Nēģeri no Latvijas mežiem

Tie, kas nav pamanījuši – dauzīts šobrīd tiek politiķis Edgars Jaunups no Vienotības, kura dibinātajam basketbola klubam VEF, Latvijas valsts meži kā mērķziedojumu novirzīja 450 000 latu. Blakus ir arī cits basketbola klubs no Ventspils – ar tieši tādu pašu summu, tiesa, to mēs jau zinājām pirms vēlēšanām. Kā Jaunupam izdevās, ka VEF ziedojums parādās publiskajā telpā pēc urnu kratīšanas, bet savu politisko konkurentu – BK Ventspils tomēr jāliek klāt pie ZZS gala – naudiņa izgaismojās pirms biļeteni vēl bija nodrukāti – tas jau ir stāsts par politiskajām tehnoloģijām. Viens skaidrs, ka šobrīd VEF ar saviem 450 stabiem tiek vilkts plāniņa priekšā un saprotams, ka tas viss tiek pasniegts kā Jaunupa (ne-)darbs. No politiskās šļuras viedokļa nav nekādu zemtekstu - Vienotība vienkārši mēģina attīrīties. Pati. Pirms vēlēšanām tas nebija izdevīgi, jo tad uz dažiem krēsliem Saeimā nebūtu atstāta zīmīte – rezervēts tiesiskuma koalīcijai. Bet, pēc tām - var sākt jau nodarboties ar upurēšanu. Gan jau Jaunups tiks ar to visu galā, ne pirmo dienu un mēnesi staigā pelēkos vadmalas svārkos. Ciktāl tas attiecas uz politiku. Par sportu – tur gan vajadzētu dažas atkāpes, jo ņem kā gribi – VEF jau nav Vienotība, tāpat kā BK Ventspils nav ZZS. Tajā pašā laikā bez politiskā lobija pie valsts naudas netikt – kurš par to vēl šaubās? Tas nav tikai Latvijā – varat būt mierīgi.

Lielos vilcienos un zemās grīdas tramvajos runājot – ikviens lats, kas tiek sportam, ir labs pēc būtības. Lielais lats var ienākt sportā pa diviem ceļiem – no privātajiem sponsoriem un valsts kapitāldaļu uzņēmumiem. Pirmos liekam mierā – cik viņi var, tik dod. Savukārt, kas attiecas uz valsts uzņēmumiem, tur varētu vēlēties striktu dienas kārtību. Latvijas sportam līdz šim ir izdevies izlēkāt starp politisko kompromisu dzirnakmeņiem un tādā ziņā var teikt – mūsu sports formāli nav politizēts. Lai kādas varas un politiskās grupas nav stūrējušas, tās vienmēr pret sportu ir izturējušās ar pietāti un izpratni. Protams, bez izklāšanās, izdabāšanas vai reveransiem tas nav noticis. VEF un Ventspils gadījums tam ir konkrēts piemērs un tādus mēs varam sameklēt vēl. Tajā pašā laikā – vai tad Jaunups un Lembergs ņēma sev? Formāli, jā – sev, jo abi ir tādi kā minēto klubu idejiskie krustēvi. Bet praktiski – tas birst tomēr Latvijas sporta katlā. Skaidrs, ka Lavijas mežu nauda basketbola klubam, kas algo nēģeru basketbolistus – maksā viņiem algas - no publiskās komunikācijas viedokļa ir vienkārši murgs. Neizskatās smuki. Tajā pašā laikā – minētās komandas varēja mierīgi pastāstīt, ka kopumā jau tie 450 000 ir ar citu tēriņu segumu. Ka BK Ventspils, piemēram, uztur specializēto basketbola internātu, bet VEF mērķtiecīgi veido atbalstu Rīgas sporta skolām. Bet, ja komandas izvēlas taktiku – mūsu budžets ir komercnoslēpums – tad nevar prasīt, lai sabiedrība, uzzinot par tādām summām, kas atlec no celmiem un koku galotnēm, sistu sajūsmā plaukstas. Ja komandas vai federācijas saņem naudu no valsts kapitālsabiedrībām, tad tām būtu nevis tikai jāatskaitās par valsts tiesas tēriņiem, kas jau šobrīd tiek darīts, bet jānodod publiskā šķērsgriezumā visu savu saimniecību – kā obligāta Valsts ieņēmuma dienesta un Valsts kontroles prasība. Sākot ar štatu sarakstiem un beidzot ar pēdējo kurpju pāri, kas ticis nopirkts. Tad arī būs vieglāk saprast, ka VEFam tie 450 000 ir trešā daļa no kopējā budžeta, ka nēģeriem un baltajiem tiek maksātas tādas un tādas naudas, ka dalība turnīros patiesībā ir nevis bizness, bet gan tikai viens liels caurums, kurā visu laiku jāmet iekšā utml. Ja tu ņem naudu no valsts kapitālsabiedrībām, tad rēķinies ar stikla, nevis plēves caurspīdīgumu.

Vai tas nozīmē, ka turpmāk ikvienam sporta veidam vajag domāt nevis par biznesmeņu piesaisti, bet gan par politiķu godīgajiem rokas spiedieniem? Tas ir brutāls ceļš. Skaidrāk būtu, ja tiktu noteiktas valsts sporta prioritātes, kas patiesībā nav nemaz tik grūti. Piemēram, tajā pašā bobslejā un skeletonā. Skaidri zināms, ka Siguldas trase tiek uzturēta no valsts dotācijas. Tad atvēlam arī prioritāru lomu attiecīgo sporta veidu treniņu programmām un materiāli tehniskajai bāzei. Citādi – priekš, kam mums tāda trase? Lai sildītu rokas spirta lampiņas režīmā? Padārgi. Mums ir pilnībā nolaists Daugavas stadions, kas ik gadus saņem uzturnaudu no budžeta vairākus simtus tūkstošus apmērā. It kā slimnieks pie sistēmas ir pielikts, taču stāvoklis - stabili sūdīgs. Kāpēc joprojām valsts līmenī nevar pieņemt skaidru lēmumu – ko darīt ar šo zemi, ar sporta bāzi un tur ietilpstošajiem sporta veidiem? Pārdodiet, paši celiet, veidojiet fondu, nododiet nomā privātajam vai federāciju grupām – bet, lai sporta vide neizskatās pēc degradēta piemiņas memoriāla. Kāpēc Latvijas olimpiskajā vienībā ir individuālie sporta veidi, bet – nav komandu disciplīnas? Kāpēc, piemēram, Melbārdim, Vasiļevskim vai Piksonam ir svarīgi ieņemt noteiktu vietu Eiropas vai pasaules čempionātos, lai saņemtu tālāku finansējumu, bet tiem pašiem basketbolistiem, to sauc par „olimpisko programmu” bez sekām? Vai nu visiem vienādi spēles noteikumi, vai – nedodam nevienam. Ja biatlonists neizpilda savu solījumu ar konkrētu sasniegto vietu, viņš labākajā gadījumā naudu meklē tālāk pats, vai – iet meklēt citu nodarbošanos. Piemēram, ja VEF netiek Eirolīgā, tad spēlē, kur var, bet – bez leģionāriem. Ja tiek – tad viņi saņem no tiem pašiem valsts mežiem divreiz vairāk. Protams, tie ir nosacījumi, ja kluba vai federācijas budžetā ir valsts uzņēmumu naudas daļas. Ja tikai privātie velk šīs ragaviņas – lai viņi nēģerus pērk pēc sirds patikas.

Jaunups tagad kļuvis par tādu kā simbolisku meža brāli (amizanta vārdu spēle), bet tajā sliktākajā nozīmē – viņu virtuāli atspārda. Tajā pašā laikā viņa personā mēs redzam cilvēku, kas tomēr, atrodoties politikā, pratis sportam piesaistīt (izsists, izlobēt), nevis atņemt. Tas nav maz, lai arī ņemts paša VEFam. Ak, piedodiet – basketam kopumā jau arī iebira un ne bez Edgara vēdeklīša. To pamēģinām novērtēt. Latvijas meži ir devuši ne tikai groza bumbai – tam pašam bobslejam un skeletonam ticis. Vēl citiem. Varēja būt vairāk? Protams. Bet tā noteikti nav Latvijas mežu vaina, ka tieši tādā formātā šobrīd tiek mīcīta valsts uzņēmuma peļņas daļa. Politiķu atbildība – vispirms. Pēc tam attiecīgās nozares vēlme redzēt kārtību sev apkārt, kur – nu, jau atkārtošos – prioritātēm ir izšķiroša un stratēģiska nozīme. Bez tām mēs paliekam tādā kā brīvpusdienu režīmā – visiem kaut kas, pa biškucītim, pa kripatai, bet tā lai sanāktu ar sviestu un rupjmaizi komplektā – nenotiek... Prioritāšu nav, līdz ar to spēlējam politisko vēju rādītājus. Nēģeri no Latvijas mežiem. Tāds virsraksts. Kur sāls? Alegorijā, līdzībās. Jo dažos gadījumos vienam otram no mūsējiem pa mežu ir jāraujas melnu muti, tostarp, citos - atrodam iespēju, lai kāds ar melnu muti arī stāvētu pie mūsu katliem, bet – mežu viņš nav redzējis... Nav godīgi. Ko darīt? Prasīt no citiem un pašiem strādāt. Palūkojiet, ko Melbārdis paveica viņdien pasaules bobslejā – labs darbiņš! Vai viņš nebūtu pelnījis to, kas viņam vajadzīgs - lai friči ar krieviem arī citās nedēļas nogalēs staigātu vieglā stresā, jo raug - latvieši piedalās... Būtu! Tad kāpēc neiedot?! Lūk, vienkāršais jautājums, kas prasa skaidru atbildi. Ja pie šīs atbildes atbildīgie sporta ļaudis sāk minstināties un pauzēt, tad nav ko brīnīties, ka sabiedrība viņus nesaprot. Pat, ja nodomi ir bruģēti no šķietami nesavtīgiem materiāliem.