Fantāzija par snaiperi

Droši vien Rīgas Dinamo menedžeris Normunds Sējējs jau pie šī jautājuma strādā un viņam galvā ir vesela rinda ar potenciālajiem ripas dzinējiem vārtos. Atcerieties – snaiperis vai bombardieris, ir viena no Dinamo sastāva mugurkaula būtiskākajām daļām. Tā savā blociņā visnotaļ cieši ir ierakstījis Sējējs. Gan jau viņš zina arī vietas, kur tādus kadrus meklēt, lai gan atzīsim – pie Dinamo pašreizējās rocības, drīzāk jāskatās tādā virzienā, kur citi ne savu kāju, ne degunu nebāzīs. Kas bija Marsels Hosa pirms pievienojās Rīgas Dinamo? Hokejists, no kura NHL klubi gaidīja, bet nesagaidīja. Par snaiperi viņu neviens nesauca nevienā no klubiem, kur viņš gribēja un, kur viņam ļāva sevi apliecināt. Monreāla, Ņujorkas Rangers, Fīniksa – tieši no Coyotes ģērbtuvēm Marsels nokļuva Dinamo apskāvienos. Tagad viņu sauc par KHL labāko vārtu guvēju, kur par slovāka pakalpojumiem citi ir gatavi maksāt 3-4 reizes vairāk, nekā viņam atļāvās Rīga. Bieži vien hokejistiem ir jāpamaina vide, līga un pat valsts, lai atklātu sevī jaunas, vai atsvaidzinātu vecās iemaņas. Tādu spēlētāju viņpus okeāna ir daudz, atliek tikai mazliet parakāties...

Ja ļauts fantazēt, tad mēģināšu piedāvāt savu variantu. Piemēram - kā būtu ar spēlētāju, kurš pirms pieciem gadiem NHL regulārajā čempionātā guva 56 vārtus? Vai atceraties tādu Džonatanu Čīčū (Jonathan Cheechoo)? Kopš savas fantastiskākās sezonas, indiāņu izcelsmes uzbrucējs ir metis visur kur, tikai ne vārtos. Raug, kā diluši viņa cipari pa turpmākajiem gadiem – 37 vārti, 23, 12 (visi kā Sanhosē Sharks hokejistam) un, visbeidzot šogad – 5 (jau kā Otavas Senators). Acīmredzams, ka nepilnus trīsdesmit gadus vecais vīrs netiek galā ar psiholoģiskajām problēmām, kas no viņa paģērēja nemainīgu kvalitāti ar katru nākamo sezonu, taču – nesanāca.
Pagājušajā vasarā Sanhosē Sharks menedžeris Dags Vilsons nolēma kādu no savas komandas sastāvdaļām upurēt, jo viņam bija apskrējusies dūša – būvēt, būvēt un beigās Stenlija kausā - izgāzties... Vainīgos sameklēja Milana Mihaleka un Džonatana Čīčū personās, kurus abus aizmainīja uz Otavas Senators. Lai gan Čīčū pēc pārdošanas solīja, ka Sharks vēl nožēlošot šo darījumu, taču arī Kanādas klubā vienam no slavenākajiem indiāņu Krī lielās cilts pēctecim neko labāk nevedās. 61 spēlē gūti 5 vārti un 9 piespēles. Senators pirms olimpiskā pārtraukuma izlika Čīčū neaizsargāto spēlētāju sarakstā un – tā kā neviens cits no NHL klubiem hokejistā nesaskatīja sev vajadzīgo personāžu, otavieši ar mierīgu sirdi, bet smagu maku, viņu nosūtīja uz zemāko līgu AHL. Turpat, kur visu sezonu spēlēja mūsu Kaspars Daugaviņš – Binghemtonas Senators. Atlikušajās sezonas 25 spēlēs Džonatans guva 8 vārtus un izdarīja 16 piespēles, kas nav nemaz slikts rādītājs. Tiesa, par algu, kas ir 3,5 miljoni dolāru sezonā – šādiem cipariem ir jābirst NHL laukumos.

Bet kāpēc Čīčū nevarētu būt labs variants priekš Rīgas Dinamo gala? Līgums ar Otavu viņam vēl uz vienu gadu. 3,5 miljoni par fārmkluba spēlētāju ir liela nauda, bet – piedāvājam kanādiešiem šo hokejistu izīrēt. Piemēram, mēs daļēji sedzam uzbrucēja algas izmaksas, ko šajā situācijā nedara Binghemptona. Neņemam pusi no līguma, sakām – lai būtu viens miljons dolāru, kas ir apmēram Hosas pagājušās algas līmenis. Kanādiešiem šajā versijā varētu būt interese tieši finansiālajā ziņā, bet raugoties no sportiskajiem plauktiem, ir vērts ar viņiem runāt par hokejista vides maiņas ietekmi uz individuālajiem rezultātiem. Varbūt pašam uzbrucējam arī nebūtu nekas pretī pamainīt savu apkārtējo pasauli un kontinentu. Eiropa viņam, starp citu, nav sveša – lokauta gadā viņš 20 spēles aizvadīja Zviedrijas klubā HV71 Jönköping, gūstot piecus vārtus. Protams, šī ideja var nostrādāt, ja vien paši Senators stratēģiski nolemj, ka KHL līgas klubs viņiem varētu būt sadarbības partneris. Bet – kāpēc nepamēģināt šo virzienu? Izmantot to resursu, kas jau ir radīts. NHL klubi tērē milzu naudu spēlētāju selekcijai Eiropā – visi uzreiz NHL ar pirmo šāvienu netiek. Daži vienkārši vēlāk nobriest, citiem vajag pamainīt izaicinājumus un motivāciju. Dinamo varētu radīt precedentu – veidot sadarbības aizmetņus ar lielo pasaules hokeja līgu. Kā vieni tā otri spētu risināt gan sportiskos, gan finansiālos mērķus.

Cita ceļš – ejam pie Čīčū aģenta un piedāvājam darījumu. Ja šobrīd hokejists pēc nodokļu nomaksas uz rokas saņem apmēram 1,75 miljonus dolāru, kas ir ap 850 000 latu, tad Dinamo šim dotu līgumu, kas būtu apmēram viena miljona dolāru apjomā jau pēc nodokļu nomaksas. Otru miljonu viņš mierīgi izplēstu no Otavas kā atkāpšanos naudu no esošā līguma – jo ir starpība, vai jūs hokejistam garantējat 3,5 miljonus, vai samaksājiet vienu citronu, bet atbrīvojiet sevi no atlikušajā saistībām un galvassāpēm. Neviens neko pa lielam nezaudē, visi laimīgi – protams, ja vien Rīgas Dinamo ar šāda pirksta iebakstīšanu debesīs, patiešām trāpa. Bet – vai tad Hosas gadījumā nebija līdzīgi?
Džonatans Čīčū ir tikai piemērs, kā šobrīd varētu uzvesties, lai atrastu komandai Hosas aizstājēju. Starp rindām šeit varētu meklēt formu, nevis konkrētās darbojošās personas. Tajā pašā laikā ir skaidrs - kvalitāte, ko prasa KHL, nav sasniedzama ar cūcenes palīdzību. Veiksmei ir jābūt, bet loģikai arī jāseko.