. „Te risinājums ir tāds: vai nu treneris kādu laiku komandas darbības sakārtošanu uztic līderiem un atļauj risināt situāciju, pats tikai piekoriģējot un darbojoties ar jaunajiem, vai nu viņš vienkārši maina sastāvu, tos spēlētājus, ar kuriem kopā ir spēlējis, pārvietojot uz citu komandu,” vēlamo rīcības modeli ieskicē Egle. Trenerim neglābjami nāksies pielāgoties, jo naivi ir cerēt, ka savā autoritātē viņš uzreiz sasniegs Aleksa Fergusona vai kāda cita trenera – titāna apmērus.

Tādā ziņā vieglāk ir, ja jaunam trenerim arī visi spēlētāji ir gados jauni. Egle uzskata, ka tādā veidā komandā var panākt kārtību, taču prasme improvizēt, pieņemt instinktīvus lēmumus – arī tas nāk ar gadiem, bet, veidojot komandu tikai no jauniem spēlētājiem, šāda iespēja daļēji tiek liegta. Kas attiecas uz treneriem, kuriem jāstrādā ar bijušajiem partneriem laukumā, tad noderīga varētu būt pieredze citur, jo tad arī uz viņu sāks skatīties kā uz treneri, nevis vecu čomu. „Viena lieta ir zināšanas, cita – prasmes un iemaņas, kuras var tikai praksē apgūt. Ja spēlētājs sāk savu trenera karjeru ar tiem spēlētājiem, ar kuriem savulaik ir spēlējis, - tā ir viena lieta. Bet – ja viņš jau ir kādu laiku pastrādājis citur un tikai tad atgriežas komandā vispirms kā asistents, trenē spēlētājus, ar kuriem ir spēlējis kopā, tad tā jau ir cita lieta.”

„Ja spēlētājs pēc karjeras beigām kļūst par treneri, tad viņš vēl nav treneris, viņš ir iesēdināts trenera krēslā, kurā tikai sāk mācīties. Trenera pieredze nāk ar gadiem,” uzskata Pēteris Egle. Bieži vien lielas sporta zvaigznes uzreiz pēc karjeras beigām kļūst par treneriem, bet ātri vien šim arodam atmet ar roku, saskaroties ar padoto, viņuprāt, nemākulību – sak, viņi taču neviens nemāk spēlēt. „Ir lielas zvaigznes, kas vislielāko gandarījumu gūst spēlējot paši. Viņi vienkārši intuitīvi jūt un zemapziņā rēķina, kāds varētu būt meistarības līmenis (..) Vairāk vai mazāk tāda tipa treneri orientējas uz spēlētājiem, kurus uzskata par līdzīgiem sev. Ja viņi jūt, ka tādi tur ir, rodas apetīte strādāt – viņi redz, ka var kādam kaut ko iedot,” šāda tipa sportistus raksturo Egle un piebilst – ja jaunais treneris redz, ka spēlētāji nestrādā tā, kā savulaik strādāja viņš, tad vēlme trenēt pāriet un neatgriežas, jo – cik ilgi darīsi darbu, kurš tev nepatīk?

Kapteiņi: jauni, veci, dzērāji...

Arī Latvijā pēdējā laikā tiek cilāts kapteiņu jautājums. Svaigā atmiņā ir Kaspara Gorkša atklātā vēstule. Egle gan to nav lasījis, tāpēc nevar komentēt tās saturu, taču pieļauj, ka Gorkšs ir secinājis, ka šāda metode būs visiedarbīgākā. Cits stāsts – Guntis Galviņš, viņa atbilstība amatam. Egle uzskata, ka kapteinis noteikti nav pirmais cilvēks, kam par to – „Dinamo” vājo sezonas sākumu - jāatbild. Tas nav viena cilvēka jautājums, tas ir vismaz 20 cilvēku jautājums, uzskata sporta psihologs. Guntim pašam ir jāizvērtē padarītais un tas, kas vēl jāpadara.

Tikmēr pasaules prakse ir dažāda, nereti par kapteiņiem ieceļ „sliktos zēnus” – sak, varbūt puika kļūs atbildīgāks, dzers mazāk. „Gadās, kad „slikto zēnu” ieliek par kapteini, un viņš pēkšņi samazina naktsklubu apmeklējumu. Gadās arī otrādi – kapteinis sāk uz klubiem vilkt visus pārējos,” uz šāda soļa sekām norāda Egle. Diemžēl nereti sanākot tā, ka spēlētāji, redzot, ka kapteinim ir visnotaļ atbrīvota attieksme pret režīmu un visu, kas ar to saistīts, - spēlētāji ar prieku un bez sirdsapziņas pārmetumiem seko savam līderim. Tad gan ar kapteiņa izvēli nav trāpīts.

Nav arī nekāds jaunums gados pavisam jaunu spēlētāju - pat 19 gadus vecu – iecelšana par komandu kapteiņiem. Šajos gadījumos motivācija šādam lēmumam mēdz būt ļoti dažāda, dažus aspektus ieskicē arī Egle: „Šeit ir jāvērtē komandas vadības apsvērumi, kuri var būt pilnīgi dažādi. Viens no tiem: lai paceltu tirgus vērtību un pārdotu. Cits iemesls: ir starp spēlētājiem neformālie līderi, kas ir gados vecāki spēlētāji un ne vienmēr klausa treneri, tāpēc jaunā spēlētāja iecelšana par kapteini – tā ir vietas ierādīšana.” Un tāpat ir vēl daudz dažādu citu iemeslu, kā arī veterānu attieksme mēdz būt dažādi. Proti, daudzi nemaz neraujas pēc šāda goda, citi arī nepārdzīvo, ka jaunais ticis tādā godā, bet citi – faktiski pilda šo funkciju. „Gadās, kad par kapteini ieceļ jauno, bet vecākais ir asistents. Tāpat autoritāte paliek asistents, līdz ar to kardināli risinājumi iet caur viņu, kamēr kapteinis tikai paspiež roku tiesnesim.”

Iesvētības – neatņemama komandas sastāvdaļa

Kur tad sporta spēļu komandās bez t.s. „ģedovščinas”? Veidi, kā iesvētīt jaunus, ir daudz un dažādi. Citi miermīlīgi, citi – ne pārāk. Pēteris Egle ir strādājis militārajā sektorā, kur nācies saskarties ar nervus stindzinošiem gadījumiem, bet sportā viss ir daudz mierīgāk. Un tomēr. Bumbu, ripu vai citāda inventāra savākšana pēc treniņiem – tā ir normāla prakse vēl aizvien. Mēdz gan būt arī mazāk sportiski veidi, kā notestēt jaunos... „Ir arī citas situācijas. Mēdz būt situācijas, kad vecākie spēlētāji lieto alkoholu, bet jaunākajiem aizliedz – jūs vēl neesat tik pieredzējuši, jūs nedrīkstat dzert tā, kā mēs dzeram. Mēdz būt arī cita izpausme – mēs lietojam, jums arī būs jālieto, paskatīsimies, kā jūs varat turēt un pēc tam trenēties. Dzersim visi vienādi,” stāsta Egle. Un tas ir tikai viens piemērs. Kādam gāž virsū aukstu ūdeni, kādam sit „pendeles”, vēl kādam – liek skriet uz veikalu.

Taču ne vienmēr jaunie pakļaujas tam visam. Dažs labs ienāk ar neslēptu bravūru. Piemēram, Kaspars Daugaviņš savulaik, saķeroties ar kapteini Aleksandru Semjonovu. „Gadās visos sporta veidos šādi gadījumi, ne tikai laukumā, bet arī ģērbtuvēs un citur. Tas, ka jaunais spēlētājs uz ko tādu ir spējīgs – tas liecina par viņa personības potenciālu. Tas jau ir trenera darbs – paredzēt, ka šāds konflikts ir iespējams un izrunāties ar katru spēlētāju un ieraudzīt zemūdens akmeņus. Trenerim būtu jātērē laiks, lai ar šiem spēlētājiem par to runātu,” uzskata Egle. Labs tests jaunā spēju un bravūras lidojumam – izbraukums un dzīve viesnīcā. „Komandas jebkurā sporta veidā dodas uz izbraukumiem un dzīvo viesnīcā istabiņā pa diviem vai trim cilvēkiem. Taču – komandas zvaigznes nereti dzīvo pa vienam. Tā tiek uzskatīta par normu. Kādā brīdī jaunais var izrādīt neapmierinātību par sadzīves apstākļiem. Tad lai viņš aiziet pie zvaigznes – kāda būs komunikācija? Tālāk jau parādās katra spēlētāja līdera potenciāls – kā viņš šo situācija risina, kāda ir viņa argumentācija, jo tā nav tikai dūru izvicināšana.” Un tā dzimst līderi, zvaigznes, kapteiņi, vēlāk – leģendas. Nav vienas pareizās formulas, visus iespējamos un jau notikušos gadījumus nemaz nav iespējams aprakstīt.

Vecāku šizofrēnija – nopietna kaite

Bieži vien vecāki vēlas, lai bērni realizē pašu nepiepildītos sapņus. Līdz ar to Latvijā ir vislielākais, piemēram, četrgadnieku – nākamo NHL zvaigžņu īpatsvars. Egle atzīst, ka šāda problēma sportā ir, taču īstenībā – jebkurā dzīves jomā. „Jā, būtībā tā ir, kad vecāki bieži vien savas nepiepildītās cerības cenšas bērnos realizēt, turklāt tas nav tikai sportā – tā ir arī mūzikā, medicīnā. Sportā vecāki bieži vien ir kaut ko pamēģinājuši, bet nav piepildījuši savu sapni. Piemēram, hokejā padomju laikos mums bija Sporta pils, Daugavas stadiona laukums un ledus pleķītis Talsos. Daudziem vecākiem, kas dzīvoja ārpus Rīgas, bija šis sapnis, jo tolaik Rīgas „Dinamo” bija ļoti populārs. Vecāki domā – re, kādu naudu saņem NHL vai NBA, nu tik mēs liksim tajā puisī iekšā. Varbūt viņš arī ir izaudzis divus metrus garš, bet viņam labāk patīk zīmēt. Tādi gadījumi arī ir. Vecāks var ielikt daudz, bērns var daudz sasniegt, bet – ja nav iekšējās motivācijas, tad pienāks brīdis, kad bērns izaugs un pateiks: es to negribu, es to nedarīšu, tu to gribi, tu arī dari.”

Un tomēr – ne visi ir spējīgi vecākiem to pateikt. Viens no iemesliem, kas traucē – neko citu darīt šis cilvēciņš diemžēl nemāk, bet sākt apgūt kaut ko jaunu – par vēlu, dakter, es jau miris! Grūti pat iedomāties, bet izrādās, ka netrūkst arī Latvijā tādu sportistu, kam sava profesija ir līdz kliņķim, un par profesionāliem ripas vai bumbas dzenātājiem viņi ir kļuvuši inerces pēc. Protams, intervijās visi kā viens uzteic iespēju darīt darbu, kas viņiem it kā patīkot. Realitātē viss mēdz izskatīties ne tik rožaini. „Esmu runājis ar futbolistiem. Piemērs – puisim ir 23 gadi, viņš pasaka tā: man tā tēva attieksme pret futbolu riebjas, bet es neko citu neesmu pieradis darīt, tas ir vienīgais, ar ko es varu nopelnīt naudu. Līdzīga situācija man ir bijusi ar basketbolistiem un līdzīga – arī ar hokejistiem. Viens hokejists man pateica: „No bērnu kājas tēvs mani dienu dienā vadāja, man bija vārti uzmetināti, pēc treniņa mēs metām pa vārtiem, kopā skrējām krosu. Tagad man ir starp 20 un 30, es hokeju uztveru kā darbu, ar to es pelnu naudu. Mīlēt es hokeju nemīlu, bet, ja tā padomā, neko citu arī nedaru.” Tādi gadījumi ir neviens vien,” pauž sporta psihologs Pēteris Egle.

Skaidrs, ka apskatītie piemēri ir tikai virspusējs ieskats tajā, ko sauc par veselu zinātni. Taču, neskatoties uz to, ne vienmēr ir vajadzīgs speciālists, kuram jāmaksā nauda par palīdzību. Labs ir tas sportists, kurš pats tiek ar visām problēmām galā, vai – tās nemaz nepieļauj. Vieglāk to ir izdarīt individuālo sporta veidu pārstāvjiem, jo komandā satiekas daudzu cilvēku raksturi, ambīcijas un arī delverības. Smalkas lietas, kas veido rezultātu – to nu gan neviens nevar noliegt.